Es adoptēju bērnu vai kļuvu par audžumammu: stāsti no visas Latvijas  (3)

Bērnu namos var nonākt dažādu apstākļu dēļ – zaudēti vecāki un nav radinieku, kuri uzņemtos bērnu izaudzināt, tie ir bērni, kuru vecākiem atņemtas aprūpes tiesības viņu dzīvesveida dēļ. Patiešām, iemeslu var būt gana daudz, bet ne jau bērni tos radījuši, tā ir pieaugušo atbildība.

Bet viņi tur dzīvo – cits ilgāku laiku, cits īsāku, cits visus 18 gadus, kamēr sasniegts vecums, kad bērnu nama durvis jāaizver, lai sāktu pašam savu, nu jau pieauguša cilvēka dzīvi. Bet katrs no bērniem sirsniņā sapņo, ka reiz notiks brīnums, ka atbrauks pakaļ mamma, omīte, cita tante, kura vēlēsies sniegt mīlestību, jo viss cits jau šiem bērniem ir – mantas, grāmatas, siltums, pajumte, apģērbs, trūkst tikai mīļuma, uzmanības un beznosacījuma mīlestības.

Piedāvājam iepazīties ar ģimenēm no visas Latvijas, kuras uzdrošinājās iet cauri procesam, ko juruidiski sauc par adopciju, kuras audzina vienu, divus adoptētus bērnus. Par to, ko tas prasa, kādi bija bērni, kad ienāca ģimenē un kādi ir šodien.

Vēl viens veids, kā bērniem palīdzēt izrauties no bērnu nama gaiteņiem vai nepiemērotiem apstākļiem pie saviem bioloģiskajiem vecākiem un nonākt ģimenē, ir kļūt par audžuvecākiem. Arī tā ir milzu uzdrīkstēšanās, kas prasa gan zināšanas, gan spēku un enerģiju.

Katrai no ģimenēm ir savs stāsts – kāda lēmumu par adopciju vai kļūšanu par audžuģimeni pieņēmusi, jo paši nevarēja ieņemt mazuli, citiem jau pašiem mājās prāvs pulciņš bērnu, bet vieta atradās vēl kādam. Stāsti iedvesmo, liek aizdomāties, sajust to bezgalīgo mīlestību, kāda piemīt šiem pāriem.

Kad Edīte Šeldere pirmo reizi dzīvē aizgāja pie ginekoloģes, kas notika pēc kāzām 1991. gadā, viņai sacīja – "Visticamāk, jums bērnu nebūs". Paradoksāli, ka patiesībā jau tajā brīdī Edīte gaidīja savu pirmo meitu, un vēl jo vairāk, cik aplams bija dakteres sacītais, jo sieviete laidusi pasaulē četrus bērnus, bet vienu – adoptējusi. Bērnībā Edīte bijusi stingri pārliecināta, ka viņai, kad izaugs liela, būs 10 bērni. Laikam jau nemaz tik nepatiesi tas viss nebūs, jo pati izaudzinājusi piecus, bet simtiem bērnu palīdzējusi nākt pasaulē. Edīte jau 12 gadus strādā par vecmāti Rīgas Dzemdību namā.

Lasīt vairāk

Zane un Agris Bārbali pirms pusotra gada adoptēja četras māsiņas, proti, divus dvīņu pārus – sešus gadus vecās māsas Adriānu un Evelīnu un piecus gadus vecās māsas Katerīnu un Patrīciju. Sagaidot Starptautisko Ģimenes dienu, ko atzīmē 15. maijā, Zane dalās savas kuplās ģimenes tradīcijās, kas ik dienu padara laimīgu un prieka pilnu.

Lasīt vairāk

Vecāku mīlestība – tās trūkst 52 mazuļiem, kuri patlaban dzīvo vienā no Latvijas bērnu namiem. Portāls Cālis.lv ciemojas Valsts Sociālās aprūpes centra (VSAC) "Rīga" filiālē "Pļavnieki", ielūkojoties mazo ikdienā. Laikam jau pat vislielākie ciniķi pēc šāda apciemojuma nepaliktu vienaldzīgi.

