'Cālis.lv' vērtē kinofestivāla 'Riga IFF' bērnu filmas

Portāls "Cālis" jau trešo gadu pēc kārtas vēl pirms festivāla skatās, vērtē un analizē pilnmetrāžas filmas, ko piedāvā šī īpašā programma. Šoreiz mūsu apskatā – četras filmas, kuras skatījās dažādu vecumu bērnu mammas.

Vērtē Ilze Kuzmina, meitas mamma:

Ceļojums bērna iekšējā pasaulē

Kaut iekļauta "Kids Weekend" programmā, beļģu, zviedru, norvēģu un nīderlandiešu kopražojuma filma "Mākoņpuika" nav tipiska bērnu filma. Tās lēnais ritums un salīdzinoši nelielais dialogu skaits mūsdienu bērniem varētu šķist arī garlaicīgs. Taču tas nenozīmē, ka nav vērts šo filmu apmeklēt kopā ar bērniem. Ir vērts, ja vēlaties bērniem iemācīt baudīt kino, kas pievēršas cilvēku iekšējai pasaulei un neliek uzsvaru uz "action" tipa piedzīvojumiem. Šīs filmas īpašais bonuss ir arī Skandināvijas ziemeļu dabas skarbais skaistums – kalni ar ziemelbriežu ganībām.

Filma sākas ar ieskatu Beļģijā dzīvojoša zēna Nilasa ikdienā. Viņš dzīvo kopā ar tēti. Kāpēc mammas nav ar viņiem, netiek paskaidrots, bet tā nu mamma ar tēti ir vienojušies, ka nu puikam jābrauc pie mammas paciemoties uz Zviedrijas ziemeļiem. Nilass protestē, bet klausa, taču savu protestu pauž klusējot un tā viņš noklusē visu filmas pirmo daļu, kad ir saticis mammu un viņas jauno ģimeni, paklusām paveicot arī kādu gana nopietnu nedarbu. Zēna sirds atkal atveras tikai tad, kad pēc kritiena ūdenī mamma viņu izglābj. Tad viņš gatavs pieņemt arī savu pusbrāli un mammas audžumeitu, kā arī novērst savu nodarījumu sekas. Aiz aizvainojuma bruņām ir paslēpusies mīlestība pret mammu, lai kā arī viņa senāk nebūtu rīkojusies.

Visu filmu Nilasam seko alnis gan sapņos, gan iedomās, bet varbūt kādā brīdī tomēr īstenībā? Nilass no aļņa vienmēr mūk. Šķiet, tas simbolizē zēna bailes no šīs pasaules, no jūtu izpausmēm, no piedošanas mammai. Un tikai filmas beigās Nilass saņemas alni noglaudīt. Bailes ir pārvarētas.

"Mākoņpuiku" noskatījos neilgi pēc tam, kad biju redzējusi Vara Braslas jaunāko veikumu "Vectēvs, kas bīstamāks par datoru". Jāsaka, "Mākoņpuika" atstāja uz mani spēcīgāku iespaidu, lielāku vēlmi pēc filmas pārdomāt redzēto. Tad nu sāku salīdzināt latviešu jaunāko bērnu filmu ar šo un arī citām iepriekš "Riga IFF" redzētajām bērnu filmām. Nācās secināt, ka redzēto Eiropas filmu raudze slēpjas tajā, ka tās pievēršas konkrētiem bērniem, viņu sāpēm un problēmām, ieskatoties dziļāk viņu iekšējā pasaulē, kamēr Braslas filmā bērni gan ir, taču tikai kā dekorācijas pasaulē, kur ir slikti deputāti un policisti, slēgtas skolas un atlaistas skolotājas. Joku un jautrības latviešu jaunākajā filmā ir vairāk, bet bērna psiholoģisko portretu daudz nopietnāk zīmē "Mākoņpuikas" autori. Skatītājam jāizvēlas, kas tam vairāk iet pie sirds, bet visprātīgāk ir skatīties abas filmas un spriest pašiem."

Producenti: Ketlīna Gusena, Olle Vīrenheds, Sabīne Vinendāla/Bulletproof Cupid, Götafilm, Storyline NOR, Submarine. Operators – Kristians Palusens, mūzika – Helge Slikera. Lomās: Herts van Rampelbergs, Mikels Gaups, Sāra Somerfelde.

"Filmu "Diena, kad mans tēvs pārvērtās par krūmu" skatījos ar patiesu interesi, kas neatslāba līdz pat filmas beigām, līdzpārdzīvojot galvenās varones – mazās Todas – liktenim. Tā ir filma, kas patiks ne tikai mazajiem skatītājiem, bet arī pieaugušajiem, jo no tās var izlobīt ne vienu vien vērtīgu atziņu.

