Kā māte nekam nederu. Ko darīt ar šīm sajūtām

Ar dažām nemaz nav nepieciešams runāt: viņām ir pilnīgi pietiekami, ka kāds no malas "uzmet" skatienu, un viņas jau sevi ieraksta slikto mammu kategorijā.

Ar sajūtu, ka sieviete ne īpaši labi der mātes lomai, pirmo reizi viņa var saskarties, jau plānojot grūtniecību un tās laikā: tu esi pārāk jauna/veca, analīzes arī tev nav īpaši labas, tu esi pārāk apaļīga/tieva un tamlīdzīgi.

Klīniskā psiholoģe Ludmila Akva portālam "Detimail" atzīst: "Ir skumji vērot, kā nereti attiecas pret mātēm. Nezin kādēļ mamma bieži vien ir sliktā. Viss sākas jau dzemdību namā – ne tā dzemdē. Pēc tam pieslēdzas pediatri un radinieki – ne tā baro, ne tā aprūpē, ne tā audzini… Bet, kad mazais paaugas, nezin kādēļ garāmgājēji uz ielas uzskata, ka ir tiesīgi izteikt aizrādījumus, ja tavs bērns uzvedas ne tā, kā viņiem šķiet pareizi."

Tā vietā, lai sadusmotos uz tiem, kas sniedz nelūgtus padomus, mammas dusmojas pašas uz sevi, tādējādi sev nodarot sāpes.

"Slikta māte", "laba māte" – vērtējošas kategorijas, skaidro ģimenes psiholoģe un geštaltterapeite Jekaterina Kokšarova. "Bet atzīmi vienmēr liek kāds, kurš šajā jautājumā kaut ko labāk saprot, nekā pats cilvēks. Mūsu galvenie un pirmie skolotāji, kuri mūs vērtē visās jomās – tie ir mūsu vecāki. Viņi mums parāda pieļaujamās robežas ar kategoriju "labi/slikti" palīdzību. Tas ir kā melns un balts – bez sajaukumiem, maksimāli saprotami un bērnam vienkārši, un nodrošina mums izdzīvošanu."

Bet cilvēkam pieaugot, kategorijas "labi" un "slikti" sāk iegūt jaunas krāsas un nokrāsas. Un vecāku vērtējumu ar gadiem mums vajag arvien mazāk un mazāk, lai bērns pats izstrādātu savu un sāktu dzīvot patstāvīgu, pieauguša cilvēka dzīvi.

Ja tas nenotiek, vecāku "labi/slikti" iesēžas cilvēkā un sāk vadīt. Tāds cilvēks, pat esot pieaudzis, pats sev kļūst par mammu un tēti. Viņš pats sevi pastāvīgi vērtē, raugoties no vecāku skatpunkta, bet neorientējoties nedz savā iekšējā pasaulē, nedz savās sajūtās. Galvā pastāvīgi maisās jautājums: "Ko gan tagad teiktu mamma, kā pareizāk rīkoties?", tā vietā, lai domātu: "Kā tagad būtu labāk man un manam bērnam?"

Ir svarīgi mācīties "atdalīt" sevi un savas jūtas, domas par sevi no domām par saviem vecākiem. Ļoti bieži šīs domas nesakrīt. "Ieteicams sevi vērtēt nevis kā mammu, jo tas ir pārāk globāli, bet konkrētus savus gājienus," rekomendē psiholoģe Akva.

Vispār – atzīties sev, ka kaut ko dari ne tā, ir lietderīgi dvēseles līdzsvaram, jo tas noņem ļoti daudz sasprindzinājuma, atbildības. Būt parastai, nevis ideālai, nozīmē – nogurt, dusmoties, gribēt atpūsties. Tas nozīmē – ļaut būt sev tādai, kāda esi.

Turklāt atzīstoties, ka kaut kādā ziņā neesi ideāls kā vecāks, tu izrādies, esam vietā, kurā ir ļoti daudz resursu. Tajā ir daudz iespēju tālākai attīstībai, izaugsmei. Var lasīt speciālu literatūru, apmeklēt seminārus, attīstošas tikšanās un konsultācijas ar speciālistiem. Kad tu kādā ziņā neesi pilnīga, vienmēr pastāv iespēja paaugstināt savu līmeni vecāku kompetencēs, mainīties uz labu. Galvenais – darīt to, nevērtējot sevi.

"Bieži vien pēc atzīšanās - "esmu slikta mamma" – sieviete līdzsvaram sāk atminēties, kādā ziņā viņa ir laba. Jo, redz, abas šīs kategorijas nevar pastāvēt viena bez otras. Un pasaulē var parādīties pietiekami laba mamma, kura vispirms ir tāda, kāda ir," uzsver psiholoģe Kokšarova.

Taču dažreiz, atzīstot sevi kā sliktu māti, sieviete šādā veidā attaisno savu slinkumu, nevēlēšanos dzīvē kaut ko mainīt, jūtot bezspēcību bērna un viņa uzvedības priekšā. Viņa piesedzas ar frāzi: "Jā, esmu slikta māte" kā zem vairoga pasaules priekšā un visa, ko sieviete nespēj izturēt, ko nav viņas spēkos mainīt.

Ir svarīgi saprast, ko tev sniedz šī frāze, no kā tu aizsargājies, jo, sākot šādi sevi šaustīt, tu paliec pašreizējā attīstībā, liedzot ne tikai tavam bērnam iegūt labu mammu, bet arī sev – iespēju būt ar bērnu pašreizējā brīdī. Vērot, kā viņš aug, redzēt to labo, kas ir mātes lomā.

Savukārt psiholoģe Anna Ponomarenko uzskata: "Atzīšanās "esmu slikta māte" ir viens no veidiem, kā tikt galā ar trauksmi, kuru rada milzu atbildība, kas rodas vienlaikus ar pārīša māte-bērns parādīšanos. Tāpat tā ir aizsardzība situācijās, kad parādījusies neaizsargātība ārējā spiediena un vērtējuma rezultātā".

Vienlaikus dažās situācijās "esmu slikta māte" var skanēt kā spriedums, kurš rada izmisumu, apdraudot mātes spējas uzticēties savām sajūtām un intuīcijai. Tā mēdz gadīties spriedzes gadījumā, ko rada neatbilstība priekšstatos par sevi ideālā un reālā dzīvē.

Ko darīt? Bez tā, ka ļaut sev būt sliktai mammai un kļūdīties, var vienkārši censties būt "pietiekami laba mamma".

Psihoanalītiskajā teorijā pastāv koncepcija, kas apvieno visas pozitīvās nozīmes, kas atļauj kādreiz pabūt arī sliktai mātei. Šī koncepcija ir "pietiekami laba mamma". Tā ir mamma, kura, uzticoties savām jūtām, dara visu, kas viņas spēkos. Dažreiz viņa kļūdās, bet biežāk rīkojas pareizi. "Esmu pietiekami laba mamma" – pavisam citādāk skan, vai ne?

Te atradīsi dažus iemeslus, kāpēc pietiekami laba mamma ir labāka nekā ideāla.