Lasīt vairāk

Inesei patlaban tuvojas 60 gadu vecums, un viņa ir mamma trim bērniem. Bērniem, kurus savulaik bioloģiskās mātes atstājušas vai aprūpes tiesības pār bērniem atņemtas. Inese ar vīru dzīvo kādā no Latvijas mazpilsētām, tādēļ pēc viņas lūguma stāsta varoņu vārdi ir mainīti, lai gan pilsētiņā jau tāpat visi zina ģimenes vēsturi.

Lasīt vairāk

Raudāt bez skaņas, jo neviens tāpat nenāks klāt, trīs gadu vecumā pazīt tikai kaķi un balodi, paniski baidīties no kukaiņiem un visus pieaugušos saukt par tantēm, - tādi pirms nedaudz vairāk kā trīs gadiem bija Roberts un Sofija. Viņi ir brālis un māsa, kuri dzīves pirmos gadus pavadīja bērnu namā, un tās ir "prasmes", kas tur gūtas. Tādus viņus mājās atveda Lauris un Līga, ģimene, kura gadiem ilgi neveiksmīgi mēģināja tikt pie saviem bērniem. Robertam un Sofijai dzīves loterijā tika izvilkta laimīgā loze, jo Laurim un Līgai sirdī un galvā bija tik daudz mīlestības, lai to sniegtu kādam, kurš to dzīvē vispār nav baudījis.

Lasīt vairāk

Ar Latvijas Baptistu draudžu savienības bīskapu Pēteri Sproģi tiekamies viņa birojā. No portreta, kas atrodas tieši aiz muguras, lielām, zilām acīm pretī veras mūžībā aizgājusī meitiņa Izabella. Pēteris Sproģis ne reizi vien pieskāries mūžībai, gan sagaidot pasaulē, gan pavadot no tās pašu dārgāko – savu bērnu.

Lasīt vairāk

Inese Meirāne ir strādājusi bērnu namā, redzējusi, kā mazi bērni tik mīļi, naivi un cerīgi tic, un gaida, atnākam mammu vai tēti. Un, kā viņi pārvēršas nesagaidot. Tas mudināja Ineses izvēli dot bērniem iespēju noticēt ģimenei. Viņa ir bijusi audžumamma deviņiem bērniem, no kuriem vienu adoptējusi.

Lasīt vairāk

Ar vīru esam laulībā jau septiņus gadus, taču diemžēl mums nevar būt bērni. Tāpēc domājam par iespēju bērniņu adoptēt. Kādi ir adopcijas nosacījumi Latvijā? Vai mums būs dots laiks vienkārši padzīvot kopā ar šo bērniņu, pirms pieņemam galīgo lēmumu? Tā izdevumam "Praktiskais Latvietis" vaicā lasītāja Alise no Krāslavas novada.

Lasīt vairāk

Vecākiem, kuri adoptējuši bērnus, nereti nākas dzirdēt dīvainas frāzes, jautājumus un aizrādījumus. Daži no tiem patiešām ir visai aizvainojoši, pat tad, ja pirmajā mirklī šķiet pavisam nevainīgi. "Cilvēki, kuri personīgi nav saskārušies ar adoptētiem bērniem, domā, ka tādā veidā viņi parāda savu līdzdalību. Taču daži komentāri šādām ģimenēm var būt ļoti aizvainojoši," saka adopcijas speciāliste Ellena Singere.

Lasīt vairāk

Audžubērniem ir pilnīgi citi gēni. Līdz ar to es viņus īsti nepazīstu. Viņi ienāk pie manis jau ar "zābaciņiem kājās" un kā balta lapa man, tā saka pieredzes bagāta audžumamma Dzintra Ābola no Kandavas novada, kura var lepoties ar sešām pašas meitām un bez piecām minūtēm – 10 mazbērniem. Kandavas novadā ir Latvijā lielākais audžuģimeņu skaits, tomēr neba bez problēmām viss notiek.

