Kuru dziesmu nodziedāju, to satinu kamolā? Senā mezglu maģija
Pēdējo 20 gadu laikā ir cilvēki, kas pieliek lielas pūles, lai atšifrētu senču mezglu rakstus, pieņemot, ka mūsu senči ir domājuši līdzīgi kā mēs un dzīvojuši pēc tiem pašiem patērētaju sabiedrības standartiem, kādi ir pieņemti mūsdienās. Savulaik, kad es meklēju vairāk informācijas par vilkaču praksēm, viens zinošs cilvēks pateica ģeniālu frāzi: ”Nekā tāda nav, un vispār – ne tā to dara!” Ko ar mezglu rakstiem mēs daram "ne tā", kāpēc tie "nešifrējas"?

Pirmkārt – vai senči lietoja burtu/rūnu rakstību, varbūt silabisko alfabētu? Analizējot mūsdienu latviešu valodas skaņas, mēs varam izdarīt secinājumu, ka senčiem rakstu zīmju skaits varēja būt ap 45, t.i., sasniegt silabiskajam rakstam raksturīgo zīmju skaita apakšējo robežu. Divskaņi, tādas skaņas kā "dz" un "dž", pilnībā ļauj pieņemt silabiskās rakstības iespējamību, ja tāda vispār bija. Savukārt augsti attīstītā ornamentika ļauj izdarīt pieņēmumu par no mūsdienās pieņemtā principiāli atšķirīgu informācijas saglabāšanas veidu.

Atgriezīsimies pie "mezglu rakstiem". Bet – ja nu tas ir kaut kas cits? Ķeltiem, slāviem, somugriem ļoti plašu pielietojumu bija guvuši dažādi maģiskie mezgli. Ķelti teju katrai vajadzībai izgudroja savu speciālu "svēto mezglu", bet, piemēram, somugri daudz galvu nelauzīja – garāmejot noplūca trīs zāles stiebrus, uz ātru roku savija aukliņu, sasēja mezglu un bieži tūlīt pat to aizmeta, bet maģija darbojās!

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!

Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit