Spridzeklītis dzīvē un simtgades filmā – trešklasnieks Markuss no Carnikavas  (3)

Ar Markusu (titulbildē ar "filmas mammu", aktirisi Alisi Polačenko - aut.) un viņa mammu Artu tiekamies stundu pirms filmas draugu seansa (seansa fotogaleriju atradīsi šeit – aut.), un arī viņi paši ir satraukti, jo filmu vēl nebija redzējuši. Markuss ir tik komunikabls, ka teju visu izstāsta pats, dažbrīd gan mamma palūdz "pakustināt smadzenes", kad puika kaut ko nespēj atcerēties no kastinga un filmēšanas laika. Kad mūsu saruna jau rit uz beigu pusi, Markuss paliek arvien nemierīgāks, kā mēdz teikt, dīdās, un tas jau ir skaidrs – nemiera gars, spridzeklītis mazs gan dzīvē, gan filmā.

"Vispār jau tētis negribēja, lai es piedalos šajā projektā, – lai es nekļūtu iedomīgs," atklāti stāsta pats Markuss. "Mammas draudzene teica, ka notiek kastings, un ieteica man arī aiziet. Es arī sākumā jautrības dēļ aizgāju līdzi Teodoram (Teodors ir ģimenes draugu puika – aut.) un tiku tālāk, taču mamma jau mani brīdināja, ka izredzes ir mazas," atminas Markuss.

Arta stāsta, ka kastings jeb potenciālo spēlfilmas varoņu meklēšana norisinājās pagājušā gada pavasarī. Markusam bija aptuveni 760 konkurenti. Atlase esot organizēta vairākās kārtās. Pirmajā reizē bērniem bijis jāpastāsta par sevi, kaut kas jāuzzīmē, tālākās kārtās jau pārbaudījumi bija dziļāki – jāspēlē komandu spēles, jāfilmējas etīdēs. Tad, kad bija palikuši vien daži puiši, tad gan bijusi klusa cerība, ka Markuss tiks nominēts lomai jaunajā Vara Braslas filmā.

"Beigās jau viņš mērķtiecīgi vēlējās dabūt to lomu. Atceros, ka Markuss kaut ko negribēja darīt. Es viņam norādīju par filmu, un viņš man atbildēja: "Mammu, tu taču zini, cik man tas ir svarīgi!"" stāsta Arta.

Nu Markuss ir nofilmējies, filmu pats noskatījies, vaicāju, kā tad tur ir ar iedomību, no kā tētis tik ļoti baidījies. "Nē, es nebūšu iedomīgs," pārliecinoši saka Markuss. Patiesībā jau nevar zināt, vai zvaigžņu slimība kādā brīdī neparādīsies, jo līdz šim puikas klasesbiedri, draugi un paziņas jau nemaz nevarēja iedomāties, cik nopietna ir Markusa filmēšanās. Tikai tagad filmu sāks rādīt kino, un tikai tagad visi redzēs Markusa panākumus. To saprot arī Artas mamma.

Tad, kad Markuss izraudzīts lomai filmā, ģimenē, protams, bijis pārsteigums, lai gan visi jau bija cerējuši, ka tieši tā arī notiks. Filmēšana notika pērnvasar Kuldīgā divu mēnešu garumā. Arta algotu darbu nestrādā un kopā ar dēlu arī dzīvoja skaistajā Kurzemes pilsētā. "Man ļoti patika filmēties. Mājās esmu taisījis tādas mazas filmiņas, bet tur viss notika ar lielo kameru, īstu režisoru, īstu gaismotāju. Tas viss bija pa īstam," ar dzirkstošām actiņām stāsta Markuss.

Arta atklāj, ka savulaik pati pabeigusi Latvijas Kultūras akadēmijas režijas kursu, kuru vadīja Ansis Epners, un filmējusi dokumentālās filmas, par "Rīga. 10 gadi pēc…" pat dabūjusi "Lielo Kristapu", taču, kad piedzima Markuss un kļuva par mammu, šis darbiņš tā iepaticies, ka vairāk arī savā karjerā neko nav darījusi. Pilna laika mamma un mājsaimniece – tāda tagad ir Arta, atzīstot, ka ar prieku bauda šo profesiju. "Netīšām atklāju savas potences – man ļoti patīk vīt ģimenes ligzdiņu," smaidot saka Arta.

