"Kopš laika, kad manā dzīvē ienāca tā sauktais garīgums un tā dēvētās garīgās prakses, strādājot ar sevi piecus gadus dienu dienā, skaitot tūkstošiem un pat miljoniem mantru un citu lūgšanu, esmu iemācījies un sapratis dažas lietas.
Piemēram, to, ka mūsu egoisms ir tas, kurš sāpina. Ar to mēs sāpinām līdzās esošos cilvēkus un visu apkārtējo. Tā ir mūsu katra mācība – pārkāpt pāri savām ambīcijām citu labā un pašu labā. Mūsu lūgšanas par apgaismību, rituāli, kuri pietuvina mūs tai, ir tikai domas, kuras balstās uz mūsu egoismu un bailēm.
Mēs, budisti un citu reliģiju (un arī ne–reliģiju) praktizētāji, kultivējam šo apziņu sevī.
Mēs zinām, kā tas darbojas fizioloģiski, tāpēc mēs sevi programmējam ar katru mantru, ar katru rituālu, katru lūgšanu vai ezotērisku praksi. Mēs barojam savu egoismu. Nevis ego, bet tieši egoismu.
Jebkura reliģija ir kā inde un/vai svētais ūdens, tās nes ciešanas un tās nes sevī svētību. Bet svētībai mēs piedodam ticību, kura aizmiglo mūsu skatu ar jaunu ilūziju. Ilūziju par Dievu, dieva bērnu un ilūziju par Budām. Mēs fanātiski meklējam un pieņemam Budu un Jēzus patvērumu, meklējam un analizējam to mācības un rīcību.
Bet visa mācība ir vienkāršībā – būt labestīgi drosmīgam.
Tā ietver sevī visu tā saukto svēto būtņu darbības, rīcību un attieksmi.
Mēs neredzam to, jo esam aizņemti ar visu kaut ko citu. Mēs ticam mandalām, kuras sola mums jaunu patvērumu – kā pestīšanas vai tīrās vietās (dimensijas), mēs ticam alfabētiem un citu simbolu/zīmju valodu lielajam spēkam, izlaižot faktu, ka viss ir tikai skaņas frekvencēs, blīvumā, ātrumā, formā...
Esmu sapratis, ka mums nav jālūdzas, bet – ir jāmaina sava attieksme un rīcība.
Katra lūgšana ir kaut kā universāla (ko mēs paši bieži neizprotam, bet tikai radām) veidošana. Mēs domājam, ka ar lūgšanām varam izmukt no karmas... Bet nē, tā ir tikai uzsvara pielikšana kādai virzībai. Tā ir izvairīšanās no bailēm, mukšana no sevis. Sevi ir jāiepazīst ar visu savu karmu, ar visu savu nepilnību, visā savā būtībā.
Un, neizdarot to, mēs vēl kādu gribam dziedināt... Bet dziedinām mēs tikai savus trūkumus un vairojam cilvēku slinkumu. Kultivēt sevī altruismu – lūk, lūgšana, un tā nekad nav domāta izteikšanai, un to mēs varētu veltīt visām dzīvajām būtnēm.
Taču lūgšanā mēs ar savu apziņu vairojam to, par ko lūdzam, lai tas pastāvētu... Nē! Tā nav īstā lūgšana, tā ir ilūzija. Visa pastāvošā realitāte ir mūsu ambīciju radītā apziņa, un dēļ tās mēs arī vēlamies kļūt apgaismoti. Bet apgaismība ir tikai egoisma paveids. Ne apziņas būtība.
Esmu iemācījies, ka ir jāpieņem nepieņemamais kā līdzās pastāvošais, bet mums katram ir jāizvēlas tas ceļš (rīcība), kurš nav balstīts uz mūsu ambīcijām, lai nesāpinātu sevi un citus.
Garīgā mācība ir pieņemšanā. Visa mīlestība ir sapratnē par to, ko un kā mēs radām, nevis sajūtā, kura rodas no mūsu hormoniem un prāta sajūtas apmierinājuma.
Visa garīgā mācība ir dzīvē, tajā, kā tu to dzīvo ik mirkli.
Es neredzu svētību būšanā svētam, tāpat kā es neredzu svētību egoisma cildināšanā ar svētuma nosaukumu. Es redzu svētību rīcībā, kura ved uz brīvību no ciešanām, redzu to nesamākslotu cilvēku un citu dzīvo būtņu acīs un dvēselē. Es sapratu, ka īsta gaisma nav uzbāzīga. Tas, kurš tirgo gaismu, ir nekas vairāk, kā liekulis."
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