"Diena, kad mans tēvs pārvērtās par krūmu" ir stāsts par desmit gadus veco Todu, kuras mierīgo un priekpilno ikdienu satricina un pilnībā pārvērš karš. Mazā Toda līdz šim savas dienas vadījusi, kopā ar tēti un vecmāmiņu saimniekojot ģimenei piederošā konditorejā, kur tiek ceptas visā apkārtnē iemīļotas, gardas kūciņas. Kādudien Toda pārsteigta pamana, ka no konditorejas vitrīnas līdz pat dienas beigām nav pazudusi praktiski neviena kūka. Izrādās, pilsētā, kur Todas ģimene dzīvo, vairs nav palicis teju neviena cilvēka. Ir sācies karš, un cilvēki devušies bēgļu gaitās. Todas tēvam jādodas karot. Meitenes izpratnē doties karot nozīmē pārtapt par krūmu, jo, kā stāsta tēvs, svarīgi ir maskēties un šim nolūkam karavīri izmanto zarus. Toda paliek kopā ar vecmāmiņu, taču, kad pilsēta pārtop par kaujas lauku, tiek izlemts, ka meitenei drošāk būs pārcelties pie viņas citā valstī dzīvojošās mammas, kuras seju Toda vairs nespēj atsaukt atmiņā. Mazā meitene dodas garā un grūtā ceļā, kurā satop dažādus šķēršļus un neparastus cilvēkus – jukušu, atvaļinātu ģenerāli un viņa savādo sievu, komandieri, kurš neprot komandēt, ierēdni, kurš pat mazā bērnā saskata melīgu robežpārkāpēju, un citus. Katra tikšanās Todai ir kā dzīves pasniegta mācību stunda.

Aizkustinoša ir Todas nejaušā sastapšanās ar karavīru, kurš karo pretējā pusē. Kad abi, meklējot patvērumu, satiekas vientuļā meža būdiņā, viņš noklīdušajai meitenei laipni piedāvā ūdeni. Toda vilcinās ņemt blašķi, norādot uz viņa formas tērpa uzšuvēm un paužot šaubas, vai viņam vajadzētu viņai to dot, jo viņa taču pieder "tiem otrajiem". Vīrietis atbild: "Tā ir tikai krāsa. Domāju, ka tā ir labi." Neraugoties uz piederību kādai grupai, visi esam cilvēki un palīdzēt otram ir tikai cilvēcīgi. Jau vēlāk, kad Todai kāds ierēdnis jautā, kurai pusei viņa pieder, meitene atbild: "Nevienai."

Filma apbur ar sirsnību un vieglumu, kas nav tipiski filmām par karu. Tās veidotāji pratuši iztikt bez bērniem pārlieku satraucošām ainām, mazajiem skatītājiem viegli saprotamā un draudzīgā kino valodā parādot, kas tad īsti ir karš un ko tas var nozīmēt ģimenei.

Filmā ir smeldzīgi brīži, taču vienlaikus to caurvij sirsnība un epizodes, kas liek pasmaidīt. Piemēram, pavadot tēvu karā, mazā Toda apsprauž viņa ķiveri ar zariem un saka, ka tagad pat putni viņu nepamanīs. Tēvs smejot atbild: "Ja viņi man uz galvas uzbūvēs ligzdu, man visu laiku būs olas."

Līdz pat filmas beigām saglabājas spriedze par to, vai Todai izdosies nokļūt pie mātes un kā izvērtīsies šī tikšanās. Un vai tētis pārnāks no kara? Bet to nu skatieties paši!"

Producenti: Josts de Vrīss, Eva Eizenlēfela, Siniša Juričiča, Tomass Leijers, Leontīne Ptī, Drīss Flipo/Lemming Film, Minds Meet, Nukleus film, A Private View. Operators – Gregs Telusa, mūzika – Ruthers Rīneders. Lomās: Seleste Holšeimera, Matsens Montsma, Anneke Bloka.

"Jau pašās pirmajās filmas minūtēs sapratu, ka "213. istaba" noteikti būs jāsaista ar kādu noslēpumu, un mana intuīcija vai paredzamības noteikšanas spēja tiešām nepievīla.

