Uzturnauda kā 'bērna noma': pētījumā atklāj nesmukumus šķiršanās lietās  (7)

Kā secināts pētījumā "Tētis uz 13 procentiem: Latvijas tēvi pēc šķiršanās", kuru pēc nodibinājums "Tēvi" pasūtījuma veica pētnieki Klāvs Sedlenieks, Andris Saulītis un Kristīne Rolle, attiecības starp saskarsmes tiesībām un uzturnaudu ir paradoksālas un izgaismo pretrunas uzskatos par to, kāda ir bērna loma pieaugušo cilvēku dzīvē.

Uzturnaudas maksāšana ir paredzēta, lai vecāks, pie kura bērns ikdienā nedzīvo, finansiāli kompensētu izdevumus un rūpes, ko bērna audzināšanā iegulda vecāks, pie kura bērns dzīvo. Tomēr praksē nereti redzams, ka mātes, kurām tēvi pieprasa tiesības tikties ar savu bērnu, uzturnaudas maksāšanu nosaka kā priekšnosacījumu.

Vienā no šī pētījuma gaitā analizētajiem tiesu spriedumiem tēvs liecina, ka no mātes puses "tiek bieži prasīta nauda, kuras nedošanas gadījumā, satikšanās tiek liegtas". Savukārt citā lietā māte atļāvusi saskarsmi tēvam tikai tad, kad nodoti naudas līdzekļi bērna aprūpei un uzturam. Arī daudzu tiesnešu ieskatā saskarsme ir tieši un nepastarpināti saistīta ar bērna finansiālo uzturēšanu, par ko liecina iesniegtās un tiesu pieņemtās uzturlīdzekļu pretprasības lietās par saskarsmes tiesībām. 20 spriedumos no analizētajām 226 lietām, kurā prasīts noteikt saskarsmes tiesību izmantošanas kārtību, tiesa ir pieņēmusi pretprasību par uzturlīdzekļu piedziņu (vienlaicīgi ar vai bez lūguma par saskarsmes tiesību noteikšanu).

Tādējādi, tiesa kultivējusi priekšstatu, ka saskarsmes tiesības ir tieši saistītas ar sniegto finansiālo atbalstu bērnam, uzskata pētnieki.

Iesniedzot pretprasību par uzturnaudas piedziņu, mātes it kā liek saprast (un tiesas, pretprasības pieņemot, tam piekrīt), ka tēvi privilēģiju satikt bērnu varēs iegūt tikai tad, ja maksās uzturnaudu. Finansiāli šāda prasība šķiet bezjēdzīga, jo laiks, ko bērns pavada ar tēvu, nenoliedzami samazina izdevumus, kas mātei rodas (finansiāli vai citādi).

Tātad, pēc būtības šāds princips uzturnaudu pozicionē kā tēva maksājumu par tiesībām īslaicīgi iegūt privilēģiju satikties ar savu bērnu, kuru māte, negribot un tikai uz mirkli, tēvam "iznomājusi". Tomēr emocionālā bērnu aprūpes ekonomika acīmredzami darbojas pēc citiem principiem, norāda pētnieki.

Tiesību pētniece Nensija E. Douda (Nancy E. Dowd) raksta, ka sasaiste starp finansiālo ieguldījumu un socializēšanos ar bērnu, popularizē uzskatu, ka nerezidējošajam vecākam pirmām kārtām ir finansiāli jānodrošina bērnus, un aprūpe, tai skaitā saskarsme, paliek sekundāra (Dowd 2000, 175). Tomēr sociālantropoloģiski prasības par saskarsmes tiesībām sasaistīšana ar pretprasību par uzturnaudu, liek domāt, ka šeit runa ir par reciprocitāti jeb savstarpēju apmaiņu, kur viens labums tiek kompensēts/apmainīts pret otru līdzvērtīgu labumu.

Balansētā reciprocitāte (līdzīgs tiek apmainīts pret līdzīgu) raksturo apmaiņu starp svešiniekiem, kas viens otru uzskata par līdzīgiem partneriem. Starp draugiem ir iespējama arī ģeneralizētā apmaiņa (kad apmaināmie labumi nav tieši savstarpēji jāsabalansē).

Mareks: Alimentu lietas nav. Nav vajadzības. To laiku dalām tā, kurš brīvāks, kurš mazāk brīvs, tad attiecīgi bērni paliek pie viena vai otra. Attiecīgi visas rūpes ir uz to vecāku, pie kura bērni atrodas tai brīdī.

Intervētājs: Un ja ir kaut kādi lielāki maksājumi?

