Saki, nevis jautā – kā iemācīt bērnam ne tikai klausīties, bet arī dzirdēto izdarīt

"Understood" vēsta, ka nereti vecāki izmanto pārāk garus teikumus, runājot ar bērnu. Frāze "sakārto istabu, saliec drēbes plauktā, neaizmirsti iztīrīt zobus un iznes miskasti" septiņus gadus vecam bērnam jau pēc pāris sekundēm var aizmirsties, tāpēc labāk dod priekšroku no sākuma vienai, bet pēc tam citai izdarītai lietai.

Tāpat vajadzētu no sarunām izskaust nerimstošu lūgšanos un draudēšanu.

Kad? Tagad! Bērni nereti cenšas daudzas darāmās lietas atlikt uz vēlāku laiku, jo darbs nav zaķis un uz mežu neaizskries. Ārkārtīgi svarīgi, lai bērns saprastu, ka ir nepieciešams kaut ko darīt tieši tagad un ne minūti vēlāk. Ja vēlies tūlītēju darbību, sāc ar uzrunu, piemēram: "Anna, tieši tagad tev jādodas uz savu istabu un jāpārģērbjas!"

Pagaidi aptuveni 15 sekundes un nepieciešamības gadījumā šo frāzi atkārto vēlreiz. Svarīgs faktors, runājot ar bērnu, ir acu kontakts, kuru centies noturēt pēc iespējas ilgāk.

Ja gadījumā "tagad" princips nedarbojas, pamēģini citu variantu – striktas frāzes vietā parunā un pastāsti, kāpēc nedrīkst, piemēram, ņemt nost citiem mantas. Pastāsti, ka katram ir tiesības uz savām personīgajām lietām, tāpēc, ja ir vēlēšanās, vajag vienkārši pajautāt.

Šādas sarunas tevi noteikti satuvinās ar bērnu, kā rezultātā varēsiet kopīgi vienoties par dažādām tēmām.

Sarunājoties ar bērnu, jāņem vērā apkārtējie faktori, kas var novērst uzmanību. "Momjunction" skaidro – ja bērna uzmanība koncentrējas kaut kur citur, vecāku runātais iet "gar ausīm". Ja vēlies ar atvasi uzsākt garāku sarunu, izslēdz televizoru, noliec malā spēļmantiņas un citas ierīces.

Gan savstarpējā pieaugušo komunikācijā, gan arī sarunās ar bērniem, liela nozīme ir videi. Nepiespiestu atmosfēru radīs abu sarunas dalībnieku atrašanās vienā līmenī, tāpēc ar bērnu vajadzētu atrasties līdzīgās pozās.

Lai bērns iemācītos tev pievērst nedalītu uzmanību, kad vēlies pārspriest aktuālus jautājumus, atbildi viņam ar to pašu! Ja dēls vai meita vēlas parunāt, arī tev jāveltī viņiem tik daudz uzmanības, cik gribēs saņemt pretī.

Kad bērns piecas reizes klājis galdu, viņam ir skaidrs, kur jāliek dakša, nazis un karote, taču pirmajās reizēs informācijas var būt par daudz. Kad lūdz bērnam izdarīt, tavuprāt, ikdienišķas un vienkāršas darbības, padomā, vai pirms tam ir sniegts tiešām izsmeļošs skaidrojums, kā darīt un kā nē.

Ne visi bērni spēj dienu no dienas sekot vecāku norādījumiem un tos nepārkāpt. Dod bērnam viltus sajūtu, ka viņš vai viņa patiesībā ir situācijas noteicēji, piemēram, piedāvājot izmācīties un pretī saņemot iespēju brīvdienas pavadīt ar draugiem.

Dzīves posmā, kad bērns ir stūrgalvīgs un ietiepīgs, vecākiem jāmēģina atrast citas pieejas, kā likt bērnam ne tikai sadzirdēt viņus, bet arī izdarīt sacīto. Plašāk par sarunām ar stūrgalvīgiem bērniem, lasi šeit.

Saki, nevis jautā

Protams, svarīgi bērnos radīt sajūtu, ka pieaugušie tādi paši cilvēki vien ir, kuri pieļauj kļūdas un no tām mācās. Taču nedrīksti aizmirst, ka tu esi gan draugs, gan arī autoritāte, kura jāklausa, tāpēc turpmāk centies izvairīties no jautājumu uzdošanas, ja runa ir par ikdienā obligāti darāmajiem darbiem.

"Vai tu varētu savākt izmētātās mantas" aizstāj ar "Kristap, ātri savāc mantas, kuras izmētāji!"

Neuztraucies, ja reizēm pacel balsi pret bērnu. Pat vissavaldīgākajiem vecākiem var "paslīdēt kāja", taču balss regulārai pacelšanai nevajadzētu kļūt par normu. Māksla ir iemācīties nekliegt un tāpat sasniegt rezultātu.