Reizi mēnesī restartēšanās diena: deviņu bērnu mamma par ikdienu un attiecībām ar vīru  (2)

Es vienmēr esmu gribējusi lielu ģimeni ar vairāk nekā diviem bērniem, mēs ar brāli uzaugām divi vien, ar vecvecākiem. Man pietrūka ģimeniskuma un draudzīgu savstarpējo attiecību, jo tas, kas mūs abus bērnībā vienoja, bija lauku darbi, kuri katram bija jāpaveic. Tagad, kad mums ar vīru jautā, vai bijām plānojuši deviņus bērnus, atbildam ar kāzās izteiktu frāzi. Uz viesu jautājumu: "Ko tad pirmo vēlaties – dēlu vai meitu? Un cik tad bērnus plānojat?", vīrs smejoties atbildēja: "Nu, lai cilvēki domātu, ka mēs tādi traki esam, tad kādus desmit jau varētu." Un kā mēs tagad sakām, Dievs mūsu izteiktos plānus pa lielai daļai jau ir realizējis. Katrā ziņā, mēs par to esam ļoti pateicīgi un noteikti to nenožēlojam, jo tas mums katram ir devis iespēju augt mīlestībā vienam pret otru un cieņā pret savu tuvāko.

Ar vīru esam vienojušies, ka vismaz reizi mēnesī mums būs "restart" diena, kad mēs divatā kaut kur dodamies, lai atjaunotu jeb restartētu savas laulāto attiecības. Kalendārā ir atzīmēts kāzu dienas datums, kuru katru mēnesi cenšamies arī izmantot, lai kopā aizietu uz kino vai kafejnīcu, dotos pastaigā uz mežu vai kopīgā velobraucienā vai vienkārši aizietu paskriet. Taču ir arī citas dienas, kad mēs izkāpjam no ikdienas rutīnas, lai sakārtotu sevi, un nolemjam uz pāris stundām divatā iziet ārpus mājas. Tas ir nepieciešams, lai mājās valdītu miers un saticība, būtu atpūtušies vecāki un patstāvīgāki bērni, jo tādējādi bērni novērtē to, ka pieaugušajiem arī ir vajadzīga atpūta, un bērni daudzas lietas var paveikt paši, bez vecāku līdzdalības.

Būt deviņu bērnu mammai dažbrīd nav viegli, jo pienākumu un darbu apjoms, kas dažbrīd ir jāpadara, ir milzīgs, tāpēc varu droši teikt, ka mēs esam ļoti atsaucīgs mazo un lielo darbinieku kolektīvs, un ļoti saliedēta un lieliska komanda, jo kopā varam paveikt daudz vairāk un daudz ātrāk. Protams, man ir nepieciešams laiks sev, un tas man ir tad, kad visi ir skolā, un mazākās meitenes guļ. To es arī regulāri cenšos pilnvērtīgi izmantot. Es to dēvēju par savu kluso laiku, kad es netraucēti sakārtoju domas, domās ieskicēju savu šīs dienas plānoto darbu sarakstu, šad tad arī to pierakstu, lai kaut ko neaizmirstu, palasu Bībeli un uzticu visus paveicamos darbus Dieva vadībai, jo tad parasti visi darbi labi izdodas. Jo es jūtu, ka tad es to nedaru viena, un man ir vislabākais un saprotošākais palīgs.

Tad, kad esmu pavisam sagurusi vai nokaitināta, nobēdājusies vai izmisusi, es sev atvēlu pāris stundas izbraucienam ar riteni, lai kaut ko skaistu nofotografētu. Tās ir vislabākās zāles pret stresu un nogurumu, un lietas, kas mani ātri uzlādē un iepriecina. Ir ļoti svarīgi nepazaudēt sevi daudzo darbu un vārdu jūklī un ieklausīties savās sirds vajadzībās. Katrs mirklis ir svarīgs. Un svarīgs ir arī mirklis pašai ar sevi.

