Par pirmo karaļu dinastiju – Merovingiem – ir daudz nostāstu: valdnieki–burvji, ķeceri ariāņi, gnostiķi... ko tikai viņiem nepiedēvē! Ir minējumi, ka viņu dzimta esot cēlusies no Magdālas Marijas, kuru plašāk pazīst ka Mariju Magdelēnu. Magdāla tajā laikā bija ostas pilsēta, drīzāk paliels zvejnieku ciemats, bet tam nav sakara ar to, ko šoreiz gribēju pastāstīt. Stāsts ir par Merovingu "burvju auklu" – īpašā veidā sagatavotu vara stieplīti, kuru uzskata par efektīvu līdzekli pret jebkuru maģisku vai psihotronu iedarbību. Vienlaikus tā ir ciltsmāte visām amerikāņu komēdijās izsmietajām folijas cepurītēm un ...karaļu kroņiem. Nu ja, arī karaļu kroņi darbojās kā aizsardzība pret psihotrono iespaidošanu, ne tikai kā varas simbols!
Kā tad pagatavot Merovingu "burvju auklu"?
Ņem trīs vara stieplītes (pēc iespējas tievākas) un savij pulksteņa rādītāja virzienā. Svastika, kas griežas pulksteņa rādītāju virzienā, no enerģijas veido matēriju. Un otrādi – svastika, kas griežas pret pulksteņa rādītāja virzienu vai, kā senči teica, "pa saulei", matēriju pārvērš enerģijā – tieši tāpat, kā to dara Saule. Tātad sievišķā svastika griežas pa saulei un dod gaismu pasaulei, bet vīrišķā dod matēriju. Sieviete māju tura – vīrietis uztura. Viss loģiski. Atbilstoši valdnieka pienākums kā savas valsts galvenajam vīrietim ir savu valsti nevis turēt, bet uzturēt, gādāt, lai tautas vēderi būtu pilni, jo tad galvās lien mazāk muļķību (tai skaitā – mazāk vēlmes gāzt valdnieku).
Bet ko nu mēs te par politiku... Tātad – trīs vajadzīgā garuma stieplītes savij pulksteņa rādītāja virzienā. Savij pēc iespējas vienmērīgāk, bet tikai ar rokām, neizmantojot mehānismus!
Šo operāciju atkārto vēl astoņas reizes, un tā mums ir deviņi vijumi – par trim stieplītēm katrā.
Ko tālāk? Tālāk ņemam katrus trīs vijumus un atkal savijam pulksteņa rādītāja virzienā – tagad mēs iegūstam trīs vijumus, bet nu jau ar deviņām stieplītēm katrā. Atkal trejdeviņi.
Un, visbeidzot, šos trīs vijumus savij vienā.
Tālāk – rūpīgi nomērām galvas apkārtmēru (var kādus 5 mm piesviest klāt), saīsinām stiepļu vijumu līdz vajadzīgam izmēram un, uzmanību, salodējam precīzi – galu pret galu!
Tā izveidojas nevis vienkārši stieples gredzens, bet viļņuvads. Un viļņuvads – tā vairs nav gluži maģija, tā ir rādiotehnika... Mūsu smadzenes cita starpā izstaro arī noteikta garuma elektromagnētiskos viļņus. Uzliekot šādu stiepli ap galvu, var veidoties labvēlīgi apstākļi, lai iekšējie signāli pastiprinātos un uz tā rēķina ārējie signāli pārstātu pārsniegt trokšņu līmeni. Tātad Merovingu "burvju aukla" noteiktos apstākļos tik tiešām var darboties un ne tikai kā placebo, bet jau kā reāls kontūrs!
Un tagad palūkosimies uz... ozolu vainagu no līdzīga viedokļa.
Vainaga veidošanai izmanto ozola zarus, kas ar auklu tiek sapīti noteiktā veidā – parasti pulksteņa rādītāja virzienā (vīrišķā svastika). Tātad varam izteikt pieņēmumu, ka ozolzaru vainaga funkcija ir veidot tādu kā kontūru? Kam?
Nu, ozoli savstarpēji ir saistīti ar visai izteiktām energoinformatīvajām saitēm – veidojot tādu kā savdabīgu bioloģisko internetu. Citi koki vispār arī, bet ozoliem tas ir izteiktāks.
Tālāk – laiks, kurā zari tiek lauzti. Zāļu dienas rīts, kuram alķīmiķi–hermētiķi piedēvē īpaši spēcīgu rasas spēku (bet seno āriešu alķīmija vispār tiek dēvēta vārdā "rasajāna").
Bet atgriezīsimies pie ozollapu vainaga. Caur šo vainagu tiek nodibināta energoinformatīvā saite starp cilvēku un ozoliem, acīmredzot, kaut kādas enerģijas tiek inducētas no viena pie otra.
Ja jau rituāls saglabājies – tātad tas ir efektīvs! Neefektīvie rituāli pietiekami ātri paši atmirst. Tālāk atliek tikai izteikt pieņēmumu, ka "ozolu internets" darbojas pietiekami plašā apgabalā, un, ja tā, tad tautām, kuras vēl atceras šo tradīciju, ir kaut kāda īpaša loma Zemes energoinformatīvajā ekoloģijā.
Tas ir visai svarīgi, jo varbūt esi ievērojis, ka klimats strauji mainās, vulkāniskā aktivitāte aug. Pastāv ļoti augsta iespēja, ka nevis tuvākajos gadu desmitos, bet burtiski tuvākajos gados izšķirsies šīs civilizācijas liktenis. Vai sekos katastrofa un mums būs jāsāk viss no gala kā atlantiem un lemūriem? Vai arī cilvēce tomēr nāks pie prāta un spēs novērst šo katastrofu, atjaunojot saikni ar dabu, vienlaikus spējot iziet lielajā Kosmosā? Pierādot, ka arī mēs esam saprātīgas būtnes un spējam pārstāt zāģēt zaru, uz kura paši sēžam, precīzāk – pārstāt nogalināt planētu, uz kuras dzīvojam? Jā, mēs esam nonākuši līdz vietai, kad izšķirsies šīs civilizācijas liktenis.
Taču, kamēr viss vēl šķietami pa vecam, vīsim un gada rituma pieturas punktos liksim vīriem galvās ozolu vainagus, apzinoties, ka tādējādi kļūstam spēcīgāki.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
