Sociālo tīklu spēks: izmisis un sievas piekrāpts vīrietis atrod palīdzīgas rokas bērna auklēšanā

Lai gan stāsta varonis bija gatavs atklāt arī savu identitāti, vārdu mainījām, tāpat kā neminam mazpilsētu un bērna dzimumu. Taču Andris (titulbildei ir tikai ilustratīvs raksturs – aut.) vēlas, lai šis stāsts ir kā iedrošinājums citiem, kuri varētu nonākt tādā situācijā, kā paldies teikšana sabiedrībai, kura patiesībā esot tik atsaucīga.

Pirms pāris dienām Andris sociālajos tīklos publicēja pavisam īsu sludinājumu, ka ir palicis viens un lūdz atsaukties kādu, kurš varētu pieskatīt viņa bērniņu. Sludinājumam bija pievienotas bērna bildītes un minēts, ka mazais ir ļoti mīļš. Plašāku paskaidrojumu nebija, tik vien tas, ka viņam ir jāstrādā, tādēļ pats nevar bērnu auklēt.

Kad runāju ar Andri, viņš atzīst, ka atsaucība bijusi milzīga, viņa ierakstu aplūkojuši ap 7000 lasītāju, privāti atsaukušies ap 40 cilvēku. Tiesa, pie ieraksta atrodama arī virkne negatīvu komentāru, veltīti bērna mātei.

Andris stāsta, ka mazuli auklēt pieteikušās gan grūtnieces, gan jaunās mammas un tantes, viena pat atsaukusies no pavisam attālas pilsētas. "Es augstu novērtēju visu šo cilvēku atsaucību, bet nevaru uzņemties arī atbildību, ka, piemēram, mans bērns, kurš ir visai aktīvs, kādai grūtniecei neiesper pa vēderu. Pieteicās arī divas vietējās tantes. Aizgāju uz sociālo dienestu, lai uzzinātu kaut ko par šīm sievietēm. Vienai no viņām pašai ir četrus gadus vecs bērns, un man teica, ka tur droši varu vest savējo. Nu tad brauksim ciemos skatīties," stāsta Andris.

Kur tad Andra bērniņa māte? "Ai, mums jau kādu laiku bija problēmas. Sieva sāka mani krāpt, daudz meloja. Bērnu neskatījās, es viņu izvilku no alkoholiķu ģimenes, dabūju māju, kur dzīvot, bet princesei nepatika māja. Sāka klaiņot, aizmuka uz Rīgu pie sava jaunā drauga," Andris ir atklāts.

Viņš stāsta, ka sieva saņēmusi bērnu naudu, visu paņēmusi līdzi un aizbraukusi prom uz sešām dienām. "Bērnu bija atstājusi pie sava brāļa, kurš neko nesaprot no bērniem. Es domāju, ka bērns ir atstāts pie sievasmātes, kamēr man piezvanīja viņas brālis, kuram bija apnicis to bērnu skatīties. Mazajam viss dibentiņš bija jēls, bija caureja, svarā nokrities, mēs pat slimnīcā bijām. Kad teicu, lai sieva atved bērnam uz slimnīcu drēbes, viņa vienkārši atkal aizbrauca uz Rīgu pie savā jaunā drauga," stāsta tēvs.

"Traki jau bija kādu laiku. Viņa mani krāpa, ar trīs džekiem, un turklāt ar viņiem sarakstījās manā telefonā. Kad es viņai to parādīju, taisnojās, bet nebija jau jēgas. Es pateicu, lai labāk iet prom no mums. Šī jau nebija pirmā reize, vienreiz piedevu, otrreiz, bet nu trešā – par daudz. Negribu, lai bērns aug tādā ģimenē. Tā viņa aizgāja, nav pat zvanījusi. Bāriņtiesa man ieteica viņas mantas salikt somās un aiznest uz šķūnīti, lai nerēgojas acīs, lai tik ļoti nesāp. Vispār mums ir ļoti atsaucīga bāriņtiesa, visu man pastāstīja, kas jādara, ieteica ielikt sludinājumu, ka meklēju auklīti. Tagad, kamēr atradīšu, bērnu pieskata mana pārinieka sieva, viņai pašai ir divi bērni, mazais tur labi jūtas," stāsta Andris. Strādājot viņš pie saimnieka, lauksaimniecībā, gan braucot ar traktoru, gan darot citus palīgstrādnieka darbus.