Lasīt vairāk

Vija Nille ir vienkārša lauku sieva no Kocēnu pagasta, kuras mājās pajumti reiz raduši 22 sveši bērni. Cik daudz šādu cilvēku ir Latvijā un cik par viņiem zinām? Šāds jautājums rodas, kad mūsu audžuģimeņu stāstu seriāls iet jau otrajā desmitā. Pats mazākais bērniņš pie mums nonāca trīs dienas vecs, teic Vija, kura gan sarunas gaitā norāda, ka viņas mājā ir savi noteikumi.

Lasīt vairāk

Esmu no Liepājas. Kā audžuģimene esam septīto gadu. Tieši šobrīd ģimenē ir viens audžubērns. Jau iepriekš biju palīdzējusi bez audžuģimenes statusa, palīdzējusi internātskolu beigušām meitenēm un viņu mazajiem bērniem, kad bija vajadzīgs atbalsts viņu dzīvē. Bērns ir mūsu valsts, mūsu sabiedrība, tas ir mūsu bērns. Kā var teikt – nē, retoriski vaicā Margita Grulle, viena no Kurzemes audžuģimeņu kustības aktīvistēm.

Lasīt vairāk

Nav laika novecot, tā saka Māra Veldre, audžumamma pieciem pieņemtiem un astoņiem pašas bērniem. Brīvais laiks? Kas tas ir? Bet tā ir svētība - būt kopā ar ģimeni, un saldākie vārdi uz pasaules ir "Mammīt, es tevi mīlu!".

Lasīt vairāk

"Dzīve nav rožu dārzs, neiekāp tajā un nenoplūc visskaistāko. Viss jau būs labi, citām ģimenēm ir vēl grūtāk," tie ir vārdi, ar kuriem mūsu sarunu noslēdz četru bērnu mamma Anda. Viņas dzīve patiesi vairāk līdzinājusies nemitīgai cīņai, laužoties cauri ērkšķu audzei, tomēr viņa ir saglabājusi optimismu, cer un tic, ka bērniem veidosies veiksmīgāka dzīve nekā pašai. Saruna ar 40 gadus veco Andu, Ogres novada iedzīvotāju, kurai viena jātiek galā ar četriem bērniem.

Lasīt vairāk

Benita un Andris Mucenieki no Mārupes pirmo audžuģimenes "treniņu" veikuši, pieņemot ģimenē apmaiņas skolēnus no citām valstīm. Pēc deviņiem mēnešiem visi šie jaunie cilvēki esot runājuši latviski. Audžubērniem mārupieši skaidri pasakot – viņi nav īstie vecāki. Lai vēlāk nejauktu galvu – kura ir jaunā, kura vecā mamma vai tētis. Un vēl – viņi pieteikušies iespējai uzņemt ģimenē audžubērnu, kurš ierastos Latvijā kā bēglis. Tiesa – ne vecāku par 10 gadiem.

Lasīt vairāk

Evita Bērziņa no Kandavas novada izvēlējusies uzņemt ģimenē vienu audžubērnu un tad strādāt un audzināt, maksimāli koncentrējoties uz šo vienu. Savukārt nākamo satikt tikai pēc tam, kad iepriekšējais jau aizgājis savā dzīvē. Sarunā piedalās arī Evitas īstais dēls – 20 gadus vecais Gvido, kuram audžubērnu pieņemšana ģimenē nodrošina jauniešu kompāniju, bet mammai rodas labi padarīta darba sajūta, ja arī viss neizdodas perfekti.

Lasīt vairāk

Melošana, nedarbu slēpšana – tie ir tikai daži slēptie radziņi, kas pēc laika parādās, audžubērnam ienākot ģimenē, atzīst Jānis Samauskis no Saldus novada Ezeres pagasta. Viņu ģimenē nu jau aug pēc kārtas septītais un astotais audžubērns. Kā izdarīt tā, lai savstarpēji pieslīpētos, sadraudzētos, saprastu kopīgo, to nevienā grāmatā neraksta, prāto Jānis.