Viss ir vienkārši. Virtuvē man ir liela tāfele, kur atrodas katra bērna stundu saraksts un katra bērna ārpusskolas aktivitāšu saraksts. Kā arī milzīgs kalendārs ar lieliem datumu lodziņiem, kuros es atzīmēju, cikos, kur kam ir jābūt, un no rīta pie brokastu galda mēs visi kopā pārrunājam, kas kuram šajā dienā darāms, cikos kurš nāks mājās, vai nāks viens vai kopā ar māsu vai brāli, vai arī vienojamies, kur kāds no vecākiem konkrētajā laikā sagaidīs.

Rīts mums sākas pulksten 6.45. Līdz brokastu galdam tiekam ap pulksten 7.30, kad vienuviet esam visi. Mums ir svarīga saruna klātienē. Ģimenē ir nosacījums, ka mobilo telefonu bērnam iegādājamies tikai pēc 6. klases, jo uzskatām, ka vecākam bērns nav jākontrolē, visu varam no rīta aci pret aci sarunāt un vienoties.

Mēs visi esam ļoti aktīvi un atraktīvi. Vecākais dēls Jēkabs ir ļoti māksliniecisks, viņš pēc skolas dodas uz zīmēšanas studiju, ir pabeidzis klarnetes klasi mūzikas skolā un viņam patīk teātris. Savu nākotni viņš ir iecerējis saistīt ar arhitektūru. Viņš ar brāli Matīsu spēlē Jelgavas Jaunajā teātrī. Un paralēli mācībām viņš reizi nedēļā Elejas jauniešiem pasniedz teātra nodarbības.

Matīss ir ļoti mērķtiecīgs. Jau no trīs gadu vecuma. Kad viņš basām kājām sāka skriet apļus pa stadionu, vaicāju, ko viņš dara, viņš man ļoti pārliecinoši atbildēja: "Es skrienu. Man ir jātrenējas." Savos 17 gados viņš ir kļuvis par profesionālu kanoe airētāju, nesen ir iekļauts Latvijas Olimpiskajā vienībā un ir sev nospraudis mērķi kļūt par Olimpisko čempionu. Paralēli sportam viņš apgūst vokālo dziedāšanu un nesen kopā ar trīs vienaudžiem nodibināja savu grupu. Ir pabeidzis akordeona klasi mūzikas skolā, šobrīd grupā spēlē klavieres.

Marta mums ir organizators, viņai ļoti patīk teātris, sports un pasākumu vadīšana, viņa uzņemas novadīt pasākumus un aicina klasi piedalīties dažādos konkursos. Martas hobijs ir dejošana, deju horeogrāfija un dziedāšana. Daudzus gadus četri mūsu bērni dejoja tautas dejas un dziedāja vokālajos ansambļos, ar kuriem kopā piedalījās Dziesmu un deju svētkos, šogad ir atelpas gads, jo koncentrējas uz sacensībām un skolas beigšanu, bet drīzumā cer atkal atsākt dejot. Kārlis ir dzimis futbolists, kā draugi saka, labas skrējēja kājas. Puika savos 10 gados pateica, ka grib skriet piecu kilometru distanci "Skrien Latvija" maratonā Jelgavā, kas bija liels pamudinājums atsākt skriet arī mums – vecākiem. Pamazām skriešana aizrāva arī pārējos. Anna uzsāka iet vieglatlētikā un Ernests arī. Mēs - vecāki un Anna, Ernests, Marta pievienojāmies bezmaksas skriešanas koptreniņiem. Un decembrī radās ideja kopā noskriet visus astoņus "Skrien Latvija" posmus, no kuriem trīs jau esam pievarējuši.

Anna ir mūsu mazā rakstniece. Patīk rakstīt pasakas un veidot dažādas deju horeogrāfijas. Vadīt klases vakarus. Anna mūzikas skolā apgūst klavierspēli. Viņai patīk piedalīties dažādos zīmēšanas un veidošanas konkursos, kā arī skriešanas un riteņbraukšanas sacensībās. Ļoti patīk peldēt un ceļot.