"Cik tad tur ir tā bērnu nauda, kaut kādi 170 eiro, mēs taču divatā nevaram ar tādu summu izdzīvot! Jāstrādā ir, labi, ka man priekšnieks labs, pretimnākošs," tā vīrietis.

"Jā, ar bērna māti bijām precējušies, tagad šķirsimies. Tā tas dzīvē ir, ej, dari, bet notiek, kā notiek. Iepriekš dzīvojām pie sievasmātes, tur bija briesmīgi dzīves apstākļi, bērnam nepiemēroti. Saimnieks mums iedeva māju dzīvošanai, te ir viss, uztaisīts eiroremonts. Bet sieva vienalga nebija apmierināta. Tad, kad strīdējāmies par viņas uzvedību, es jau arī biju uzvilkts un man taču jāiet pie bērna, kurš, savukārt, visu jūt. Nolēmu, ka labāk būs tā, ka esam tikai divatā, nervi mierīgāki," stāsta Andris.

Viņš apliecina, ka neba arī paša bērnība bijusi tik rožaina. "Es nāku no cita pagasta, man vēl ir māsa, un arī mūsu mamma dzēra. Vienreiz uz gadu bijām pat ievietoti audžuģimenē. Mamma arī tagad dzer, bet viņa tomēr interesējas par mums, par mazbērniem, priecājās, ka kļuva par vecmāmiņu. Bet sievasmātei ir seši bērni, un tajā ģimenē interese ir tikai par alkoholu. Viņi visi tur dzer, sievasmāte par mazbērnu vispār nav interesējusies. Un mana sieva jau arī – visu bērnību redzējusi, kā māte pinas ar vairākiem vīriešiem, pati tāda uzaugusi," secina Andris, kurš apliecina, ka tā negrib dzīvot, un bērnu vēlas audzināt, kā pieklājas.

"Situācija, ka nevar nepalīdzēt," tā Andrim apliecinājuši vairāki cilvēki, kuri bija gatavi sniegt palīdzīgu roku. "Tāds ir mans stāstiņš un varbūt kādam palīdzēs nenokārt galvu un cīnīties".

Kā uzsver Zane Avotiņa, biedrības "Skalbes" direktore, psiholoģe, pēdējos gados diezgan bieži arī tēvi izsaka vēlmi rūpēties par bērnu, bet svarīga ir motivācija, un to ir grūtāk saredzēt. Proti, kādu motīvu vadīts tēvs vai māte vēlas uzņemties aprūpes tiesības pār bērnu, ja tas notiek tādēļ, lai sevi citu acīs padarītu kā labāku, tad tā nebūs labā motivācija. Ja doma ir atriebties otram, arī tad tā nebūs cēla motivācija.

Tēvi, līdzīgi kā mātes, cīnās par saviem bērniem, un ir gana daudz šo stāstu no tiesas procesiem, kad it kā abiem vecākiem bērns ir svarīgs, bet vecāki turpina viens otram darīt pāri, neapzinoties, ka ar šādu rīcību kaitē tieši bērnam, stāsta Avotiņa.

Runājot par konkrēto gadījumu, psiholoģe uzsver – ja vien māte ir dzīva, bērnam ir ļoti svarīgi gūt arī pieredzi no mātes, jeb – abiem vecākiem. Vienlaikus viņa arī apliecina, ka šajā brīdī ir būtiski atrast labu bērna aprūpētāju, ja ģimenē ir viens apgādnieks.

Tomēr apsveicami ir, ka palīdzība tiek lūgta. "Labāk ir palūgt palīdzību, nekā pašam visu laiku cīnīties. Un nav tiesa, ka palīdzības lūgšana ir vājuma pazīme, tieši otrādi – tas ir drosmīgi, bet visu izšķir motivācija," uzsvēra Avotiņa.