Baiba Ērenpreisa
Kad biju maza meitene (gadi 5–6), bērnība asociējas ar Ziemassvētku paciņām, dāvanām, jo – ko gan citu bērnam vajag, kā sajust, prieku, siltumu un mīļumu... Mans saldums bija konfektes un daudz konfektes. Droši vien ezotēriķi teiks – tev trūkst mīlestības un tu caur saldumiem mēģini sajust dzīves saldo garšu. Nenoliedzami, tāda saldumu kvantuma patēriņš liek aizdomāties, kas ir tas iemesls, kāpēc es esmu atkarīga no saldumiem? Un kur tad patiesībā ir aizsākums mūsu atkarībām?

Ar šābrīža apziņu saprotu, ka kaut kā jau trūka gan un tādā veidā mēģinaju kompensēt trūkstošo. Tagad ir plašākas iespējas, informācija, tehnoloģijas – pat reizēm jābūt vērīgam un modram, lai spētu izvikt kodolīgāko un noderīgāko. Esmu uz sevi eksperimentējusi, izzinājusi, vērojusi, mēģinājusi sevi sadzirdēt, sadraudzēties… Kā tad man trūkst, ko es varu ielikt tā vietā?! Un kapēc ir vilkme pēc tā, ko patiesībā nevajadzētu lietot?

Sāku interesēties par fizioloģiskajiem procesiem, dažādām diētām, lasīt Ājurvēdas medicīnas grāmatas.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!