Pieiesim no pretējā. Pretējais process saucas "kompresija". Kur mēs ar to sastopamies? Nu, piemēram, iekšdedzes dzinējā. Ja dzinējam nav kompresijas, tātad vai nu cilindram blīve spiedienu netur, vai nu pats cilindrs laiž garām, vai vārsti nepareizi noregulēti.
Kā mēs to varam attiecināt uz cilvēku? Depresija ir totāls enerģijas trūkums: enerģija, kurai būtu jāpaliek tavā ķermenī, kaut kur aizplūst. Lai to kompensētu, cilvēks meklē enerģiju – vai nu cenšas daudz ēst, vai daudz dzert. Citiem vārdiem – uzbarojas vai nodzeras.
Katru dzīvu būtni var iztēloties kā pērlīti, kas uzvērta uz enerģijas diega – galvenajiem enerģijas kanāliem. Pamatā ir divi kanāli:
- augšupejošais jeb Dzīvības spēks, kurš dalās trīs pamata daļās – perinatālajā, aizsardzības un seksuālajā enerģijā –,
- un lejupejošais jeb "informatīvā" enerģija.
Enerģijas cirkulācija šajos kanālos ir saistīta ar elpošanu. Tas, ko mēs saucam par auru, savā ziņā ir lauks, kas veidojas no indukcijas processa starp šīm divām enerģijas plūsmām. Tātad "veselība" un "slimība" var tikt definētas kā divi dažādi šā induktīvā lauka stāvokļi.
Veselība pēc loģikas ir tad, kad lauks ir gluds, pietiekami vienmērīgs un pieņemamās krāsās.
Slimība vai neveselums – pats nosaukums norāda, ka laukā ir bojājumi – pārtraukumi vai izciļņi. Sabiezējumi un retinājumi aurā var projecēties uz fizisko ķermeni kā saspringums vai, kā tagad saka, stress. Regulāri stresi pāraug muskuļu vērpē, kas kalpo par cēloni tam, ka slimība no tīri enerģētiska plāna pāriet fiziskajā. Muskuļi iedarbojas uz nerviem, nervi dod nepareizus signālus smadzenēm, smadzenes dod pavēli izstrādāt ne tās vielas, un tas jau aiziet arī organisma ķīmijā. Tā materializējas domas, un, kā savulaik dziedāja krietnais kareivis Šveiks,"no domām vien, no domām vien, mans mīkstums tapis ciets"...
Kā var rasties retinājumi aurā?
Vai nu kāds ir tavā aurā, rupji izsakoties, naglas sadzinis – tas ir tas, ko tagad sauc krievu vārdā "porča", bet senči teica "ļaunā acs" tātad "tīri mehānisks" bojājums;
Vai nu tev ir pieķērusies destruktīva programma – senči teiktu "noskaudums". Šādas programmas izdāļā visi, kam nav slinkums, – masu saziņas līdzekļi, reklāma, dažādi reliģiskie un politiski darboņi, un jebkurš cilvēks mums apkārt.
"Šo runāja, to runāja,
Sveši ļaudis daudz runāja,
Ko runāja sveši ļaudis,
To tu līdzi nerunā!"
Un paliek pēdējais – pats briesmīgākais veids, kā cilvēks zaudē enerģiju – lāsts. Pēc būtības lāsts ir pieslēgšana neorganiskai, pseidosaprātīgai būtnei, kura izsūc no cilvēka visu enerģiju. Par šādu būtni, piemēram, var kalpot jebkurš egregors.
Arī reliģiskais? Jā, arī reliģiskais, pie noteikuma ka enerģijas apmaiņa ir tikai vienpusēja – tikai egregors ņem, bet cilvēks tikai dod, neko nesaņemot pretī. Ja enerģijas apmaiņa ir abpusēji izdevīga, tad tā ir normāla simbioze: es tev – tu man, un abiem labi!
Kādu lomu te spēlē reliģija?
Paskaidrošu ar piemēru. Ar kristietību tādā vai citādā formā katrs no mums ir vairāk vai mazāk pazīstams, vai ne? Kāpēc kristietībā tagad ir vērtību krīze? Kāda ir galvenā doma kristiešu lūgšanās? Tikai tā godīgi. "Dievs, dod man... Dievs, DOD MAN!..."
Nu, labi, dod – vienu reizi, otru reizi, vienu gadsimtu, otru gadsimtu, vienu gadu tūkstoti, otru – paklau, puiši, tā kā kaut ko pretī arī vajadzētu dot, ne? Citādi kaut kā nesmuki sanāk... Cilvēce tā kā drusku būtu parādā? Varbūt parāds jāpiedzen?...