Filma sākas ar to, ka 12 gadus vecā Elvīra pošas uz nometni, diemžēl viņas draudzene ir saslimusi, un meitenei jābrauc vienai. Viņa kreņķējas par to, bet mamma, pavadot uz nometni meitu, mierina, ka tā būšot vien viena nedēļa. Elvīra tiek salikta kopā ar divām citām meitenēm vienā istabiņā, bet – apstākļu sakritības, vai, kā vēlāk izrādīsies, iespējams, mistisku spēku radītu apstākļu pēc, šajā istabiņā pēkšņi nedarbojas ūdens krāns. Un visas trīs meitenes – Elvīra, Meja un Bea tiek iekārtotas istabā ar numuru 213. Tā ir vienīgā istabiņa, kura ir brīva, bet… Tās durvis nav slēgtas vaļā jau pusgadsimtu. Neviens šo istabu visu šo laika periodu nav izmantojis. Diez kāpēc?

Meitenes iekārtojas istabiņā, neko sliktu nenojauzdamas, bet ātri vien sāk zust viņu mantas. Pa vienai, un meitenes, kas nu jau kļuvušas par draudzenēm, sāk apšaubīt viena otras sirdsapziņu. Pēcāk jau parādās vēstules, kas rakstītas ar vienai no meitenēm pazudušo rakstāmpiederumu.

Filma ir kā divas pasaules – diena, kad risinās nometnes piedzīvojumi. Meiteņu un zēnu patikšana, draudzība, šaubas. Bet otra pasaule – mistika, kas caurstrāvo visu filmas gaitu. Daudz notikumu risinās tumsā, brīžiem paliek baisi.

Tātad, manuprāt, šī filma ir skatāma, sākot no aptuveni 10 gadu vecuma. Gan mistikas un tai pavadošo spoku pasaules dēļ, gan pusaudžu savstarpējo attiecību veidošanās procesa dēļ. Vienkārši mazākiem skatītājiem filma varētu likties diezgan bailīga, bet pārējais saturs – vēl nesaprotams.

Filma patiks mistikas cienītājiem. Meitenes atrisinās leģendu, kas patiesībā klīdusi sen, par spoku mājā, kurā notiek nometne.

Daudz vērtīgu atziņu šī filma nesniedz, tā vairāk būs izklaidējoša, bet pieaugušajiem varbūt liks atgriezties pašu bērnībā, kad paslepus kādā nometnē vai draugu pulciņā mājās zem segas, tika stāstīti spoku stāsti. Ko es paņemtu no filmas un pārrunātu ar saviem bērniem? Neapšaubīt un nespriest par cilvēkiem, pirms noskaidrota patiesība. Tad draudzība vienmēr būs stipra kā klints, ja neizdarīsi secinājumus, balstoties vien uz aizdomām.

Bērniem agrīnajā pusaudžu vecumā filma varētu patikt, bet man pietrūka kaut kādu sajūtu, jo īpaši, ja salīdzina ar pērn festivāla laikā redzētajām filmām. Taču man arī īpaši tuvs nav nedz fantastikas, nedz mistikas žanrs, tādēļ viss ir subjektīvi – ja patīk baidīties, kas pēc psihologu skaidrojumiem, pat esot veselīgi atsevišķu personības šķautņu attīstībai, tad noteikti – filma ir jāredz."

Producenti: Martins Jerns, Emīls Larsons / Dansk Skalle, pperators – Emīls Klangs, mūzika –Hanss Lundgrēns, meiteņu lomās – Vilma Lundgrēna, Ella Fogelstroma, Jeļena Ovsepjana.

Vērtē Inga Paparde, divu dēlu un meitas mamma:

"Jāuzteic kinofestivāla organizatoru ideja iekļaut festivāla repertuārā šo filmu, kas tapusi pirms daudziem gadiem, laikā, kad daudzi no mums, pieaugušajiem, nemaz vēl nebija dzimuši, ieskaitot mani. Taču jau ar pirmajiem kinolentes mirkļiem tā mani pilnībā pārņēma savā varā, tā ir filma, kurā ir svarīgs ikviens kadrs, un visam pāri brīnišķīgā meitene – galvenā varone Inga.

Filma sākas ar mazas, skolas vecuma meitenes savdabīgu deju – spēli, kurā viņa izdzīvo pati sevi, savu pievilcību un skaistumu, jo tieši tā viņai apgalvo pagalma rotaļu biedri. Inga vienmēr tiek izvēlēta dejošanai apļa vidū, – tā saka viens vai viena no viņas draugiem. Un tas ir saprotams, jo meitenīte ir burvīga un dejo skaisti. Filmā nav skaidri pateikts, kur norisinās filmas notikumi un kad. To, ka tā ir Lietuva, skatītājs saprot no lietuviešu valodas, kurā runā bērni un pieaugušie, bet pēc pilsētvides saprotam, ka tie ir padomju laiki – apģērbs, transports. Bērni lielāko dienas daļu pavada pagalmā un Ingas mamma mājās pārnāk tikai vakarā.