Ernesta sirds lieta ir futbols. JFA FK "Jelgava" viņš ir viens no labākajiem spēlētājiem savā vecuma grupā. Bieži brauc uz sacensībām un turnīriem, gūst labus rezultātus. Vēl viņam ļoti patīk braukt ar riteni.

Bērndārznieks Gustavs ir uzlecošā zvaigznīte. Piecu gadu vecumā viņš piedalījās bērnu rallijā, kur sacentās ar septiņus gadus veciem riteņbraucējiem no visas Latvijas. Un mazais cinītis apgāza lielu vezumu – Gustavs pērn augustā no Grobiņas atveda savu pirmo uzvaras kausu. Šogad Daugavpilī "Skrien Latvija" bērnu skrējienā no visiem sava vecuma skrējējiem Gustavs ierindojās godpilnajā 3. vietā, un nu plauktā gozējas jau viņa otrais kauss.

Austra arī ir liela skrējēja un riteņbraucēja. Viņai ļoti patīk skriet ar skrejriteni. Viņai lielākais prieks ir iesaistīties visos notikumos, kur piedalās lielie brāļi un māsas. Austrai ļoti patīk ceļot un iepazīt visu jauno.

Rūtai patīk atdarināt mūsu sejas grimases. Viņa ir mūsu spogulītis. Un viņa ir kā mūsu mājas atslēga. Viņa vienmēr ir klāt un samīļojas, kad kāds atnāk, un vienmēr pamāj, kad kāds iet projām. Nesen viņa uzsāka tipināt un nu mēģina soļot jau bez apstājas. Skriešanas maratonos arī viņai bija sava rāpošanas distance. Liepājas rāpošanas čempionātā Rūtai gada vecumā bija pirmā debija un pirmā uzvara, tā nu viņai jau ir pašai sava pirmā medaļa. Tā teikt, jātur līdzi pārējiem.

Ticība Dievam ir tas, kas mūs vieno un tur kopā, tā padara mūs stiprākus un mīlošākus. Ticība mums iemāca piedot un disciplinēt pašam sevi, netiesājot otru, bet raudzīties vairāk pašam uz sevi, vai es pats paveicu visu, ko varēju izdarīt. Ik svētdienu mums ir tradīcija visiem kopā doties uz baznīcu. Baznīca ir vieta, kas mums palīdz tikt galā ar visu, kas mūs nomāc, un tādējādi pamazām mēs uztrenējam garīgos muskuļus, lai varētu ar jauniem spēkiem atgriezties ikdienas darbos un pienākumos.

Ir svarīgi katru dienu pacelt acis, paraudzīties sev apkārt, un pateikties par to, kas tev ir dots, un negausties par to, kā nav. Jo labākais vēl ir priekšā. Ir tikai jāuzticas un jāpaļaujas, ka īstajā laikā Dievs dos īstās lietas, ja tev tās tiešām būs vajadzīgas. Katrs bērns mums ir atnācis ar savu maizīti līdzi, un tas mums ir devis ļoti lielu mieru un paļāvību, ka, lai kā arī būs, Dievs neuzliks lielāku pārbaudījumu par to, ko spējam panest. Kas mūs nesalauž, tas padara mūs tikai stiprākus. Un norūda raksturu.

Tā bija viena no retajām reizēm, kad varējām būt kopā pilnīgi visi, jo daudzkārt vecākie dēli savu treniņu, teātra mēģinājumu un izrāžu dēļ nevar būt kopā ar mums. Tā bija fantastiska iespēja visiem kopā neierastā vidē izveidot ģimenes kopbildi, kāda mums sen nav bijusi, jo ģimenes sastāvs visu laiku mainās un pārsvarā kāds no mums ir fotogrāfs un līdz ar to viens parasti ir iztrūkstošs.

Matīss pat upurējās un neaizgāja uz treniņu, un Jēkabs kavēja jauno ģeogrāfu izbraucienu ar klases gudrākajiem entuziastiem, lai mūsu ģimenei varētu izdoties skaistas kopbildes! Cēla mērķa vārdā kopā mēs to varam!