Mareks: Izrunājam, sadalām. Mēs esam vienā sfērā ar sievu, mums ir kopēji projekti, kaut ko arī kopā darām. Apmēram tā finansiālā situācija ir skaidra vienam par otru. Attiecīgi, kā varam, kāda ir vajadzība.

Kā secināms no Mareka teiktā, praksē ne vienmēr tēvs ir galvenais ekonomiskais nodrošinātājs, bet māte –aprūpētājs, pētījumā akcentē tā veicēji.

Arī Jāzeps nesaskata savu kā tēva primāro funkciju nodrošināt finansiālo atbalstu. Viņaprāt, bērna izdevumi un rūpes vienlīdzīgās daļās gulstas uz tiem cilvēkiem, kas ir iesaistīti bērna aprūpē, tostarp vecvecākiem, kas uzņēmušies bērna pieskatīšanu:

Ir trīs pozīcijas – mamma, ome un es. Es sedzu izdevumu, kas rodas, kad pie manis ir. Un tik, cik pie manis nodzīvo (ieskaitot vasaru), ir krietni vairāk nekā pie omes vai mammas.

Olafa pieredze labi ilustrē reciprocitātes principu starp bērna aprūpi un uzturnaudu, norādīts pētījumā.

Māte atsakās no uzturnaudas, tādējādi mazinot Olafa reciprokālās tiesības uz bērna aprūpi – ja māte nepieņem uzturnaudu no tēva (jo viņa pati var sevi un bērnu nodrošināt), tad viņai saskaņā ar reciprocitātes loģiku arī nav pienākuma "iznomāt" bērnu tēvam:

Nē, es vairs nemaksāju (uzturlīdzekļus). Mums kādu laiku bija tāds ping pongs – es sūtu mātei, viņa man sūta atpakaļ. Es arī pēdējā sarunā Lienei piedāvāju, ka ir ne tikai pieķeršanās bērnam, bet ir arī atbildība, par tiem uzturlīdzekļiem. Bērns tomēr prasa izdevumus. Bet viņa ir turīga. Mani kā vīrieti nevajag, vienkārši neinteresēju un arī nav vajadzīgs mans materiālais. Es vienkārši esmu traucēklis viņu ģimenē.

Šķirtajās ģimenēs, kur attiecības ir konfliktējošas, uzturlīdzekļi nereti kļūst arī par papildu neuzticēšanās vai konfliktu avotu, kad viena puse uzskata, ka maksātā uzturnauda nav pietiekama, savukārt otra puse apšauba uzturnaudas godprātīgu izlietojumu.

Tāpat ir situācijas, kad uzturnauda kļūst par līdzekli, ar ko manipulēt, lai atrisinātu saskarsmes jautājumu ar bērnu, kā tas redzams Gunta gadījumā:

Intervētājs: Vai esi kādreiz pārtraucis maksāt uzturlīdzekļus?

Guntis: Jā, mums bija viens strīds tieši tādēļ, ka bija atteikums bērnu ņemt uz brīvdienām. Tad es teicu, ka tas ir vienīgais veids, kā es ar to situāciju varu tikt galā – es vienkārši pārtraucu maksāt uzturlīdzekļus. Tā faktiski bija aizturēšana. Es viņus turpināju maksāt tad, kad mēs to konfliktu atrisinājām.

Starp tiem tēviem, kas ir motivēti aktīvi iesaistīties bērnu aprūpē, faktiski nevar novērot apzinātu izvairīšanos no uzturlīdzekļu maksāšanas, uzskata pētnieki.

Šī problēma ir īpaši svarīga ekonomiski mazāk nodrošinātajās ģimenēs. Pētījumi rāda, ka tēvi, kas nevar piepildīt gaidas, kas tiek vērstas pret "ekonomisko tēvu", var attālināties no ģimenes, jo jūt kaunu par nespēju īstenot šo savu pienākumu.

Turklāt tas var būt iemesls, lai nestrādājošos tēvus vai tos, kam mazi ienākumi, izstumtu no ģimenes (Carlson un McLanahan 2008, 473). Tādējādi tēvi var nonākt situācijā, kad viņi ir gan bez darba, gan bez ģimenes. Savukārt pēc šķiršanās mazturīgo tēvu iespējas būt par labu "brīvdienu tēvu" arī ir apdraudētas, jo, kā jau iepriekš aprakstīts, viņiem tam var vienkārši trūkt naudas. Šo problēmu varētu risināt, ja laba tēva tēlā lielāku komponenti ieņemtu ieguldījums rūpju un laika ziņā, tā uzskata pētnieki.