Lasīt vairāk

Ar turlavnieci Birutu Kristapuri sarunu iesākām par automobiļu ietilpību un tikai vēlāk konstatējam, ka Biruta nemaz tā īsti neatceras, cik kopā ir bijis audžubērnu – kaut kur starp 26 un 30. Būšot jāsaņemas un vienreiz tā grāmatvedība jāsakārto. Un vēl – smalkām, birokrātiskām ausīm var nepatikt bērnu salīdzinājums ar ielas kaķēniem vai atkritumiem... Un viņa arīdzan nemaz neesot amerikāniska, uzreiz nevienam neatzīsies: "I love you."

Lasīt vairāk

Es jau neesmu Dievs, bērnus nevaru pārveidot, saka keramiķe no Latgales puses Inese Kaļva, kura kopumā izaudzinājusi 16 bērnus – gan trīs pašas, gan svešus. Un bijis visādi, tostarp mēģinājumi savaldīt pēc seksa kāro, 13 gadus veco audžumeitu. Stiprā sieviete tiek uzskatīta par vienu no pieredzes bagātākajām audžumammām Latvijā.

Lasīt vairāk

Mēs esam no Smiltenes. Ģimenē pašiem ir pieci bērni un vēl divi audžubērni, tā stāstu par sevi un kļūšanu par audžutēvu sāk Jānis Gulbis. Sākumā bijis mazliet bail, bet jau sen sapņojuši par audžubērniem ģimenē. Tagad viņš zinot, ka noteikti būšot vēl.

Lasīt vairāk

Viņu dēvē par vienu Latgales audžuģimeņu kustības motoriem. Viņa – Marija Pupiņa, kura atzīstas, ka viss sācies ar to, ka pašai ir tikai dēli, bet tik ļoti gribējies meitiņu. Tagad Marija jau 10 gadus darbojas audžuģimeņu kustībā, dzīves pieredzi paguvusi sniegt jau aptuveni 20 bērniem, no kuriem sešus izdevies atgriezt viņu bioloģiskajās ģimenēs. "Bērni dod pozitīvu enerģiju. Jo patiesībā šie bērni, lai no kādas ģimenes viņi neienāktu, ir talantīgi, viņi ir brīnišķīgi," pārliecināta ir Marija.

Lasīt vairāk

Profesijas izvēlē pēc iespējas jācenšas saprast – ko vienmēr ir paticis vai gribējies darīt. Praksē ne vienmēr sanāk, bet savas patikšanas dažkārt ir iespēja realizēt vēlāk un citādā formā. Dace Turka stāsta, ka viņai no mazām dienām vienmēr paticis "ņemties" ar bērniem. Tagad Dace jau trīs gadus to realizē kā audžuģimene.

Lasīt vairāk

Dace Ģertrūde Paulīte ir divu meitu mamma, kura jau 11 gados apzinājusies vēlmi pieņemt kādu audžubērnu. Dace mācījusies internātskolā, tāpēc pamesto un vientuļo problēmas izjutusi īpaši asi. Kopā ar meitām trīs gadu laikā ģimene kopumā uzņēmusi četrus audžubērnus.

Lasīt vairāk

Vecākiem, kuri adoptējuši vai paņēmuši aizbildniecībā kādu bērnu, nereti nākas dzirdēt dīvainas frāzes, jautājumus un replikas. Un dažas no tām ir pietiekami aizvainojošas, pat ja sākotnēji šķiet pat nevainīgas.

Lasīt vairāk

Vai audžubērnus ir iespējams mīlēt tāpat kā savējos? Ko nozīmē, ja bērns zog un melo? Un – kā attīstās audžuģimeņu kustība Latvijā? Par to – intervijā ar profesionālo audžuģimeņu apvienības "Terēze" vadītāju un desmit bērnu mammu Āriju Martukāni.

Lasīt vairāk