Andris no kādas Latvijas mazpilsētas ir patīkami pārsteigts par lielo atsaucību no cilvēkiem, kuri ir gatavai palīdzēt viņam bērna pieskatīšanā. Stāsts nav gluži tipisks, bet nav arī tāds, kādu nebūtu itin nemaz. Ja biežāk sastopamies ar tēviem, kuri pamet, neliekas ne zinis, nepievērš uzmanību savām atvasēm, tad šoreiz ainiņa ir otrādāka.
Lai gan stāsta varonis bija gatavs atklāt arī savu identitāti, vārdu mainījām, tāpat kā neminam mazpilsētu un bērna dzimumu. Taču Andris (titulbildei ir tikai ilustratīvs raksturs – aut.) vēlas, lai šis stāsts ir kā iedrošinājums citiem, kuri varētu nonākt tādā situācijā, kā paldies teikšana sabiedrībai, kura patiesībā esot tik atsaucīga.
Pirms pāris dienām Andris sociālajos tīklos publicēja pavisam īsu sludinājumu, ka ir palicis viens un lūdz atsaukties kādu, kurš varētu pieskatīt viņa bērniņu. Sludinājumam bija pievienotas bērna bildītes un minēts, ka mazais ir ļoti mīļš. Plašāku paskaidrojumu nebija, tik vien tas, ka viņam ir jāstrādā, tādēļ pats nevar bērnu auklēt.