Trauki plīst – uz laimi vai varbūt tomēr uz nelaimi?

Trauks pats par sevi ir veseluma un pārticības simbols, tā pamatfunkcija ir glabāt ēdienu – enerģijas resursu mūsu organismam, lai tas saglabātu veselību un spēku. Jo "veselāks" trauks – jo veselīgāku enerģiju tas glabā. Loģiski, vai ne? Tāpēc arī iesaka bez žēlastības mest ārā ieplaisājušus un aplupušus traukus. Taču – par to vēlāk.

Un kā tad ir ar traukiem, kuri nejauši izslīd no rokām vai kā citādi saplīst?

Mūsu tautas ticējumi šajā ziņā ir krasi pretrunīgi – daži skaidri un gaiši apgalvo, ka trauka sasišana vēsta laimi un veiksmi naudas lietās, citi – ka laimi vēsta tikai vakarā plīsuši trauki, vēl citi – ka māju, kurā plīst trauki, piemeklēs kāda nelaime un, ja mājoklis ir jauns, tad tur nekāda ilgā dzīvošana nesanāks. Vēl cits piebilst, ka nelaime gaidāma gadījumā, ja trauks uz grīdas nokrīt, bet nesaplīst. (Protams, te mēs runājam par materiālu, kas tiešām var saplīst.)

Ja domās pārceļamies uz pavisam sirmu senatni, redzam, ka tolaik trauks bija daudz lielāka vērtība nekā šodien, un cilvēks, kurš palicis bez savas bļodiņas, varēja palikt arī bez putras, ko par laimi nu nekādi nenosauksi. Tas tā – no materiālistiskā pasaules uzskata puses.

No enerģētiskā viedokļa trauks (īpaši regulāri lietots – vismīļākā krūzīte u.tml.) ir diezgan ciešā saiknē ar savu īpašnieku un dažkārt tiešām var sakrāt sevī pret saimnieku vērstu (vai no saimnieka nākušu) negatīvu, neizturēt un saplīst. Šādā gadījumā notiek enerģijas izlāde, ko patiesi varētu dēvēt par laimīgu notikumu – negācija var paiet secen saimniekam. Te ir viens nosacījums – ja reiz tā noticis, visas sīkākās lauskas tūdaļ jāsavāc un jāiznes no mājas ārā – nav ko glabāt enerģētisku un materiālu drazu savā teritorijā! To var darīt ar formulētu nolūku "paņem šo un dod man labāku vietā".

Piemēram, grieķiem ir paradums dauzīt traukus uz viesos atnākušu cilvēku laimi (kurš gan nav pamanījis lausku kaudzes pie grieķu krodziņiem?). Līdzīga tradīcija ir daudzām tautām. Arī līdz mums nonākušajos kāzu rituālos jaunlaulātie, ieejot jaunajā mājvietā, uzkāpj uz šķīvja, kas apklāts ar dvieli.

Sākotnējā nozīme gan ir piemirsta – tagad mēs šķīvja lausku skaitā cenšamies saskatīt bērnu skaitu. Bet pašos pamatos runa bija par lausku asajām malām, uz kurām nelabvēlīgi spēki un visādi mošķi sagriežas un tāpēc (vismaz pēc plāna) nenāk ne tuvu jaunajam pārim. Nu, vai mīļajam ciemiņam – citās tradīcijās.

Atkal var palūkoties no materiālistiskās puses – kas gan vēl tik viegli un ātri saplīst, radot tādu lērumu asu šķautņu? Taču jau tikai trauki!

Savukārt tradīcija pēc izdzeršanas sadauzīt kāzu šampanieša pokālu ir atskaņas no ziedošanas dievībām – tā sacīt, mēs izdzeram līdz dibenam šampanieti, saņemam laba vēlējumus, svētību, laimi un par to ziedojam skaistos pokālus. Ziedot vajag bez žēluma, no visas sirds, ar vārdiem "uz laimi!". Plīstot lauskas simboliski sagriež visu, kas stāv ceļā jaunlaulāto laimei. Bet arī pēc šā rituāla visas lauskas tūdaļ jāsavāc un jāizmet!

Ja reiz esam sākuši runāt par kāzām, pieminēsim vēl citus ticējumus par trauku plīšanu tieši kāzu kontekstā.

Slikta zīme skaitās, ja pokāla kājiņa saplīst rokās sievasmātei vai vīramātei. Tas vēsta strīdus un nesaskaņas jaunlaulāto starpā, nespēju sadzīvot ar dzimtu. Šai ķibelei ir "pretinde" – līgavainim nelaimīgais pokāls jāpārmet pār kreiso plecu, tikai tā, lai viss pokāls saplīst druskās.

Ja līgava nejauši notrauc no galda šķīvi, tad jaunais vīrs "ies pa kreisi". Lai neitralizētu slikto zīmi, līgavai aši jāuzkāpj uz vislielākās lauskas – simboliski jāsamin visas potenciālās sāncenses.

Ja līgavainis sasitis glāzi, tas ir brīdinājums, ka viņš draudzēsies ar zaļo pūķi. Šo pazīmi neitralizē lausku apliešana ar tīru ūdeni un vārdiem: "Pareģojums nepiepildīsies, tu, [vārds], gar pudeli negrābstīsies!"

Nereti traukus saplēš bērni, un tas nav nekas dīvains. Bažas var radīt gadijums, kad trauki bērna rokās šķīst ar neparastu regularitāti. Tas gan var norādīt, ka uz bērnu kāds ir ne tā paskatījies vai ne to novēlējis.

Par stikla glāzēm tauta radījusi šādu ticējumu – ja savās mājās glāzi saplēs tu pats, tas uz veiksmi, bet, ja to izdara kāds ciemiņš, tad gan jāpiesargās – kādam tava labklājība dikti skauž, un no šā "kāda" godaprāta atkarīgs, cik tālu viņš savā skaudībā aizies (līdz ļaunai acij vai kā citādi).

Ja sieva sasit sava dzīvesbiedra glāzi, tā esot zīme, ka viņai parādījusies sāncense. Tas vēl nenozīmē, ka vīram par šo otro būtni ir kāda īpaša interese, vienkārši ir kāda sieviete, kura gatava piestrādāt, lai izjauktu jūsu ģimenes laimi, – vismaz tā vēsta ticējums.

Savukārt saplēst glāzi lietišķas tikšanās laikā ir laba zīme – darījums izdosies un nesīs peļņu.

Tīšām plēst traukus, lai nolaistu tvaiku, gan nemaz nav laba metode, jo tādējādi tiešām var enerģētiski "atgriezt" sevi no cilvēka, kurš ir tavu dusmu vaininieks.

Bet atgriezīsimies vēl pie ieplīsušajām un noskrambātajām tasītēm, krūzītēm, šķīvjiem. Lai tiktu vaļā no šādas "ieplīsušas" enerģētikas un atjaunotu veselumu veiksmes plūsmā, savāc visus tādus traukus, ietin tīrā (drīkst arī vecā) palagā un (vislabāk Jaunmēness naktī) aiznes uz atkritumu kasti, cik nu tālu no mājām čaklums ļauj. Metot prom, pierunā:

"Sists–dauzīts, ar bēdu pārmalts, tukšā vietā atstāju, veiksmi iz māju novirzu. Kā teicu, tā notiks! Paldies!"