Tieši iepriekšējās nodarbošanās dēļ Artai ir savs skatījums uz to, kā noritēja filmēšana, un viņa par to saka tikai vislabākos vārdus. "Markuss ļoti ātri ar visiem sadraudzējās, visvairāk komunicēja ar Mārtiņu Vilsonu. Viņš ļoti prot ar bērniem sarunāties, tāds mierīgs, nekādas uzspēles, ar bērniem komunicēja kā ar līdzvērtīgiem. Arī pats filmēšanas process – gribētos palielīt producentus – bija perfekti saplānots, bērni netika pārslogoti, ļāva mums izgulēties. Kad bērni ieradās filmēšanas laukumā, viss jau rīta agrumā bija sagatavots, varēja uzreiz strādāt. Nekad filmēšana nebija ilgāka par astoņām stundām. Ļoti profesionāli viss notika. Varis Brasla zina, ko grib," atzīst Markusa mamma, kurai nebūt nav svešas filmēšanas lietas.

Arī Markuss apliecina, ka visi filmēšanas grupas dalībnieki bijuši ļoti draudzīgi un viņam šis process ļoti paticis. Tiesa, puikam nav nekādas vēlmes saistīt savu nākotni ar aktiera profesiju, tas tomēr esot vienveidīgi un nogurdinoši – pārfilmēt vienu un to pašu epizodi vairākas reizes, atkārtojot tos pašus vārdus. Markuss vairāk domā par to, ka nākotnē varētu būt programmētājs.

Arta stāsta, ka viņu ģimenes lielākais hobijs ir ceļošana, turklāt vienmēr visiem kopā. "Par Markusa honorāru aizbraucām visi trīs uz ASV, Holivudu. Markuss mums izmaksāja šo ceļojumu. Mēs uzreiz zinājām, ka nekādas mantas nepirksim, ceļojumā gūtās atmiņas un iespaidus mums neviens nevarēs atņemt. Mēs vispār iespējami daudz mēģinām ceļot. Māja brūk kopā, prasās pēc remonta, dīvānam caurums izveidojies, bet, kad es paskatos, cik maksā jauns dīvāns, uzreiz galvā pārrēķinu visu lidmašīnas biļetēs un – uzklāju dīvānam segu. Un nopērku biļetes," smejot stāsta Arta.

Pirmo reizi visi devās ceļojumā uz Romu, Markusam toreiz bijuši vien astoņi mēneši. "Daudzi mums teica, ko tas bērns tur atcerēsies, būtu omei atstājuši, bet mēs vienmēr braucam tikai visi kopā. Tā jau ir tā kopā būšana. Pat ja bērns neko neatceras, mums visiem veidojas emocionālā saikne. Kad Markusam bija četri gadi, visi bijām Peru. Šovasar ar ģimenes draugiem ar plostiem braucām pa Gauju. Ceļošana ir mūsu lielākā kaislība, bet brīvdienās visi arī dodamies ceļā ar riteņiem," stāsta Arta.

Savukārt Markuss gan tik lielus nedarbus nedara. Markusam ar tēti patīkot taisīt animācijas filmas, viņš pats zīmējot tēlus un katru dienu arī izgudrojot sev kādu nodarbi, tādēļ nevarētu teikt, ka dators aizņem lielāko daļu Markusa brīvā laika. Tieši dators ir viņa labākais draugs filmā – līdz brīdim, kad tēls Oskars ierodas laukos pie vectēva.

Arī skolā iet Markusam patīkot. "Es parasti nevaru beigt skolu, žēl atvadīties no draugiem, un arī sākt nevaru," stāsta puika, un mamma paturpina, ka slodze esot liela – mājasdarbu daudz par daudz, un, ja vēl ir kādas nodarbes ārpus skolas, laika ir maz, ir ko noskrieties – gan bērnam, gan vecākiem.

Novēlot nepalikt iedomīgam, no kā tik ļoti baidās Markusa tētis, sarunu beidzam un ejam skatīties filmu.

Filmas pirmizrāde notika 17. augustā, bet no 18. augusta to varēs noskatīties kinoteātros visā Latvijā. Šī ir pirmā filma Nacionālā kino centra (NKC) programmā "Latvijas filmas Latvijas simtgadei".

Ģimenes spēlfilma "Vectēvs, kas bīstamāks par datoru" stāsta par lielpilsētas puiku Oskaru, kuram vasara jāpavada mazpilsētiņā pie vectēva. Diemžēl vectēvam nepatīk nīkšana pie datora, netīras krūzītes un meli, turklāt viņam ir arī daži principi.

Bērnu lomās – Markuss Jānis Eglītis no Carnikavas un Eva Ozola no Kuldīgas. Pieaugušo lomās – Mārtiņš Vilsons, Akvelīna Līvmane, Mārtiņš Meiers, Lauris Dzelzītis, Uldis Dumpis, Alise Polačenko, Vizma Kalme, Inese Pudža un citi. Kaķa Bambāna lomā – ventspilnieks Samuraj Lux Hugo Boss, otrā plāna kaķa lomā rīdzinieks Muris.