<a rel="cc:attributionURL" href="https://unsplash.com/@keaneyefoto">Hailey Kean</a> / <a rel="license" href="https://creativecommons.org/publicdomain/zero/1.0/">cc</a> v
Iespējams, tevi reiz ir uzrunājis kaut kur dzirdēts vai lasīts vārds "psihodrāma". Kas tā tāda, un vai tā kaut kādā mērā varētu attiekties arī uz tevi? Ko tā spēj dot un ko prasa pretī?

Psihodrāma, tērpusies viskrāšņākajās drānās, lēni un cienīgi kāpj uz skatuves. Tur viņu jau gaida. Cilvēku balsis pieklust, iestājas klusums, ir tas brīdis pirms – pirms viss sāksies... Psihodrāmai vajag šo klusumu pirms, līdzīgi kā, pirms ieelpot svaigu gaisu, ir jānotur šī tukšā bezgaisa pauze, lai pēc tam varētu dziļi un pilnasinīgi elpot un dzīvot, un būt šeit, sevī un pasaulē iekšā, pašā viducī!

Visi ir sanākuši, ir gatavi sākt! Sākt ceļu atpakaļ pie sevis!

Psihodrāma ir grupu psihoterapijas veids, kur drošā vidē tiek risinātas it kā nerisināmas problēmas, atšķetināti attiecību mezgli, notiek paaudžu satikšanās, kur gadiem klusējušie atkal sāk sarunāties. Vai psihodrāma atgriež cilvēku atpakaļ pagātnē? Jā un nē!

Pateicoties psihodrāmā izmantotām tādām metodēm kā lomu maiņa, spoguļošana, maksimizēšana, dubultošana u.c., ir iespējams netipiskā veidā atgriezties jebkurā pagātnē notikušā vai nenotikušā situācijā, dzīves posmā un izmainīt... nē, pašus notikumus nevar vairs mainīt, arī bijušu par nebijušu diezin vai izdosies, neko ārpus sevis, bet sevi gan!

Sevī var veikt būtiskas pārmaiņas – šodienas sevī! Mums katram ir savs dzīves gājums, sava pieredze un sava izpratne par to kādai būtu jābūt mūsu dzīvei. Kādreiz notikušais nereti ļoti būtiski ietekmē šodienu. Piemēram, mēs esam zaudējuši tuvu cilvēku, ļoti tuvu, zaudējuma sāpes bija tik stipras, ka, lai varētu tās izturēt, tās tika iedzītas dvēseles dziļumos un tur guļ joprojām, bet – neizsāpētas – tās ir kļuvušas par mūsu neredzamo daļu un ir netieši klātesošas ikdienas ritumā. Vairs prāta neatpazītas, tās tik un tā rada kopējo noskaņojumu, un mums ir skumji, tik neizsakāmi skumji... Bez gala, bez malas.

Psihodrāmā ir iespēja ar tām atkal satikties, pat sarunāties, un, cienot tās, šķirties. Atbrīvojot šīs sāpes, paveras iespēja kļūt brīvam no tās žņaudzošās sajūtas ķermenī, kas tik ilgi neļāva brīvi elpot. Psihodrāma palīdz vairs nebūt apstākļu upurim, ja, protams cilvēks pats to vēlas. Palīdz kļūt spontānākam un radīt, nevis impulsīvi atreaģēt!

Piesakot savu tēmu grupai, cilvēks izsaka gatavību piedzīvot psihodrāmu, piedzīvot satikšanos aci pret aci ar savu problēmu, grūtību vai pat vēlmi. Ne vienmēr notiek "dziļā rakšana" un pagātnes rētu dziedēšana, psihodramatiski var darboties ar mērķiem, nākotnes nodomiem, arī sapņiem.

Sākoties psihodrāmai, grupas dalībnieks kļūst par protogonistu un psihodrāmas režisora vadībā ar aktīvu grupas līdzdalību, viņš iet no vienas ainas uz otru, satiekot visdažādākos savas dzīves aspektus, līdz nonāk jaunā atskaites punktā. Jaunā pieredze ir paša cilvēka radītais.

Tālāk jau katrs pats var izvēlēties, cik atbildīgi un apzinīgi šo jauno vēlas integrēt savā vecajā transformējot to, bet tas nenotiek pašplūsmā.

Cilvēkam, kurš meklē atbildes, visu laiku blakus ir psihodrāmas speciālists, kurš mērķtiecīgi vada šo terapeitisko procesu atbilstoši savai kvalifikācijai un pieredzei, rūpējas par visiem psihoterapijas kvalitatīvas norises parametriem.

Uz skatuves var tikt uzaicināts jebkas – jebkas, kas protogonistam ir svarīgs, piemēram, sadzīviski dzīves sīkumi var būt tikpat nozīmīgi kā neizturama traģēdija, pirmā mīlestība un naids, laime un nelaime, tukšums, sāpes, neizkliegts kliedziens...

Psihodrāma palīdz tieši tik daudz, cik cilvēks ir gatavs pats darīt, tāpēc vajag to pauzi – pauzi pirms. Mēs nevaram kliegt, neizdarot ieelpu, un tieši tas ir tas brīdi, kad ir vērts apstāties un ieklausīties sevī, ieklausīties savā dvēseles kliedzienā!

Cilvēks, guvis piepildījumu, dziļdomīgi skatījās tālumā. Viņš vairs nesteidzās, netiecās par katru cenu kaut ko sasniegt, jo viņš bija sapratis būtiskāko, savu būtisko, tikai viņam vien nozīmīgo, savu esību piepildošo ar visjēgpilnīgāko mieru, kas ļauj būt, kas ļauj dzīvot savu, ne kāda cita noteikto, bet savu dzīvi! Psihodrāma tikpat cienījami kā sākumā lēni nokāpa no skatuves, ar mīlestības pilnu skatienu atskatījās uz cilvēku, kurš bija saticis pats sevi, atradis savu vietu savā dzīvē, un tālākais... tālākais lai paliek nākotnei. Varbūt viņi kādreiz atkal satiksies, cilvēks un psihodrāma, varbūt... bet tas būs jau cits stāsts... tagad cilvēks dzīvos... dzīvos savu dzīvi...

Top jauna psihodrāmas grupa pieaugušajiem, kura sāksies 5. oktobrī. Reizi nedēļā kādas darbdienas vakarā Rīgā sanāks kopā cilvēki, lai satiktos – ar sevi, savām sāpēm, savām grūtībām, konfliktiem, problēmām! Satiktos ar savu drosmi, mērķtiecību, ar savu pārliecību un cieņu, ar mīlestību! Psihodramatiski dziļdziļi meklēsim savu iekšējo spēku, lai risinātu sarežģījumus, lai dzīvotu, nevis izdzīvotu, lai pietiktu drosmes just prieku un apzināti, drošu soli doties rītdienā!

Jauno psihodrāmas grupu vadīšu es – Gundega Kozlova, psiholoģe, psihodrāmas, sociometrijas un grupu psihoterapijas līdere. Sīkāka informācija: gundega.kozlova@gmail.com.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!