Kā atpazīt depresīvas izpausmes bērna uzvedībā  (1)

Depresīvas izpausmes var parādīties jau pirmajos dzīves mēnešos. Visbiežāk to novēro no sešu līdz 11 mēnešu vecumā, kad kaut kādu iemeslu dēļ bērns vismaz 4-6 nedēļas tiek šķirts no mātes, izjūtot emocionālu attiecību deficītu. Aktīvais, dzīvespriecīgais mazulis pakāpeniski kļūst bailīgs, nedrošs, viņam zūd interese par rotaļlietām...

Parādās apetītes zudums, miega traucējumi, tendence saaukstēties, slimot ar bronhītiem, ekzēmu. Bērna stāvoklis līdzinās letarģiskā miega stāvoklim. Simptomi izzūd diezgan ātri, ja trīs mēnešu laikā māte atgriežas pie bērna. Pretējā gadījumā var pat izveidoties bērnu hospitālisma sindroms ar garīgu atpalicību un periodiskām haotiskām uzbudinājuma lēkmēm, brīdina ārsts.

Depresīvs bērns līdz septiņu gadu vecumam ir astēnisks, ātri nogurst, viņam ir raksturīgi izteikumi par garlaicību. Zūd interese par rotaļlietām. Tā kā bērns vēl nav iemācījies savas sajūtas izteikt vārdos, rodas tā dēvētie somatoformie traucējumi, kad noreaģē ķermenis. Visbiežāk tās ir vēdera sāpes, it īpaši, kad jāiet uz bērnudārzu. Var būt arī sirdsklauves, reiboņi, gremošanas trakta traucējumi, grūtības ieelpot, dažāda veida sāpes. Parādās ēstgribas, miega traucējumi, rodas iespaids par kādu somatisku saslimšanu.

Var pievienoties urīna nesaturēšana. Bērns bieži činkst, balss kļūst monotona. Bērnam parādās dažāda veida bailes: vienam palikt mājās, zaudēt vecākus, bailes, ka māte varētu neatnākt pakaļ uz bērnudārzu, rodas vēlēšanās visu laiku būt mātes klātienē. Pie visa bērns vainos apkārtējos, īpaši vecākus. Raksturīgi izteikumi: esmu slikts, neprotu, nevaru, vai tu mani mīli? Ja ģimenē ir ienācis brālītis vai māsiņa, bērns var izturēties izteikti agresīvi.

Pēc septiņu gadu vecuma parādīsies grūtības apgūt mācību vielu, bērns izskatīsies skumjš. Raksturīgas būs sūdzības par "tukšumu dvēselē", arī par garlaicību, galvassāpēm. Reizēm bērni var būt nervozi, eksplozīvi, viegli aizkaitināmi, raudulīgi. Ir nevēlēšanās sarunāties ar apkārtējiem. Parādās pašapsūdzības, vainas, pašnāvības domas, zems pašvērtējums. Suicidālie mēģinājumi parasti nav dzīvībai bīstami.

Pēc 10 gadu vecuma bērns noslēdzas sevī. Var novērot pazeminātas sekmes, gausu domāšanu, grūtības koncentrēties, baiļu sajūtu. Pievienojas arī somatoformi traucējumi. Var parādīties tā sauktā "skolas fobija". Tas izpaužas tā, ka bērnam ir bail iet uz skolu, tikt izsauktam pie tāfeles. Sākas klaiņošana, skolas kavēšana, vēlme lietot alkoholu, narkotiskas vielas. Parādās arī suicidālas domas un mēģinājumi. Ir vēlme ģērbties tumšā apģērbā, klausīties rokmūziku. Pusaudžu vecumā dominē dažādas attiecību idejas: liekas, ka apkārtējie klasesbiedri ir noskaņoti negatīvi, ka skolotāji uzskata par muļķi un nekam nederīgu.

Bērniem depresīvā simptomātika ir dažāda, variabla, – skumjas un nomāktību var nomainīt pēkšņs uzbudinājums un nemiers, raksturīgas tā dēvētās "emocionālās vētras". No rīta var būt raksturīgs vājums, lēnīgums, bērns izskatīties skumjš, bēdīgs, pusdienlaikā var parādīties galvassāpes, miegainība, vakarā – raudulība, aizkaitināmība, fizisks nemiers, dusmas. Bērnu un pusaudžu depresijas gadījumā uzbudinājums, nemiers parasti raksturīgs ir vakarā.