SOS mamma Vija Grīnpauka: kalpot bērniem ir dāvana

Bingo! Tas izskaidro skaisti iekārtoto viesistabu un sievišķīgo enerģiju, kas tajā virmo. Vija stāsta par kalpošanu bērniem, par vajadzību viņus izprast, izturību un tikšanu pāri smagām grūtībām, kuras vēlāk pat... aizmirstas.

Divdesmit septiņus gadus nostrādāju Dzemdību namā pie jaundzimušajiem. Pašai ir trīs lieli dēli – kad gaidīju trešo, ārsts ultrasonogrāfijā redzēja meitenīti, bet piedzima… Mārtiņš. Toties tagad man ir sešas meitenes, un Visumam varu pateikt par to paldies. Ar meitenēm ir vieglāk – varu jebkurā vecumā viņas paņemt klēpī, sabučot, samīļot un parunāt. Mūsu mājā virmo sievišķā enerģija. Sākumā gan pie mums bija viens puisis, ar kuru bija patiešām grūti tikt galā, tomēr arī viņš sagādāja pozitīvus mirkļus. Viņš bija klaiņotājs un reiz nakts vidū pēc vairāku dienu prombūtnes atgriezās, un es, atverot durvis, pajautāju: "Ēst gribēsi?" Ja jūs zinātu, cik viņš bija laimīgs un pārsteigts, viņam vēl nekad neviens naktī pēc klaiņošanas nebija piedāvājis paēst. Zinu, ka viņš mani novērtēja, bet kaut kas līdz galam mums nesakrita, klājās grūti, tāpēc beigās mēs pārtapām tikai par meiteņu māju. Viņa dēļ vīrs neatnāca strādāt kopā ar mani, jo neizturēja emocionālo slodzi, bet, šķiet, viss notiek uz labu. Tagad mums ar vīru katra tikšanās ir kā randiņš, viņš man ļoti palīdz, un esmu viņam ārkārtīgi pateicīga par visu.

Sākumā domāju: viņi būs tik maziņi, es viņus lutināšu un prasīšu – mazie, ko jūs vēlaties? Un mazie pateicībā tikai mirkšķinās acis un sitīs plaukstas. Reālā dzīve visu nolika savās vietās, un es sapratu, ka visas ilūzijas sabirušas pelnos un dzīve būs pilnīgi citādāka.

Pie manis dzīvo divi māsu pāri un viena meitene no citas ģimenes. Katrai ir savs tumšais stāsts aiz muguras – ne jau labas dzīves dēļ bērni nedzīvo savās ģimenēs. Taču, ja tā padomā: vismaz šeit bērniem ir ļoti labi, jo – lai gan šeit nav bioloģisko vecāku un es viņus aizstāt nevaru, tomēr viss pārējais viņām ir nodrošināts. Man viņas ir ļoti svarīgas, es nevarēšu aiziet no šī darba, kamēr viņas nebūs izaugušas un aizgājušas, esmu viņām vajadzīga.

Beigās puisi viņa lielā māsa paņēma aizbildnībā, bet pie mums dzīvot palika viņa māsas. Bērniem visu laiku šķiet, ka mājās būs labāk, nekā pie manis ciematā, tas ir tikai loģiski. Bet ir bijušas pāris reizes, kad bērni piedzīvojuši smagu vilšanos, aizbraucot ciemos. Pēc tam plānotās sajūsmas vietā izskan žēli vārdi: "Man tur pat nebija, ko ēst..." Galvā varam izbūvēt dažādas sapņu pilis un fantāziju kino, bet patiesība ir rūgta, un tā parāda, cik labi patiesībā ir šeit.

Kāda meitene protestu pret dzīvi izlēma rādīt ar badastreika pieteikšanu – neēda un viss. Neēda vienu dienu, neēda divas. Beigās draudēju, ka vedīšu pie attiecīgā speciālista. Bērniem tās ir spēlītes, bet es par viņiem atbildu un satraucos. Tagad tāda forša meitene izaugusi un nesen izteica vēlmi arī pēc 18 gadiem palikt pie manis, līdz būs pabeigusi skolu – es to uztveru kā komplimentu un novērtējumu, ka nemaz jau tik slikta tomēr neesmu.

