Trīs izplatītākās kļūdas laulāto attiecībās, kas var iedragāt bērna psihi

No kā būtu jāizvairās vecākiem jeb pārim, lai bērns ģimenē justos labi, "Letidor" skaidro ģimenes psiholoģe Jūlija Kroha.

"Visbriesmīgākās manas bērnības atmiņas ir vecāki, kuri savā starpā strīdējās. Viņi skaļi viens uz otru kliedza, dažreiz pat kāvās. Es iekšēji sastingu, aizgāju uz savu istabu, ar rokām aizspiedu ausis vai uz galvas uzliku spilvenu, darīju visu, lai tikai viņus nedzirdētu. Laiks man tad apstājās," stāsta kāda 36 gadus veca sieviete, kura vērsusies pie psiholoģes saistībā, jo nespēj izveidot ilgstošas attiecības ar vīriešiem.

Lūk, trīs visizplatītākās kļūdas, ko pieļauj vecāki savās attiecībās!

Iepriekšminētās sievietes piemērs ir jau pieaugušas meitenes stāsts, kura vienalga turpina būt "būtne no bērnības". Viņa tik ļoti baidījās tuvības, ka bija nepieciešams aptuveni gads, strādājot ar psihologu, lai sadziedētu agrīni gūtās psiholoģiskās traumas, izsusinātu neizlietās bērna asaras un pieņemtu, ka viņas vecāki nemainīsies, bet viņa, savukārt, jau sen ir pieaugusi un vairs var nevilkt līdzi šo drakona asti ar mokošajām atmiņām.

Cita lieta, ka nevajag gaidīt tik ilgi, atlikto cerību efekts ar bērniem nestrādā. Problemātiskās ģimenēs reti gadās veseli bērni. Nakts murgi, enurēze, alerģiskas reakcijas, astma, diabēts, lūzumi un nelaimes gadījumi – metaforisks veids, kā vecākiem nodot galveno vēstījumu: "Mamma, tēti, pietiks!". Tieši tāpēc psiholoģe praktiski nestrādājot ar bērniem, jo esot patiesi pārliecināta: bērns un viņa simptomi ir tikai vecāku attiecību sekas.

Ja pieaugušajiem izdodas tikt galā ar savām problēmām, bērns automātiski "izslejas un atveseļojas".

Strīdi paši par sevi nav ir ne labi, ne slikti. Daudziem pāriem skandāls ir veids, kā noteikt jaunas robežas. Laulība ir dzīvs organisms, tas attīstās un aug kopā ar katru jaunu ģimenes locekli, tādēļ ir pat ieteicams, ka laiku pa laikam ir jēga ieviest izmaiņas vecajos noteikumos.

Galvenā psiholoģes rekomendācija: jāstrīdas tad, kad bērns nav klāt. Piemēram, vakarā var iziet no mājas un apspriest esošās grūtības pastaigas laikā. Ja tomēr strīds noticis bērna klātbūtnē, ieteicamā stratēģija – bērnam pateikt, ka tētis un mamma ir pieauguši cilvēki, un paši tiks galā ar savām attiecībām.

Vēl viens svarīgs moments: ja bērns redz, ka vecāki strīdas, viņam tieši tāpat jāzina, ka viņi ir salabuši.

Piemēram, mamma no rīta cep pankūkas vai visa ģimene dodas uz kino, un tā ir zīme, ka mājās "laikapstākļi" ir norimuši.

Šeit vēl vari iepazīties ar citu skatījumu, kā vecāku strīdi ietekmē bērna psihi un pasaules uztveri.

Visi šie bezgalīgie "pasaki to savam tēvam, ka pusdienas ir galdā" vai "tava māte pagājušajā mēnesī maz nopelnīja, tāpēc dzimšanas dienā apsolītais velosipēds tev nebūs". Iespējams, šis ir viens no salīdzinoši izplatītākajiem veidiem, kā padarīt visu ģimeni nelaimīgu, bet īpaši no tā cieš bērns – kā pats vājākais posms ģimenes ķēdītē. Viņš apriori mīl mammu un tēti, bet te viņam jākļūst par ķīlnieku vecāku ne vienmēr vienkāršajās savstarpējās attiecībās. Tādos gadījumos uz bērna pleciem gulstas nebijusi atbildība – bērnam šķiet, ka viņam ir jāsalīmē vecāku brūkošās attiecības.

Bet tā, savukārt, ir nepanesama nasta bērna psihei un var novest pie nopietnām saslimšanām – un tad jau gribi vai negribi, visa ģimene būs spiesta tekalēt apkārt slimajam bērnam. Situācija savu apogeju sasniedz pēc šķiršanās, kad manipulēšana ar bērniem kļūst par galveno argumentu divu cilvēku starpā, kas, ļoti iespējams, viens otru nekad nemaz nav mīlējuši pa īstam.

Vēlme partnerim nodarīt sāpes caur bērnu noved ne tikai pie salauztiem visas ģimenes sistēmas locekļu likteņiem, bet var atstāt pēdas vēl vairākām paaudzēm. Rekomendācija ir pavisam vienkārša – komunicēt ar partneri tieši, nejaucot iekšā bērnu un nenoniecinot partneri bērna acīs.

Par Karpmana trijstūri (red. - Karpmana trijstūra jēdzienu 1968. gadā radīja psihologs Stefans Karpmans. Tas nozīmē attiecību shēmu, kurā nosacītā lomu spēlē piedalās trīs personāži - vainīgais, upuris un glābējs, un to ierasts dēvēt par Karpmana trijstūri) vai likteņa trijstūri būs dzirdējuši daudzi. Tajā ir trīs virsotnes – tirāns, upuris un glābējs – un tas apraksta savstarpējās mijiedarbības veidu problemātiskās ģimenēs.

Galvenā šī trijstūra īpatnība ir lomu aizvietojamība. Piemēram, ja es šodien spēlēju glābēja lomu, tad varu būt par 110 procentiem pārliecināts, ka pēc kāda laika automātiski pārlēkšu tirāna vai upura lomā.

Bērnībā skrējiens pa šo noslēgto likteņa trijstūru noved pie paaugstinātas trauksmes, agresivitātes, bezspēcības sajūtas.

Pēcāk bērni, kuru ģimenēs tiek izmantotas šīs lomas, izaug par atkarīgiem partneriem ar dziļu emocionālo un psihisko atkarību no citiem cilvēkiem. Šāds bērns vai jau pieaugušais neapzinās personīgās dzīves vērtību, bet dzīvo ar otra cilvēka interesēm.

Rekomendācija – vienmēr atcerēties to, ka mēs neesam atbildīgi par otra cilvēka emocionālajiem pārdzīvojumiem, un atklāti runāt par savām jūtām.

"Pārskatot šīs tipiskākās vecāku kļūdas, es nekādā gadījumā nevēlējos kādu apvainot vai raisīt kauna sajūtu. Piekritīsi, ka būt vecākam, ir sarežģīti un neviens, izņemot tevi, nezina, kā pareizi audzināt tavus bērnus. Man gribētos tikai pievērst uzmanību šīm trim tipiskākajām kļūdām, tāpēc ka jau pati apzināšanās, ka kāda no tām eksistē tavā dzīvē – ir puse panākumu, lai no tām atbrīvotos. Kā zināms, psihologi padomus nesniedz, bet rekomendēt var: esiet laimīgi! Tā ir pati galvenā prasme, kuru vērts nodot saviem bērniem," uzsver psiholoģe Kroha.