Ugunsrituāls – kas tas īsti ir un ko dod?  (2)

"Rituāls būtībā īsteno vai materializē (palīdz materializēt) kādu nodomu, novelkot materiālajā plānā kādu ideju un dodot šai idejai vai lūgumam zaļo gaismu, ļaujot vieglāk un ātrāk sasniegt nodomāto. Padarot kaut ko pieejamu un iespējamu," stāsta rituālu un godu vadītāja Māra Brante, kuras vadītajā Saulstāvju ugunsrituālā Plieņciemā arī man šogad paveicās piedalīties.

Rituālu var veikt ar uguns, ūdens, gaisa/vēja, zemes (arī akmeņu, kristālu un dažādu citu elementu un lietu) starpniecību un palīdzību. Kopš senseniem laikiem mūsu senči, senie priesteri un viedie izjutuši spēcīgu atdevi un palīdzību, veicot tieši uguns rituālus. Tie atzīti par visiedarbīgākajiem. Ugunij piemīt varens attīrošs spēks, un līdz ar to tiek atbrīvota arī vieta jauniem notikumiem, jaunām lietām. Tāpēc jau visās pasaules malās ir dažādie vietējo šamaņu ugunsrituāli, Indijā – jāgja un homas un mums – jāņugunis un degoši bluķi.

"Uguns rituālu izcelsmes laiks nav nosakāms, bet mēs varam tikai iedomāties, atcerēties sevi uguns klātbūtnē (kaut vai tik nesenajā Jāņa laikā), kad, veroties ugunī, mūsu būtībā gluži nejauši mostās saruna ar uguni, ar Augstākiem spēkiem. Kad pavisam neviļus iegrimstam apcerē, pārdomās par dzīvi un sevi... Pieļauju, ka pavisam līdzīgs bija ugunsrituālu izcelsmes sākums," prāto Māra. "Cilvēks pavisam dabiski izjuta uguns spēku un transformējošo iedarbību un sāka sarunu ar uguni. Tā pamazām pārvērtās par zināmu kārtību, kas pierādīja sevi kā iedarbīgu un rezultātu (izmaiņas) dodošu... Un tā izveidojās rituāli."

Rituāls – tā ir kaut kādu noteiktu un ar nodomu veiktu darbību atkārtošana, lai piepildītu kādu nodomu, komunicējot ar Augstākiem spēkiem. "Ar katru reizi šo darbību spēks kļūst aizvien jūtamāks un iedarbīgāks. Tātad – vispirms ir nodoms, tad – vēršanās pie Augstākiem spēkiem, un šī vēršanās notiek ar uguns starpniecību noteiktā, rituālā formā," piebilst rituālu vadītāja.

Mūsu senči izsenis bija pazīstami ar Dieva doto viedumu. Agrāk mūsu zeme uzskatīta par priesteru, viedo un zintnieku zemi. Dainas saka – Dievzemīte. Pilnīgi nešaubīgi mūsu senči veda sarunas ar Dieviņu, izmantojot uguns starpniecību.

Rituālu veic priesteris vai rituāla vadītājs, zintnieks vai dziednieks, viedais. Tātad – cilvēks, kurš saprot, ko dara, kāpēc dara un pārzina rituāla būtību. Šīs šīs prasmes apgūstamas un noslīpējamas daudzu gadu laikā.

"Tas atkarīgs no tā, ko definējam ar vārdu "rituāls". Arī tējas dzeršanu un kafijas baudīšanu bieži vien saucam par rituālu. Tātad – kad esam kļuvuši par ekspertiem tējas/kafijas dzeršanā, tas kļūst par tējas/kafijas rituālu. Un tieši tāpat ar ugunsrituālu. Kad esam gan piedalījušies kā skatītāji, gan lasījuši, gan saņēmuši kādas apmācības (rituālu mācību), kad esam iepazinuši tos dabas spēkus vai stihijas, ar kurām plānojam sadarboties, tad varētu domāt par rituālu vadīšanu. Šajā jomā pavisam noteikti būtu arī mācekļa statuss, un tikai tad varētu domāt par rituālu vadīšanu," atklāj Māra. "Tas, ko cilvēki rituāla laikā redz vizuāli, ir tikai daļa no tā, ko patiesībā veic rituāla vadītājs. Ne vienmēr dalībniekiem viss būs saprotams un ieraugāms. Kaut arī pēdējos gados arī pati esmu mudinājusi cilvēkus apgūt rituālu mācību, tomēr jāsaprot, ka ne visiem un ne katram tas ir jādara, tāpat kā ne visiem jābrauc ar auto vai jāslēpo ar kalnu slēpēm.