Vēl viens rūpju bērns bija jaunākā meita. Lai arī viņa ir visnešpetnākā, tomēr īpaši iegūlusi manā sirdī – laikam tāpēc, ka visu laiku par viņu jādomā. Viņai bija septiņi gadiņi, mācījās pirmajā klasē, bet gribēja klaiņot un zagt. Nāca divatā ar draudzeni no skolas, tādu pašu septiņgadnieci, draudzene uzsēja manai mazajai ap galvu pelddvieli, kas vēl bija mitrs pēc treniņa, un abas devās uz veikalu pēc laupījuma – viņām jau nebija svarīgs laupījums, galvenais bija pats notikums un adrenalīns. Cik neesmu domājusi – kāpēc viņa iesaistās tādās bīstamās nodarbēs, kāpēc atrod līdzīgus draugus, kāpēc tāds mazs bērns vēlas riskēt un klīst nedrošās vietās?

Ir ļoti jāizprot mazais cilvēks, lai saprastu, kādi motīvi septiņgadīgam bērnam liek kaut ko tādu darīt. Pateicos Dievam, ka visas šīs reizes man ir izdevies uzķert un aiz rokas atvest atpakaļ – kā gadījās krist, tā piecēlu atkal kājās. Esam arī kopā gājušas uz veikalu visu atdot un atvainoties, esam runājušās par sekām, tostarp policiju, cietumu, dzīves perspektīvām, ja tā turpināsies. Šie vecākiem vai aizbildņiem ir ļoti grūti brīži.

Atceros, ka sēdēju un domāju – kaut tikai nepienāktu tāds brīdis, kad nevaru viņu vairs ieredzēt un mīlēt, bet es tiku tam pāri, atradu sevī resursus. Tikai pēc tam lēni lēnītēm notika brīnums – klusībā vēroju, kā bērns sāka laboties, censties, nāca pēc skolas mājās. Drošā piesaiste un vide, ko piedāvāju, bērnam ir kā smalks, neredzams diedziņš, kas viņu ved mājās un tur uz pareizā ceļa. Tas ir ļoti svarīgi. Reiz viņa ieskrēja manā istabā nosalušiem vaigiem un, lai tos sasildītu, pieliku tiem savas karstās rokas. Tajā brīdi sajutu – no viņas nāk tāds mīļums! "Cik labi, ka neesmu tevi pazaudējusi, mazā..." es nodomāju.

Vienmēr esmu teikusi, ka nenovērtējams ir psiholoģiskais atbalsts, ko SOS ciemati sniedz mammām – esmu gājusi psihoterapijā, deju un mākslas terapijā, svarīgs ir arī kolēģu un direktora atbalsts. Ļoti svarīgi ir saprast pašai sevi – ielūkoties savos aizslēgtajos sirds un prāta kambaros, lai varētu audzināt bērnus. Ja savus dēlus audzinātu tagad, arī darītu to krietni citādāk. Man vienkārši tolaik nebija zināšanu – audzināju, kā pratu. Kad psihoterapijā nonācu aci pret aci ar savām traumām, pārdzīvojumiem, nepiedotajiem aizvainojumiem un emocionāli tos apstrādāju, kļuvu par citu cilvēku, un bērni no tā ir ieguvēji.

Man ļoti svarīgas ir arī meditācijas – reizi gadā piedalos klusēšanas retrītos pie budistu mūkiem. Arī meitenēm biju iemācījusi meditēt, darījām to visas kopā, bet tad mums pievienojās lielākā māsa, un viņai šī lieta nebija saprotama, tāpēc pārtraucām. Taču nesen izskanēja vēlme atsākt meditācijas.

