Vai tu atbilsti viduslaiku skaistuma standartiem?

Lai vai kā tolaik valdošā reliģija centienus izskatīties un smaržot labāk pūlējās ieskaitīt apgrēcības un sātana iedvesmotas pavedināšanas kārtā, arī tajās senajās dienās cilvēki netaupīja laiku un līdzekļus, lai taptu glītāki un atbilstu aktuālajai modei – tiklab Vakareiropā, kā arī šeit.

Tiesa, daži no tālaika skaistumkopšanā izmantotajiem līdzekļiem šodien var šķist teju sadistiski... Toties citi ir gana labi lietojami arī šodien – īpaši tad, ja savā dzīvē liekam akcentu uz dabisko.

Piemēram, laikos, kad zobu pastas ne sapņos nerādījās, ļaudis darīja tā – turēja sudraba karoti (vai citu gludu, pulētu priekšmetu) virs vaska sveces, līdz uz tās sakrājās sodrēji, tad sodrējus nokasīja īpašā mazā zobu lupatiņā (sērkociņkastītes izmēra lina drāniņā) un kārtīgi norīvēja ar sodrējiem zobus. Sodrēji ir pavisam viegli abrazīvi un saudzīgi pret zobiem.

Kā pastāstīja Cēsu Viduslaiku dienu organizators Gundars Kalniņš, pretēji mūsdienās izplatītajam viedoklim, cilvēki viduslaikos ļoti tiecās pēc svaigas, saldi smaržojošas elpas. Atkarībā no rocības, tas varēja tikt panākts, skalojot muti ar baltvīnu, pakošļājot anīsu, krustnagliņas vai koriandru (vai citu dārgu garšvielu), vai arī ik rītu muti skalojot ar aukstu (!) ūdeni un lietojot zobu pulveri no piestā saberztas sāls, melnajiem pipariem un kaltētas piparmētras (1:1:1). Izmēģini!

Ja situācija bija gaužām ielaista, tad varēja iet pie bārddziņa, kurš aplikumu noņēma ar skarbākām metodēm (brrr, šo gan ir baisi iedomāties!) vai vissliktākajā gadījumā – zobu izrāva. Starp citu, līdz pat 18. gadsimta nogalei valdīja viedoklis, ka zobu bojāšanos izraisa zobu tārps, un tā iznīdēšanas receptes arī nebija no maigākajām. Taču – nespriedīsim par šo laikmetu pēc kaut kāda tārpa!

Dažiem vēl 19. gadsimta Latvijā izplatītiem paradumiem, kas tapuši apvīti ar mistikas auru, patiesībā ir gluži racionāls izskaidrojums. Piemēram, šim – aiz sevis jāsavāc visi nogrieztie nagi un mati, citādi Dievs Pastarā dienā prasīs, kur tie ir, un nelaidīs paradīzē. Morāle – savāc aiz sevis! Un nesaki, ka tev nekad nav nācies piktoties par dušā atstātiem matiem...

Par to, kādus upurus prasījis skaistums un ko no šā arsenāla varam izmantot arī šodien, man pastāstīja Cēsu pils dārzniece un zāļu sieva Līga Eglīte (attēlā).

Skaistākā matu krāsa viduslaikos skaitījās tā dēvētais Ticiāna blondums – viegli zeltaini rūsgani un viegli vilņoti mati. Rietum- un Dienvideiropā, kur liels ir tumšmatainu cilvēku īpatsvars, matu balināšanai izmantoja vīnogulāju pelnus, pie mums derētu bērzu vai alkšņu pelni (un faktiski jebkura cita koka pelni arī). Vēl balināšanas līdzeklim lika klāt vēlziedes sīpolus un sarkanā plūškoka ogas, kas (vismaz teorētiski) spēj noņemt matu pamattoni, auzu miltus un dedzinātas bites ar eļļu (tas gan neesot obligāti).

Tonēšanai "Ticiāna gaumē" izmantoja madaru saknes, ogu sulas, valriekstu mizas un čaumalas (tās derēja arī sirmu matu un bārdu tonēšanai). Vēl tika lietots safrāns, ozola pangas, henna, brazilkoks... Trakākais – alauns, ko lieto arī ādu miecēšanai. Krāsošanas process ilga trīs (!) dienas – pirmajā dienā izvēlēto līdzekli sazieda matos un apsēja ar lakatu, otrajā gāja pirtī un "sautēja", trešajā atkal sazieda augu maisījumu un tikai ceturtās dienas rītā izmazgāja – vismaz šādas ziņas atrodamas rakstos.

Matu mirdzumam – mazgāšana ar lakricu, sodu, pelnu sārmu, vēlāk – ar ziepītēm, skalošana kumelīšu, nātru, sīpolu mizu novārījumos.

Trauslu matu kopšanai Eiropas dāmas lietoja vīnogulāju lapu vai dievkociņa izvilkumu eļļā, kāposta sulu, olas baltumu un – uzmanību! – zaļo ķirzaku un ziloņkaulu. Zāļu sieva Līga smej, ka to droši vien receptei pievienojusi kāda viduslaiku modes dāma, kurai gribējies padižoties ar savu bagātību. Brangā daļā recepšu dārgakmeņu putekļi un citas ekskluzīvas sastāvdaļas iekļuvušas akurāt šādas zīmēšanās, nevis nepieciešamības dēļ!

Sievietes skaistuma etalons laikā no 14. līdz 16. gadsimtam paģērēja augstu pieri. Ja nu daba tādu nebija devusi, tad no daļas matu bija kaut kā jātiek vaļā – jānoepilē vai kā citādi. Arsēna sulfīds bija visai drakonsiks epilēšanas līdzeklis, tāpēc epilētā āda bija jānomierina, jo mēdza iekaist, un tam tad tika izmantots kanēlis, krustnagliņas, gurķu un efejas sula, arī mandeles. Egles sveķi, vasks, skudru oliņas – lai novērstu ataugšanu.

Galvas ādas slimības (blaugznas un tamlīdzīgi) apkaroja vīna etiķis, baltās lupīnas, ķiploks, ozola miza un arī ozola pangas. Savukārt pret utīm līdzējusi ziede no pētersīļu sēklu pulvera un cūku taukiem (un tas patiesi esot ticami).

Un visbeidzot, plikpaurības "ārstēšanai" ticējums iesaka lietot pīļu mēslus. Jā, izrādās, pīļu vai baložu mēslos ir organiskās skābes, kuras var iedarboties uz mata sīpoliņu un to pamodināt, ja tur vēl kāda dzīvība palikusi. Matus mazgāja ar līdzekli no lauru lapām (tas pat nedaudz puto!), laba skaitījās arī alveja ar vīnu vai lakšu sula vai kaltēti mežloki ar medu.

Tā, lūk, notika viduslaikos. Bet mēs ar šodienas prātu varam nošķirt absurdo no vērtīgā un izmēģināt kaut ko no dārzā un virtuvē atrodamā kaut šovakar!