Rituāli – tā ir nopietna lieta. Ar to nespēlējas. Mēs stājamies saiknē ar Augstākiem spēkiem, ar Uguns vai kādu citu enerģiju, un, ja tas skar un ietekmē citus cilvēkus, tad patiesībā uzņemamies arī karmisku atbildību. Jau kuro reizi pieminu – galvenais un vissvarīgākais ir rituāla nodoms. Kas ir pamatā tam, ka vēlamies veikt vai veicam rituālu? Un jāatbild te katram godīgi pašam sev."

Un ja nu cilvēks jūt ciešu saikni ar Uguni, ja viņam sirds saka – drīkst? "Ja cilvēks tā jūt un no sirds vēlas apgūt rituālu vadīšanu, tad atliek vien meklēt kādu, kurš var pastāstīt, ierādīt, pamācīt vairāk un dziļāk! Iespējams, ka tāds cilvēks varētu saņemt arī apmācības smalkajā līmenī... un viņam viss top skaidrs – tikpat kā nokrīt no gaisa, un pēkšņi cilvēks gūst dziļu sapratni par rituālu būtību un vadīšanu."

Citu dalībnieku piedalīšanās atkarīga no rituāla nodoma. Rituāls var notikt arī tikai viena cilvēka izpildījumā, nav obligāti nepieciešama "publika" vai "līdzjutēji". Priesteris vai rituāla vadītājs var veikt rituālu viens, bet tajā var piedalīties arī iesaistītie cilvēki vai citi priesteri. Galvenais ir nodoms. Jāpatur prātā, ka ugunsrituāls nav nekāda izklaide, masu atrakcija vai šovs – tā ir nopietna un atbildīga visu iesaistīto cilvēku sadarbība kāda konkrēta nodoma realizēšanai.

Pastāv gan slēgtie (piedalās priesteri un/vai izvēlēti cilvēki), gan atvērtie rituāli (tautai – piemēram, saulstāvjos un saulgriežos). Viss atkarīgs no rituāla mērķa – vai tas ir veltīts ikdienišķāku notikumu piesaistei un izmaiņām konkrēta cilvēka dzīvē vai kopuma lietu risināšanai. Vai varbūt caur ugunsrituālā dotajām zīmēm notiek ieskats nākotnē...

Mūsdienās, kad tik ļoti esam pieraduši digitāli iemūžināt savus notikumus, dabiski rodas jautājums – vai rituāla laikā drīkst fotografēt? "Rituāla vadītājs kopā ar dalībniekiem izlemj, vai rituālu drīkstēs filmēt, fotografēt, kādu "etiķeti" ievērot un sekot," skaidro rituālu vadītāja Māra. Tomēr pats par sevi saprotams, ka rituāla vidū (piemēram, uguns ziedojumu brīdī) izvilkt viedtālruni un uzbliezt kādu pašiņu itin nemaz nav viedi: rituālam ir būtisks plūdums, nepārtrauktība, noteikta secība no sākuma līdz noslēguma brīdim, kad rituāla vadītājs "aizver telpu".

Lūgta pastāstīst kaut ko no rituālu pieredzes, Māra atklāj vairākus stāstus.

"Esmu ievērojusi, ka tie rituāla dalībnieki, kuri nopietni un sakrāli izturas rituāla laikā, arī ātri vien saņem lūgumu piepildījumu. Ja nu lūgums netiek uzklausīts un atbildēts, tad iespējams, ka nav pienācis īstais laiks vai arī tam vispār nav jānotiek cilvēka dzīvē... Tādu līgumu varbūt paši sev pirms iemiesošanās esam parakstījuši.

