<a rel="cc:attributionURL" href="https://unsplash.com/@nucky"> Dmitry Nucky Thompson </a> / <a rel="license" href="https://creativecommons.org/publicdomain/zero/1.0/">cc</a>
Reizēm tā vien šķiet, ka vislabāk no citām tautām mēs pārņemam nevis zinātnes un tehnikas sasniegumus, bet gan ticējumus un paražas. Visbiežāk – bez nojausmas par to, kā tie cēlušies un vai maz attiecas uz mums. Piemēram, šis ticējums, ka nedrīkst dāvināt pulksteni, īpaši jau mīļotajam cilvēkam.

Lai kaut mazliet pietuvotos skaidrojumam, mums jāiedomājas pulksteņu "bērnība" (rādītāji un tikšķi, nevis elektroniski cipariņi) un vienkāršais ķīnietis, kuram nenācās viegli aptvert, "kā tāds bezdvēseles mehānisms var zināt, cik daudz laika man ir". Un ja nu pulkstenis kaut kādā mistiskā veidā zina, cik laika man atmērīts un kad tas ir pagājis? Un kas notiks tad, kad pulkstenis apstāsies? Vai man būs jāapstājas līdz ar to?... Aptuveni tā radās ticējums, ka pulkstenis zog apdāvinātā cilvēka laiku (vai vismaz jaunību).

Starp citu, tas, ka laiku un nāvi apzīmējošie hieroglifi ir līdzīgi, nebūtu nemaz neloģiski, bet ar pulksteni tam tiešām maz sakara.

Māņticība

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!

Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit