Foto: AFP/Scanpix
"Reizēm viņš dzīvo viens, bet reizēm viņam ir arī ģimene – sieva un divi bērni. Viņam garšo konfektes un cepumi, un patīk, ja viņam tiek pasniegtas pašdarinātas dāvanas, kuras sevī nes dāvinātāja mīlestību. Vasarās pa atvērto pirts lodziņu viņš ieelpo ziedu un lapu smaržas, bet ziemā tin kamolā sala dvašu, kas ieslīd brīžos, kad tiek vēdināta pirtiņa. Viņš ir vērotājs, un, jūtam mēs to vai nē, ļoti bieži mūs uzlūko no kāda pirts stūra.

Šādi un vēl līdzīgi viedokļi izskan, kad pirtniekiem apvaicājos, kas ir šis mītiskais tēls – Pirts gariņš, un visas atbildes skan līdzīgi – viņš ir īstenais pirts saimnieks, un ar viņu jāuztur draudzīgas attiecības, tad viņš nāk pirtniekam palīgā un darbošanās pirtī vedas viegli.

Pirts gariņš, šķiet, piedalās arī pirts tapšanas procesā, kad vēl tikai tiek domāts, kādam nolūkam pirtiņa tiks celta un kopā ar pirts saimnieku tiek plānots projekts, kāda tā izskatīsies.

Reizēm, ir sajūta, ka Pirts gariņš ir gaisma, kas dzīvo kādā no pirts akmeņiem. Tā pāriet no viena akmens uz citu un piepilda pirti ar mīlestību. Pirts gariņš atspoguļo pirtī gājēja domas, nolūkus un sajūtas: ja tās ir gaišas, vieglas un mīlestības pilnas, tad arī Pirts gariņš būs tieši tāds pats – mīļš un viegls, bet, ja pirtī gājējs būs sliktā omā vai ar ne tik labiem nolūkiem, tad no pirtī iešanas nekas prātīgs nesanāks. Tāpēc, ja pirtiņu tur godā, vēdina, tur tīru, ja cilvēks ciena pirti un ar Pirts gariņu apsveicinās ne tikai pirts kurināšanas dienās, bet, ikdienas solī pirtiņai garām ejot, tad tā Pirts gariņam ir vislielākā balva.

Pirts gariņš ir kā Dieviņš – viens liels un tik sens un gudrs, cik sena ir pirtī iešanas tradīcija, bet tomēr katrā pirtiņā savs. Tāpat ievēro, ka katrai tautai ir savs Pirts gariņš, kurš saprot tikai tad, ja ar viņu komunicē vietējā valodā, tāpēc, esot citur, pajautā pirtniekam sasveicināšanās vārdus viņu valodā.
Ir būts pirtīs, kur rodas sajūta, ka Pirts gariņš ir apvainojies uz cilvēku, saskumis par to, ka pirtiņu neizmanto tam paredzētam nolūkam, netur tīru, negodā un šķiet, ka Pirts gariņš vairs negaida, ka atnāks kaut kas labs. Un tad, ja kāds tā kārtīgi iztīra un izkurina pirtiņu, tad šis cilvēks Gariņam iedod gaismiņu un prieku, ko cilvēks sevī nes un Gariņš atkal ir laimīgs!

Ieejot pirtiņā, pirtnieks ar Pirts gariņu sasveicinās jau pie durvīm, lai tas pirtnieku pieņem, atļauj ienākt un būt kopā ar viņu. Ja ar viņu sasveicinās, tad viņš pirtī palīdz. Palīdz virzīt garu, palīdz sniegt mīlestību un rūpes, prieku, veselību. Pirtniekam un pirtsmīlim tad, atrodoties pirtī, ir viegli elpot, viegli darboties un ir sapratne, ko darīt, tad nepinas kājas un pazūd nogurums. Reizēm pirts rituāla laikā ir sajūta, ka Pirts gariņš nolaižas pirtniekam uz pleca vai noglāsta vaigu.

Ja ar Pirts gariņu nesasveicinās, var atgadīties visādi. Sāk krist zemē pirtsslotas un gāzties bļodas, samainās vietām karstā un aukstā ūdens trauki. Tomēr pastāv viedoklis, ka, ja pirtī notiek neplānoti pārsteigumi, visdrīzāk ālējas nevis Pirts gariņš, bet viņa nebēdnīgā sieva. Reizēm tā novirza karsto gaisu pirtnieka virzienā, apdedzinot roku vai ieskrienot sejā, reizēm pat tiek bīdīti, ripināti vai pušu šķelti pirts akmeņi.

Pirts gariņam ir arī divi bērni – nebēdnīgi un palaidnīgi, neklausīgi un visādi citādi nevaldāmi, tāpēc pie vismazākās iespējas Pirts gariņa sieva tos lūko iemainīt pret cilvēkbērniem. Lūk, kāpēc pirtī bez uzraudzības nedrīkst palikt mazi bērni! Tos gluži vienkārši nozags Pirts gariņa sieva, vietā atstājot savus nebēdņus, palaidņus!

Arī mūsu kaimiņiem lietuviešiem ir Pirts gariņš, ko viņi savā valodā mīļi sauc par "pirčiukas" un arī viņš ir pirts saimnieks un uzraugs, ar ko jāsasveicinās jau pie pirmās ieiešanas pirtiņā. Lūk, kādēļ izsenis kā latviešiem, tā lietuviešiem pirtīm būvētas zemas durvis: ne jau tāpēc, lai no pirts karstais gaiss neizskrietu ārā, jo pie labi izkurinātas pirtiņas karstuma pietiek ļoti ilgam laikam, bet tieši tāpēc, lai, pirtiņā ejot, cilvēks paklanītos un tā sasveicinātos ar pirtiņu un Pirts gariņu.

Pirtī iešanas tradīcijas parasti visur ir līdzīgas, kad pie pirmās sildīšanās pirtsmīļi ierunā ūdens kausiņā savus vēlējumus un pateicības Pirts gariņam un, kad beidzamais to ir teicis pats pirtnieks, ūdeni uz akmeņiem uzlejot visi kopā teic "Lai top", (lietuviski – "Tebunie taip"). Tad var sadzirdēt, cik sparīgi Pirts gariņš no karstajiem akmeņiem uzspurdz griestos un sāk savu pirts deju.

Kad nākamreiz iesi pirtī, palūko, kāds ir tavas pirtiņas Gariņš, kur tas dzīvo un kā tevi uzņem, un tu, iespējams, būsi pārsteigts, cik sen viņš tevi ir gaidījis!

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!