Kāds vīrietis dažas dienas pēc rituāla atrakstīja pateicības vēstulīti, kurā teica, ka nākamajā dienā pēc rituāla izkustējusies kāda jau vairākus gadus iestrēgusi īpašuma lieta un viss nokārtojies necerēti veiksmīgi. Kāds cits pāris stāstīja, ka pēc kāda no rituāliem viss sācis ritēt un notikt... kā durvis atvērušās.

Pēc rituāliem parasti mudinām vēl uzkavēties kādas minūtes, nevis skriet pa galvu pa kaklu atpakaļ ikdienas dzīvē... Ir bijuši gadījumi, kad pēc rituāla cilvēki steidzas mājup, pat īsti neatvadījušies. Un tad gadās tā, ka auto iestrēgst smiltīs, ka, izbraucot uz šosejas, tikai pēdējā brīdī pamana lielā ātrumā braucošu auto... Citam sākas galvassāpes... Vārdu sakot, gribu teikt, ka rituāla laikā mēs nonākam izmainītā apziņas stāvoklī, tāpēc ir vajadzīgs laiks, lai pēc rituāla noslēguma vēl mazliet iezemētos un pieslēgtos ikdienai. Lai iezemētos, mūsu senči bieži vien ieturēja arī ar kaut nelielu, bet tomēr maltīti. Kaut vai ar ūdens malku! Tāpat var kaut dažas reizes palēkties vai padauzīt kājas pa zemi. Bieži vien pēc rituāla gribas vēl padziedāt vai pārrunāt rituālā pieredzēto, izjusto. Tas viss līdzsvaro un palīdz atgriezties atpakaļ mūsu skrejošajā pasaulē.

Masu rituālos bieži gadās, ka cilvēki īsti nesaprot, ko viņi tur dara, kāpēc atrodas aplī ap uguni – vai tāpēc, ka tas minēts pasākuma programmā, vai tāpēc, ka tagad modē piedalīties rituālos, vai vēl kādu iemeslu dēļ. Protams, ka kā ar nazi sirdī iedur rituāla dalībnieks ar alus pudeli rokās... Vai arī tērgājoši dalībnieki, kuriem par visu vairāk ir svarīgi rituāla klusumā saviem blakus stāvētājiem izstāstīt pēdējo dienu interesantākos notikumus. Lai vai kā, bet kādā brīdī pieklust arī visrunīgākie skatītāji, un rituāls tad pārņem visu telpu un katra dalībnieka iekšējās sajūtas. Cilvēkā pamostas un kļūst sajūtamas tās smalkās stīdziņas, kurām tikko priekšā bija aizlikta alus pudele vai runīgs prāts.

Zinu rituālu vadītājus (kolēģus), kuru sapnis vai lielākais gandarījums ir vadīt/piedalīties rituālā, kurā visi saprot, kas notiek, kas tiek darīts. Tāds rituāls patiesībā norit bez vārdiem "...un tagad mēs darīsim to tāpēc, ka ... utt.". Tādam rituālam ir fantastisks un maģisks spēks. Vai varētu to pielīdzināt zvaigžņu korim? Kad sapulcējas profesionāļi un kopuma labā spēj atlikt malā savus meistara ego..."

Pavisam lakoniskā veidā šī daina norāda, ka ar uguni (un cilvēkiem, kuri tur saikni ar uguni) joki mazi. Jebkurai stihijai un vēl jo vairāk – Ugunij, kura pārstāv garu, piemīt sava, īpaša inteliģence, un tā var sodīt par necienīgu attieksmi pret sevi.

Ja reiz esi pieņēmis lēmumu piedalīties ugunsrituālā, attiecies pret to ar cieņu un pateicību, jo arī tam ir nozīme tava nolūka piepildīšanā (vai nepiepildīšanā). Ja neesi spējis nofokusēt uzmanību uz savu nodomu, tad velti čīkstēt un vainu uz Uguns vai rituāla vadītāja mazspēju velt.

Bet visādi citādi – Uguns ir vieda un labprāt komunicējoša stihija, draudzējies ar to, lūdz un pieņem tās palīdzību!