Dziedniece Lūle Vīlma: bērna slimība rāda, kur vecāki kļūdās  (4)

Ja runājam par vecākiem un bērniem, jārunā tieši no sievietes un vīrieša skatpunkta. Sievietes dvēselē ir mīlestības avots, vīrieša dvēselē tāda avota nav. Vīrietis ir spēka avots.

Sieviete ir tā, kas dod sākumu. Viņai ir nepieciešams, lai viņa varētu atdot, kaut vai pati sevi, vai to dēvē par pašatdevi, uzupurēšanos, veltu spēka patēriņu vai vēl kā citādi. Jebkurā gadījumā – ja sieviete nespēj atdot, viņas enerģija koncentrējas draudīgā negaisa mākonī.

Ja sieviete mācētu izprast sava iekšējā nemiera būtību un atbildēt par savām bailēm "mani nemīl" (nocietināšanās dēļ tā, ka viņu neievēro vai, pēc viņas domām, nesaprot, nesaudzē, nemīl, neciena, nenovērtē viņas uzticību, pašaizliedzību utt. – tas viss ir no bailēm, ka "mani nemīl"), tad viņa nemestos uz galvas pašpazemošanā.

Sievietei, kura pazemodamās cer, ka vīrs viņu par to sāks mīlēt, būtu jāsaprot, ka pašpazemošanās pievelk pazemojumus, un šo sievieti sāks pazemot arī citi.

Sieviete, kura mīl droši, necenšas uz ikdienišķām problēmām skatīties vīriešu stilā – no augšas. Viņa ir tikai sieviete, kuras sievišķības priekšā godbijīgi paklanās un atkāpjas ikviena sadzīviska nebūšana.

Ja sieviete nejustu bailes, viņa nepārspīlētu ar savu rūpēšanos, neraustītu bērnus un vīru par niekiem, neiztērētu sevi par velti. Līdz spīdumam izberztu māju vīrs atstāj bez ievērības, ja uz sliekšņa kā dzīvs pārmetums parādās nomocījusies, saraudājusies sieva.

Sterila tīrība un paraugkārtība, tāpat kā ikviens pārspīlējums, ienes dzīvē spriedzi.

Ja sievietei nebūtu bail, ka viņu nemīl, tad viņu visi mīlētu un arī dzīve viņu mīlētu, jo vienkārši nebūtu citas iespējas! Viņai zustu nepieciešamība baidīties, ka "mani nemīl", viņu vairs nevajadzētu mācīt caur ciešanām – jo viņa taču ir piedevusi bailēm un tādējādi kļuvusi viedāka.

Vīrietis pēc savas būtības ir ņemošā puse.

Ja cilvēce to saprastu pareizi, tad pārstātu izvirzīt neprātīgas un neauglīgas prasības. Pieprasīt no vīrieša jūtas – tā ir uzkundzēšanās, bet jebkura varas izrādīšana ietver negāciju, kas izsauc – kā minimums – protestu.

Kur nav, tur neko nevar paņemt. Pēc būtības, vīrieša mīlestība ir spēks, kas tiek piedāvāts mīļotajai. Vīrietis atdod savu spēku, bet noslēdzas sevī, ja viņam uzstāda prasības. Nav vērts viņu tajā vainot – tas notiek neapzināti. Tāpēc arī nepieciešams, lai visi cilvēki – gan sievietes, gan vīrieši – pēc iespējas dziļāk iepazītu sevi un pretējo dzimumu.

Ja vīrietis piedotu savām bailēm "mani nemīl", viņa zemapziņa vai apdomība atvērtos, viņš saprastu, viņaprāt, kaut ko bezjēdzīgu un neiespējamu pieprasošo sievu, viņš nejustos vainīgs un nekļūtu nejauks. Tad vīrieši vairs neglābtos no sievām, bēgot un izvēloties pašiznīcināšanas ceļu.

Virišķā prāta skaidrība tieši vīrietim dotu iespēju iet uz priekšu pirmajam, kā to daba arī noteikusi. Tādējādi vīrietis atjaunotu savu dievišķīgumu, savu visuzvarošo pirmatnējo spēķu. To pašu, kuru meklē un par kuru sapņo gan sievietes, gan vīrieši. Visa cilvēce mētājas tā meklējumos, nesaprotot, ka tā nav vis utopiska fantāzija un arī ne sen pazaudēta pagātne – vienkārši šis spēks ir nokļuvis gūstā. Sagūstīta enerģija vienmēr ir negatīva, jo tā nekustas.

Sieviete ir dodošā, vīrietis – ņemošais.

Jo cilvēks gudrāks, jo labāk viņš spēj labi, izcili komunicēt. Un savā starpā vecāki var sazināties skaistiem vārdiem, bet bērns diemžēl slimo.