No tāda viedokļa uz to esam skatījušies? Neesam un negribam tā uz to skatīties, jo tas ir nepatīkami! Tā vēl piespiedīs mūs pašus kaut ko darīt mūsu garīgās attīstības labā, nevis dos visu gatavu. Līdz šim bija labi – samaksā priesterim, un tas mūsu vietā... Bet kas ir priesteris? Priesteris ir sētnieks, piedodiet, vienkāršs atkritumu savācējs! Kā bite no zieda uz ziedu vāc medu, tā priesteris no dvēseles uz dvēseli vāc, piedodiet, galīgi ne medu! No ārpuses, pēc krāsas spriežot, viss ir šokolādē! Bet, ja paosta, saprot, ka esam totāli kļūdījušies – tā galīgi nav šokolāde!
Ja gribi, lai tev palīdz – vismaz netraucē to darīt! Nu tā kā mazi bērni, kas bāž sev mutē visādus... netīrumus!
Vai man izdevās paskaidrot, kāpēc nav vienozīmīgas un pariezas atbildes uz jautājumu, vai reliģija – tas ir labi vai slikti? Kā par līdzīgu tēmu teica Konfūcijs: "Pielūdz savus vecākus kā dievus, ja viņi to ir pelnījuši!" Taču no šā Konfūcija izteiciena parasti citē tikai pirmo daļu, tāpat kā no Kārļa Marksa: "Reliģija ir opijs tautai, bet zāles pasaulei!"
Ko vēl mēs barojam ar savu atkarību?
Kādi vēl ir populāri egregori bez reliģijas? Alkohols, tabaka, narkotikas, azarts.
Alkohols ir sabiedrisks netikums. Šajā apgalvojumā ir tikai daļa patiesības. Etilspirts mūsu organismā tiek izstrādāts kā viens no dabīgiem fermentiem, kura uzdevums ir likvidēt lieko adrenalīnu. Atbilstoši alkoholiķis ir cilvēks, kuram dabīgais etilspirts organismā neizstrādājās pietiekamā daudzumā un, lai nebūtu jādzīvo pastāvīgā stresā, viņš šo etilspirtu regulāri uzņem no ārējiem avotiem.
Piemēram, maiņstrāvas un augstsprieguma elektriskie lauki rada tādus apstākļus mūsu organismā, kas liek izstrādāties nevis etilspirtam, bet metilspirtam. Pretinde pret metilspirta saindēšanos, tāpat kā pret adrenalīnu, ir etilspirts. Tāpēc vīrieši, kas strādā vidē ar paaugstinātu elektriskā lauka koncentrāciju, daudz lieto alkoholu.
Sievietēm problēmas ar rotējošiem elektromagnētiskajiem laukiem parasti izpaužas kā vairogdziedzera disfunkcija.
No enerģētikas viedokļa alkoholam, narkotikām un azartam atbilstošās enerģētiskās būtnes periodiski "slauc" cilvēku, atņemot viņam enerģijas rezerves. Ja uz to skatāmies tīri no fizioloģiskā viedokļa – narkotikas nevis paaugstina enerģētikas līmeni, bet izspiež organismā esošās rezerves, tā saīsinot mūžu. Azarts ir saistīts ar adrenalīnu. Ir, piemēram, tādi adrenalīna atkarīgie, kuru narkotika ir dažādas ekstremālas izklaides.
Vēl pie šādas "apsēsto" grupas jāpieskaita... cukurslimnieki. Diabētu izraisa materiālās piesaistes šajā vai iepriekšējās dzīvēs. "Manas čības, mana krūzīte mans, mans, mans..." Šāda pieeja atver cilvēka enerģētiku neorganiskai būtnei, kura dzīvo paralēlā pasaulē, bet mūsu dimensijā tikai barojas no cilvēka un, piedodiet, sava organisma darbības produktus izmet tā cilvēka organismā, no kura barojas. Izmantojot cilvēku par tualeti.
Ja lāsts pēc savas būtības ir pieslēgums pie neorganiskas būtnes, kura regulāri barojas no cilvēka enerģētikas, kāmēr to pilnībā apēd, tad mēs varam apgalvot, ka alkoholisms, narkomānija, smēķēšana, kafijas pārmērīga lietošana, azartspēles, ekstremālās izklaides un mantrausība ir sava veida lāsts vai apsēstība ar neorganisku būtni. Nosauciet šādu neorganisko būtni par "dēmonu", un jūs sapratīsiet, ar kādu "dziedniecības veidu" viduslaikos nodarbojās inkvizīcija, ar uguni atdalot dvēseli no nevēlamiem "apakšīrniekiem". Tomēr – mehāniska atdalīšana bez izpratnes maz ko līdz. Līdzīgi kā grēka nožēlošana nenotiek no fakta, ka tu samaksā priesterim, bet tikai no tā, ka tu savu kļūdu esi sapratis un vairāk to neatkārto. Diemžēl uz šādas izpratnes komerciālu shēmu uzbūvēt neizdosies, tāpēc baznīca aizgāja citu ceļu...
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!