Paiet laiks (un dažkārt gana ilgs), pirms tu aptver, ka šī mācībstunda, ko sūtījis liktenis, ir apgūta. Ka tas, kā notika, ir neizbēgamais variants, un ir vien mēģinājumi pastrīdēties ar likteni, uzminēt to, nevis apgūt šo stundu, bet apgrūtināt teoriju ar praksi, bet, tā vai citādi, – tas tik un tā notiks. No tavas dzīves aizies kaut kas svarīgs – līdz ar to, kurš to šo svarīgo atnesa. Un pēc tam kādā brīdī tu sapratīsi, ka tieši tā arī bija jābūt, sapratīsi, kāpēc, un... piekritīsi.
Pat ļoti patstāvīgas sievietes dzīve uzplaukst un kļūst vēl krāšņāka, kad viņas dzīvē ienāk tas vīrietis. Visas brīvās sievietes alkst satikt savu vīrieti, tādu, ar kuru viss būs citādi, ar kuru viss būs labi, tā taču ir, vai ne? Vairums uzskata, ka likteņa sagatavotā tikšanā izskatās tā – "kaut kas manī noklikšķēs, un es to sajutīšu...".