Ikviena mamma, izdzīvojot savu pieredzi bērnu audzināšanā, nepārstāj sev uzdot jautājumu: "Vai esmu laba mamma?" Ir ļoti sarežģīti tikt vaļā no trauksmes un bailēm par bērniem, vēloties darīt tikai labu un mūžīgā pieņēmuma, ka "mamma zina labāk".
Vēl jau ir gudras grāmatas, pašas bērnība un apkārtējo padomi. Ar visu tikt skaidrībā un atrast pašai sevi kā mammai nav viegli. Psiholoģe Jekaterina Boideka savā feisbuka profilā padalījusies ar sarakstu, kas, iespējams, palīdzēs tev palikt "pietiekami labai mammai" un saglabāt ar bērniem siltas attiecības.
Lūk, šis ir psiholoģes personiskais "pietiekami labas mammas" sarakstiņš!
Viņa atzīst, ka saraksts sastāv gandrīz no vieniem "ne" jeb tā, "ko es nedaru". Precīzāk, ko psiholoģe kādreiz darījusi, bet tagad to pārtraukusi vai arī dara daudz mazāk. Piemēram, kādreiz tā darīja, jo vienkārši citādāk nevarēja.
Neizmantot savus bērnus, lai tiktu galā ar savu trauksmi vai kaunu (ar kaunu iet sliktāk, bet progress ir milzīgs). "Es vienmēr par viņiem uztraukšos, un dažreiz man būs arī kauns, taču tas nenozīmē, ka viņus kaut kā jāietekmē, jāizlabo un jākontrolē. Manas jūtas un man arī ar tām ir jātiek galā," uzskata psiholoģe.
Nesteidzināt bērnus ar attīstību, uzticēties viņu individuālajam tempam, nesalīdzinot ar citiem bērniem vai kaut kādiem normatīviem.
Necensties izmainīt bērna jūtas. Nedarīt tā, lai viņi ātrāk pārtrauktu bēdāties, dusmoties, baidīties utt. "Tagad es varu ticēt viņu jūtām un atbalstīt bērnus tajās," apliecina psiholoģe.
"Neapmētāt" bērnus ar savām idejām, ar ko viņiem būtu jānodarbojas. Tas attiecas uz stāvokli, kad viņiem ir garlaicīgi, un visām idejām par pulciņiem. Tas attiecas arī uz idejām, ar ko, manuprāt, viņiem būtu labāk jānodarbojas to "muļķību" vietā, ko viņi dara patlaban. "Šajā lietā es vienkārši savas domas paturu pie sevis," atklāj speciāliste.
Nebaidīties pazaudēt savu autoritāti, būt "sliktai mammai" viņu acīs. Bērni var būt neapmierināti, apvainoties un dusmoties uz tevi. "Es varu kļūdīties, "sapsihoties" un tajā atzīties, atvainojoties," rekomendē Jekaterina.
Necensties būt ideālai un dot bērniem visu. "Es pavadu ar viņiem tik daudz laika, cik vēlos un cik man tam pietiek spēka. Es nespēlēšos ar viņiem, ja to negribēšu. Es neklausīšos viņos, ja nebūšu attiecīgā stāvoklī, lai to darītu. Ļoti egoistiska mamma. Tomēr mans vecākais dēls saka, ka man vienmēr bērniem ir laiks. Redzams, ka vienkārši tas laiks, ko pavadām kopā, viņiem ir pietiekams, lai justu, ka mamma ir ar mani," pieredzē dalās psiholoģe.
Nebaidīties no vecāku varas, aizliegumiem, atteikumiem un jebkuriem "nē". "Jo es nebaidos būt "slikta mamma" un nebaidos no bērnu jūtām," apliecina Jekaterina.
Nesekot svešām idejām par mātes lomu. Psiholoģe stāsta, ka ir izlasījusi pietiekami daudz grāmatu un rakstu un kādreiz sevi ir indējusi ar vainas un kauna sajūtu par to, ka nespēj izdarīt tā, kā raksta grāmatās, bet tagad viņa uzņemoties tikai tik, cik daudz pacietības pašai esot. "Bet visu pārējo es izspļauju," saka psiholoģe.
Necensties zināt visu par saviem bērniem, līst visās viņu darīšanās un attiecībās. "Es nelasu vecākā dēla saraksti un nelienu lūrēt, ko viņš dara internetā. Ticu, ka mūsu attiecības ļaus bērniem pašiem vērsties pie manis, kad tas viņiem būs nepieciešams," pamāca speciāliste.
Nepadarīt viņu dzīvi par tavu dzīves jēgu. Psiholoģe apliecina, ka būšana mātes lomā patlaban esot visai tālu viņas interešu lokā. Tieši tāpat viņa bērnus nepadarot par tādiem, kuriem būtu jāizdzīvo labākā bērnība un dzīve viņas vietā. "Tam man ir psihoterapija un mana personīga dzīve. Ja tev, lasot šo sarakstu, šķiet, ka esmu ideāla mamma, tev tas tikai ir tā parādījies," saka Jekaterina.
Bez visiem iepriekšminētajiem "ne" viņa vēl norāda, ka maz lasot priekšā bērniem, nemīlot spēlēties ar mašīnām, īpaši nelauzot galvu, ar ko viņus pabarot, neinteresējoties par mācībām. Viņa varot arī parāties un sakliegt, bieži arī neskumstot par bērniem, kad ir kaut kur aizbraukusi. "Grēku" pietiek, atzīst psiholoģe.
"Bet, ja tev šķiet, ka esmu slikta mamma un maniem bērniem klājas slikti, tad arī šajā gadījumā tev tikai tā parādījies. Man šis saraksts patiešām ir lepnums. Tie ir mani pūliņi, mans darbs, mans ieguldījums attiecībās ar bērniem. Un es redzu, kā no tā, ko es nedaru, mūsu attiecības kļūst arvien dzīvākas, mierīgākas, priecīgākas, drošākas, interesantākas, siltākas…
Es vienkārši priecājos par viņiem, apskauju un saku, cik ļoti stipri viņus mīlu. Bet vai tad mammai vēl kaut kas cits nepieciešams?" retoriski jautā psiholoģe.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