Dažreiz neaizeju laikus brīvdienās, un tam ir gan plusi, gan mīnusi. Pluss ir tas, ka ieejam vienā ritmā, no tā visas esam ieguvējas – saplūstam vienā veselā. Bet mīnuss – tā var izdegt, jo tikai atpūtusies mamma ir laba mamma. Analizējot bērnu iepriekšējo dzīves pieredzi, esmu sapratusi, ka kliedzoša māte nekad nebūs laba māte. Arī haotiska māte tāda nebūs, jo bērnos rada pamatīgu haosu. Reiz viena no meitām mani rupji apsaukāja – iegāju istabā un tik ļoti to pārdzīvoju. Bet tad padomāju – bērns nav vainīgs, viņas ģimenē šāda komunikācija bijusi norma, tās bija spontānas emocijas, viņa to pat nedomāja no sirds. Tiklīdz to sapratu, dusmas un aizvainojums pārgāja. Nākamajā dienā biju lepna, ka izturēju nogaidīšanas pauzi – bērns taču pārdzīvoja pat vairāk nekā es.

Bērni vislabāk mācās no parauga – esi paraugs bērniem ar uzvedību, rīcību un dzīvesveidu. Vēlos pateikt ļoti lielu paldies vīram, kurš mūs visur ved uz dažādām izklaides vietām. Attiecības ir jāveido un jāsaudzē – starp ģimenes locekļiem tieši tāpat kā starp vīrieti un sievieti. Neuzspiestā veidā meitenēm kā paraugu rādu savas attiecības ar vīru – vedu viņas savā ģimenē, svinam svētkus un pavadām kopā laiku. Viņām tas dzīvē noderēs.

No piemēra mācās vislabāk – labās dzīves vīzijas vari skandināt kaut dienu un nakti, bet tas, kas redzēts un piedzīvots, paliek prātā uz mūžu.

Šis ir fragments no grāmatas vecākiem "20 padomi laimīgākai bērnībai", kas tapusi, atzīmējot SOS bērnu ciematu 20 gadu darbības jubileju Latvijā. Grāmatā aizkustinošos, patiesos un sirdsgudros stāstos SOS audžumammas dalās bērnu audzināšanas pieredzē, atklājot savus noslēpumus laimīgākai bērnībai. Mammu stāstus uzklausīja un grāmatā apkopoja grāmatas autore Zane Zusta.

Valsts prezidenta kundze un Latvijas SOS bērnu ciematu patronese Iveta Vējone īpaši novērtē, ka grāmatā iekļauta pieredzē balstīta gudrība, kas var atvērt ikviena lasītāja sirdi un kalpot par rokasgrāmatu, kurā meklēt padomu un atbalstu. Viņa aicina ikvienu vecāku vairāk ieklausīties savā sirdsbalsī, ikdienā vairāk laika pavadīt kopā ar bērniem un samīļot viņus, būt līdzās.

SOS mammas ir ļoti gandarītas, ka grāmatā var dalīties ar savu pieredzei sāpinātu bērnu audzināšanā un cer, ka viņu pieredzes stāsti iedvesmos ikvienu, kas audzina ģimenē savējos un pieņemtos bērnus. Grāmata ir solītis uz lielāku izpratni sabiedrībā par to, ka bērniem ir jāaug ģimenēs arī tad, ja pašu vecāki par viņiem nevar parūpēties un ievietošana bērnu namā nav problēmas risinājums.

Ar grāmatas iegādi ikviens var palīdzēt SOS ģimenēm, jo visi grāmatas ieņēmumi tiks novirzīti SOS audžuģimeņu atbalstam. Grāmatu var iegādāties, piemēram, šeit.

SOS bērnu ciemati ir nevalstiska organizācija, kas jau 20 gadus Latvijā veido un atbalsta SOS ģimenes bērniem, kuri zaudējuši vecāku aprūpi. Šobrīd divdesmit sešās SOS ģimenēs aug simt trīsdesmit bērni un jaunieši. Lielākā daļa SOS ģimeņu dzīvo divos SOS bērnu ciematos – Īslīcē un Valmierā, bet divas SOS ģimenes dzīvo arī ārpus ciematiem – Iecavā. Ikvienas SOS ģimenes dzīvi vada SOS mamma vai SOS vecāku pāris, un parasti tajā dzīvo četri līdz septiņi bērni. Bieži vienā SOS ģimenē dzīvojošie bērni ir bioloģiskie brāļi un māsas. SOS mammas ir SOS ciematu ģimeņu pamatu pamats.