Mūžīgais jautājums par maziem bērniem publiskos pasākumos – ņemt līdzi vai atstāt mājās?  (1)

Sarunā ar portālu "Cālis" Neilande skaidroja, ka strādājusi dažādās bērnu atrakciju vietās, piemēram, "Zilos brīnumos", pasaku mājā "Undīne", "Tehnoannas pagrabos" u.c. Viņa stāsta, ka dievina bērnus, bet dažas situācijas liek justies tiešām nelāgi gan vecākiem, gan bērniem, gan visiem pārējiem. "Tajās situācijās, kad raudu iemesls tiešām ir visatļautība un neaudzinātība, zaudētāji ir visas puses."

Psiholoģe Lukševica uzskata, ka ir pasākumi, uz kuriem vecākiem bērnus nevajadzētu ņemt līdzi. "Vecākiem vajadzētu apzināties, kāda ir jēga, kāpēc bērns tiek ņemts līdzi uz pasākumu. Ja tas ir tikai kopā būšanas dēļ, lai pavadītu laiku ar ģimeni, tad uzskatu, ka īpaši maziem bērniem lieli pasākumi, kuros ilgi jāstāv rindās un tamlīdzīgi, nebūs piemēroti."

Viņa piebilst, ka šis nav pareizākais piemērs kopā būšanai, jo uzmanība netiek veltīta bērnam. Lukševica stāsta, ka ir pasākumi, kuros vecākiem būs interesanti, bet bērnu vecuma posmam tas var būt neatbilstoši. "Ja vecākiem ļoti gribas iet uz pasākumu, es vairāk sliecos teikt, ka bērnu nevajadzētu ņemt līdzi, bet, piemēram, atstāt pie omītes. Ja tādas iespējas nav, protams, var veikt izņēmumus."

"Ja tomēr vecāki nolemj doties ar bērnu uz pasākumu, svarīgi pirms tam izrunāt, kas tā ir par vietu, cik ilgi viss notiks un arī kā šādā pasākumā būtu jāuzvedas," teic psiholoģe. "Bērns reizēm nonāk tādā vidē, kurā vecākiem pašsaprotamas sabiedrībā pieņemtās normas viņiem nav līdz galam izprotamas."

Iepazīsties ar Līgas Neilandes novērojumu fragmentiem par bērnu un vecāku uzvedību sabiedriskās vietās, kuru viņa publicēja savā "Facebook" profilā.

"[..] es diezgan bieži domāju to, ka vajadzētu aizliegt konkrētās sabiedriskās vietās ierasties ar maziem bērniem. Tāpat kā aizliedz smēķētājiem justies brīvi neskaitāmās vietās," iesāk Neilande.

"Šis temats ir iztirzāts 37799 reizes, bet mūžam paliek aktuāls – kāpēc būtu jānāk ar mazuli uz kino, teātri, lasījumiem, klusiem koncertiem, izlaidumiem, operām, Liepājas cietumu, Stūra māju u.c., ja jau iepriekš zināms, ka konkrētos bērnus nevar savaldīt un ja bērni šajās vietās jūtas nekomfortabli? Es saprotu, ka ne vienmēr ir iespēja vai vēlēšanās šos bērnus kaut kur atstāt un gribas pašiem šīs vietas apmeklēt, bet kādēļ vecāki nedomā par citiem cilvēkiem?" jautā Neilande.

"Vai histēriska bļaušana un niķošanās nenāk par ļaunu citu veselībai, garastāvoklim, darba un uztveres spējām? (šeit vairāk domāju par lielākiem bērniem, nevis mazuļiem, kuri ir visai nekontrolējami radījumi)," novērojumos dalās Neilande.

"Mans tēvs man kaut kad stāstīja stāstu par vienu no savām trijām sabiedriskā transporta pieredzēm –

Ziema. Dubļi. Tramvajs. Ķengarags. Māte un bērns. Priekšā sēž kundze baltā mētelī. Sīcis spārda viņas mēteli dubļainām kājām. Kundze pagriežas un lūdz bērnam pārtraukt. Nekas nemainās. Kundze vēlreiz lūdz, nu jau bērna mātei, lai aizrāda tam. Māte kaut ko pasaka bērna virzienā un turpina runāt pa telefonu. Nekas nemainās. Tad kāds netālu stāvošs vīrietis, situāciju kādu laiku smīnot vērojis, pienāk pie bērna, izvelk košļājamo gumiju no savas mutes, ieliek bērna matos, un kārtīgi ar īkšķi iespiež to. Noglauda bērna galvu un saka: "Neuztraucies, puisīt, mani māte bērnībā arī nemācīja." Izkāpj no tramvaja. Māte histēriski bļaustās un mēģina izdabūt košļeni no bērna matiem. Viss tramvajs uzsprāgst smieklos."

"Vai šeit kas tika izdarīts nepareizi vai nepiedienīgi?" vaicā Neilande. "Es nezinu, ne man spriest. Tikai novērojums. Tā vai šitā – mīļie bērnu vecāki, lūdzu, cieniet citus! Ja nav iespējas ierasties bez atvasēm šādās vietās, tad vismaz aizvediet viņus drusku tālāk nomierināties. Tā būs labāk pilnīgi visiem, un asaru vietā nopelnīti tiks tikai sapratnes un līdzjūtības pilni smaidi."

Pilno viņas ierakstu "Facebook" profilā, lasi šeit.