Biodejas skolotāja: ne jau ar prātu mēs sevi kustinām!

Šī treniņmetode nāk no Čīles – tur pagājušā gadsimta 70. gados to izveidoja psihologs Rolando Toro ar mērķi vairot cilveku psiholoģisko veselību un vairot draudzīgumu. Novērojumi parāda, ka šī metode tiešām rada izmaiņas veselības stāvoklī, un tas pamatojas mūsu neirobioloģiskajos procesos.

Neirozinātne ir tikusi līdz secinājumam, ka ne jau ar prātu mēs sevi kustinām, vismaz 80% kustina senās smadzenes. Tātad var teikt – biodeja iekustina to, kam nav iespējams tikt klāt ar racionālo. Tur ir gan ritms, gan plūsma un ļaušanās, afektivitāte un motorika, un ļoti, ļoti daudz emociju. Ļoti svarīgs elements biodejā ir citi cilvēki – šī deja vienmēr notiek grupā.

Vai biodeja derēs dejot nepratējiem un tiem, kam nepatīk dejot? Jā, jo šeit nav noteiktu soļu, horeogrāfijas. Skolotājs deju parāda tā, kā jūt viņš, bet dalībnieki dejo tā, kā jūt paši (spoguļneironi ir vēl viens elements, kas ietekmē procesu šajā metodē).

Šajās nodarbībās skan tikai īpaši atlasīta mūzika, kas radīta ar dzīvu ķermeni, nekādā gadījumā ne ar bungu mašīnu. Tā ieved tādā ritmā, kas mums ir veselīgs, kas dod drošību – kā mammas sirdsdarbības ritms, kas nomierina bērniņu vēderā.

"Mēs esam pieraduši būt ļoti pareizi un strukturēti, un mums šķiet, ka ir kaut kādas sliktās emocijas, ko nevar rādīt uz āru. Rezultātā mēs neesam vairs paši un pat sākam slimot. Biodeja tās palaiž vaļā, un mēs atkal kļūstam mēs paši. Cilvēki, kas cieš no dažādām sāpēm, no veģetatīvās distonijas – šīm grupām biodeja varētu būt visnoderīgākā, taču noteikti ar to neaprobežojas," skaidro Kristiāna Kalniņa.

Ar ko biodeja atšķiras no kustību terapijas? Deju kustību terapijas beigās ir analīze, saruna par atklāto, bet biodanza metode to neprasa, jo katram ir vajadzīga sava pieredze, un otram tavējā var nederēt.

Plašāk – skaties videointerviju!