Tas runā par to, ka komunicēt viņi gan prot, bet labi viens pret otru attiekties neprot. Dvēselē – niknums, bet sejā – mākslots smaids. Savstarpējā saziņā demonstrē savu labestību, savu pārākumu, bet dzīve un tajā skaitā veselība parāda mums patiesību. Un, ja, teiksim, visa pasaule apgalvo, ka mana dzīve ar vīru ir atdarināšanas cienīgs piemērs, bet mans bērns slimo, tad tas liecina par šā ļaužu viedokļa maldīgumu. Vienīgais, kas nemaldās, ir bērna veselība. Mans bērns arī var saukt mani un tēvu par labiem un ticēt tam, taču tā nav patiesība. Un, ja bērni slimo, tad jāatzīst savas kļūdas un jāanalizē tās arvien dziļāk un dziļāk.

Dārgie vecāki! Jūs varat ārēji būt, kādi vien vēlaties, pasaules acīs jūs varat būt bagāti, varat mirdzēt slavas oreolā, jo cilvēcei vajadzīgi arī elki, taču savu bērnu priekšā jūs vienmēr esat "nepiesegti", gluži kā Dieva vaiga priekšā.

Ja jūs patiesi vēlaties kļūt labi, tad skatieties uz saviem bērniem un dzīvojiet tā, lai viņi būtu veseli. Veselība ir dzīves spoguļattēls: ja bērns slimo, tātad vecāki dzīvo nepareizi.

Mūsdienu cilvēks nododas pašapmānam un māna citus. Savu iekšējo "es" viņš noslēpj aiz ārējās labestības, turklāt tā, ka pats sāk tam ticēt.

Pa šo ceļu iet vīrietis, sieviete un bērns. Tēvs, būdams garš, šo ceļu izvēlas. Ja mans ceļš ir gaišs, tad tas tāds ir, pateicoties manam tēvam. Ja ceļš ir tumšs, arī tad, pateicoties tēvam. Taču arī tā ir dzīves mācībstunda, kuru es pats vēlējos. Bērnam labi redzamas ēnas, ko met pa priekšu ejošie.

Jo spožāka saule, jo dziļākas ēnas. Ēna ir vecāku negativitāte. Bērns ierodas pasaulē, lai iemīlētu šo negatīvo un caur to taptu vieds. To paveikt viņš var caur piedošanu. Piedodot viņš spēs sākt saprast savus vecākus. Sliktais tēvā vai mātē kļūst – gluži pretēji – labs, un šī arī ir bērna dzīves mācība.

Ēnas izzūd, un tie divi – sieviete un vīrietis – sāk pa dzīves ceļu iet līdzās. Tā viņiem ir droši un mierīgi iet. Starp viņiem var nostāties bērns un paņemt viņus aiz rokām, lai ietu tālāk līdz brīdim, kamēr mazais izaugs un ceļš kļūs par šauru. Tad viņš aiziet uz priekšu, atstājot vecākus aiz sevis. Nākamaijai paaudzei vienmēr jāiet uz priekšu. Šādā stāvoklī katrs gars alkst apgūt savas dzīves mācības. Tas būtu iespējams, ja cilvēki iemācītos pareizi domāt. Tā bērns no saviem vecākiem sintezē pats savu "es".

Tā nu iet šis trio pa cilvēka dzīves ceļu. Katrs no viņiem ir neatkarīgs veselums, kam pašam būtu sev jānodrošina brīvība. Taču parasti viņi to nedara, bet – tieši otrādi – traucē cits citam.

Cilvēks neprot būt brīvs, viņš pat nezina, kas ir brīvība. Fiziskā brīvība nedara dvēseli brīvu, tomēr arī fiziska nocietināšanās neierobežo dvēseles brīvību.

Simboliski ķermenis varētu apiet šķērsli pa kreiso pusi (turoties tēva pusē) un pa labo (turoties mātes pusē), pat pa apakšu, izrokot tuneli, vai pa augšu – ja vien to prastu.

Tas, kurš iet pa apakšu, pazemo sevi un lai piedod pašpazemošanai, jo tad spēs piedot vecākiem, ka viņi pazemojuši bērnu.

Kurš šķērsli apiet ar lielu līkumu, tam parasti dzīvē nākas izvēlēties negodīgus ceļus un ķerties pie krāpšanas. Tāds cilvēks savas personīgās labklājības vārdā novērsties no nevēlamas situācijas, kuru ļoti gribētos novērst, jo bērns nevar mācīt savus vecakus. Kaut arī būtu dabiski, ka māca tas, kurš ir gudrāks, – pat tad, ja tas ir bērns. Tam, kurš pa tiešo neuztver bērna mācību, jāmācās pastarpināti – caur slimību.