Cilvēks un svētvietas: kas ir tas spēks, kas uz mums iedarbojas?

Var teikt – smalkās astrālās vibrācijas, bet man gribētos kaut ko mazliet noteiktāku un taustāmāku, kaut ko tādu, kovar izmērīt.

Ir tāda Šūmaņa rezonanse – skaņa un elektromagnētiskie viļņi, kas rezonē starp Zemes virsmu un atmosfēru. Pamatā tās ir trīs frekvences: noapaļojot – 7, 14 un 20 hercu vibrācijas. Tātad infraskaņa. Akustiskā ģitāra un vijole skan labāk, ja tai ir noteiktas formas korpuss – rezonators. Tāpat arī Zeme ne visās vietās rezonē vienādi: mālaina augsne, smilšaina augsne, akmens, betons, asfalts, ūdens virsma – katra no šīm vidēm veido savu specifisko starojumu, pie kura cilvēkam kādu laiku ir jāpielāgojas.

Ja šī frekvence harmoniski saskaņojas ar cilvēka iekšējiem ritmiem vai bioritmiem, cilvēks šādā vietā enerģiju nevis patērē, bet uzņem. Šādās vietās spēku atjaunošanai vajag pavisam īsu laiku un daudz mazāku barības daudzumu. Par to māca ķīniešu fešui un indiešu vāstu šastra. Arī mūsu rīkstniekiem ir līdzīgas zināšanas.

Āderu krustpunkti un objekti, kas uz tiem atrodas, darbojas kā kamertoņi, kuri nosaka, kā vibrēs tuvākā apkaimē esošie objekti un cilvēki. Šo kamertoņu darbību var ietekmēt speciāli veidoti objekti, tā sauktie āderu blokatori. Taču lielakā daļa no šādiem objektiem spēj saglabāt savu spēju ietekmēt Zemes vibrācijas tikai kaut kādu laiku, pēc tam tie paši pārskaņojas.

Tās ir dabīgas vai mākslīgas robežas starp divām dažāda blīvuma vidēm, kuras iespaido Zemes rezonanses frekvenci. Daļa skaņu atstarojas no robežšķirtnes un veido to vai citu interferences zīmējumu – šādu viļņu summēšanās var būt cilvēkam labvēlīga vai nelabvēlīga.

Esmu mācījies un savu iespēju robežās nodarbojos ar kraniosakrālo terapiju, kuras uzdevums pamatā ir atjaunot vesela organisma svārstības tik ilgi, kāmēr fiziskais ķermenis šīm svārstībām atsaucas un izveseļojas. Vienkāršāk sakot – nervu sistēmas regulēšana ar rokām. Izlabojot cilvēkam stāju un iemācot viņam pareizi turēt, "nēsāt" mugurkaulu, var izārstēt 45 000 slimību, no kurām 1500 saistītas ar vienu vienīgu skriemeli – tā saukto Atlantu, kas savieno mugurkaulu ar galvaskausu.

Cilvēka mugurkaulu var aplūkot kā mūzikas instrumentu – stabuli ar septiņiem caurumiņiem–čakrām. Vai arī kā telefona centrāli, no kuras vadi–nervi stiepjas pa visu organismu. Mūsu mugurkaulu var aplūkot kā viļņu vadu, kā svārstību kontūru, kā burinieka mastu ar vantīm, kas to balsta.

Pie šādu paņēmienu klāsta var pieskaitīt, piemēram, cigunu un jogu. Ar vienu nosacījumu – ja cilvēks, kurš to praktizē, patiešām zina, ko un kāpēc viņš dara.

Piemēram, eksistē tāds vingrojumu kompleks "Pieci tibetieši" jeb "Atdzimšanas acs" – tajā praktizē griešanos ap savu asi. Kāpēc? Ja cilvēka enerģētiskais virpulis jaunībā aizpilda visu auru, tad vecumdienās tik tikko spēj apsegt viņa kaulus un locītavas...

Mūsu smadzenes peld speciālā šķidrumā, kuru sauc par likvoru. No tā, cik šis likvors aktīvi kustās pa mugurkaulu un galvaskausu, lielā mērā ir atkarīgs tas, cik ātri noveco mūsu organisms.

Kustīgs, nesastāvējies likvors garantē, ka cilvēka organisms novecos daudz lēnāk, nekā pieņemts uzskatīt par dabīgu novecošanas ātrumu. Vesela cilvēka likvors pulsē noteiktā ritmā: 5–6 sekundes cilvēka organisms saraujas un 5–6 sekundes – izplēšas. Šo parādību ķīnieši dēvē par sākotnējo elpu. Šis ritms parādās pat ne no piedzimšanas, bet no... ieņemšanas brīža, tāpēc daudzas kraniosakrālās terapijas skolas uzskata to par ritmu, kurš sākotnēji raksturīgs dvēselei, kad tā ir iemiesojusies.

Orgāni, kurus mēs nelietojam, atmirst daudz ātrāk, nekā mums gribētos. Ja traumas rezultātā mēs vairāk nekā mēnesi neesam staigājuši, mums staigāt ir jāmācās no jauna.

Ja mēs ilgstoši veicam sēdošu darbu, no mūsu kauliem aizskalojas kalcijs, bet, lai mūsu organisms kalciju sāktu uzņemt, nepietiek ar to, ka mēs to iedzeram: lai tas uzsūktos kaulu audos, vajadzīga vidēji liela fiziskā slodze.

Tāpat, ja mēs nelietojam smadzenes – to šūnas atmirst. Līdzīgi var teikt par jaunību – ja mēs to nelietojam vai lietojam "nepareizi", organisms strauji noveco. Ko nozīmē nepareizi? Nu, katrs pats var izdarīt secinājumus, vērojot, no kā viņa organisms noveco vai atjaunojas. Kāpēc es nedodu gatavu recepti? Ļoti vienkārši – mēs visi esam ļoti atšķirīgi...

Atgriežoties pie svētvietām – vienkāršoti var sacīt, ka šajās vietās organisms atkal iesvārstās pareizajā – veselīgajā ritmā. Ir vērts šādas vietas cienīt un ar tām sadarboties!