Manuprāt, filmas sižetam nav vienas galvenās līnijas, kurai sekot visas filmas garumā un, kā ierasts, – sagaidīt kādu atrisinājumu, un tā ir filmas vērtība – ļaut skatītājam pašam domāt un sekot emocijām, kuras filma neapšaubāmi raisa – mazās Ingas emociju pasaule, kurā skaistumam un mīlestībai ir ļoti liela nozīme, Ingas mammas ilgas (viņa audzina Ingu viena pati), iespējams, pēc skaistākas, labākas, sakārtotākas dzīves, kurā viņa būtu nevis mašīnrakstītāja, bet princese (mammas domas lielā mērā atklājas caur meitas jautājumiem), Ingas rotaļu biedri – puika, ar ko meitene iet kopā pakaļ pienam, kaimiņu meitene, kas Ingu nosauc par mirguļojošu sniega pārsliņu; melns vilka sugas suns, kurš upes malā jau trešo mēnesi gaida savu saimnieku, kas, visticamāk, gājis bojā. Sīkāk neatklājot filmas stāstu, jāpasaka: filmas plūstošo līniju būtiski maina kāda tumšmataina zēna parādīšanās… kuru sākotnēji pagama bērni nepieņem savā bariņā, jo viņš izskatās citādāk. “Vai tu vispār esi zēns, kas tev tas par kombinezonu? Vai tu esi meitene?” tā bērni, kuri pieraduši ikdienā spēlēt skaistules spēli, prasa puikam. Negaidīta ir zēna atbilde Ingai, kura kārtējo reizi ir izvēlēta dejai apļa vidū kā skaistākā.

Filma ir melnbalta, un tieši tāpēc ļauj vairāk sajust tās burvību, visu uzmanību veltot dialogiem, kas ir filmas galvenā vērtība. Nav jāpārslogo sava uztvere ar krāsainību, spožumu, ātrumu, kas raksturīga daudzām mūsdienu filmām, tostarp bērnu filmām, bet ir iespēja “atvērt” savu emociju pasauli un baudīt. Pieņemu, ka gados jaunam skatītājam būs grūti saprast, kur norisinās filmas notikumi, taču tā nav problēma, jo filmas dialogi – bērnu attiecības, mammas un meitas attiecības, ilgas pēc mīlestība, personības veidošanās jau mazotnē – tās ir tēmas, kuras ir mūžīgas. Bērniem un arī pieaugušajiem svarīgas tēmas atklājas caur dažādiem tēliem un notikumiem, piemēram, filmā ir mazas meitenes saruna ar onkuli (vectēva vecumā), kurš vēro, kā nojauc kādu ēku… Meitenīte jautā: kāpēc tu esi tāds dusmīgs? “Es neesmu dusmīgs, es esmu vecs,” saka vīrietis. Var teikt, ka katrs no dialogiem ir savs atsevišķs stāsts un tiesī tāpēc ir noteikti jāredz filma, lai stundas laikā uzzinātu un izdzīvotu tos visus.

Piebilde:

Skatījos filmu kopā ar jaunākajiem bērniem un viņus visvairāk aizrāva mazā meitene un viņas dejošana – visu laiku bija jautājums – kāpēc viņa dejo, kāpēc viņa dejo tā, kāpēc viņai tāda kleitiņa? Filmu ieteiktu skolas vecuma bērniem, bet vairāk pieaugušajiem kopā ar lielākiem bērniem; to var skatīties arī mazāki bērni, bet noteikti tādi, kuri jau ir ar kino pasauli pazīstami.

Taču tam, ka darbība notiek padomju laikos, manā izpratnē, filmas notikumu uztveršanas ziņā neko nemaina, vienīgais – tam ir nozīme sociālās vides atainojumā – proti, mūsdienās bērni redz apkārt ļoti daudz masu medijus, kas ietekmē uztveri (ja runājam par to, ko meitenes uzskata par skaistu), reklāmu, internets, bet Inga filma savu skaistumu uztver, tikai skatoties spogulī un caur citu bērnu un galvenais – mammas viedokli. Viņa mammai jautā – vai es būšu tikpat skaista kā tu? Mūsdienās meitenes, iespējams, salīdzināsies ar Elzu. Vēl man ļoti patika, ka filmas oriģinālvaloda ir lietuviešu – tā bija kā medusmaize!"

Producents: Lietuvas kinostudija, operators – Aļģimants Mockus, mūzika – Vjačeslavs Ganeļins. Lomās: Inga Mickite, Lilija Žadeikite, Arvids Samuks.

Plašāku informāciju par festivāla Riga IFF norisi un filmām iegūsi šeit, festivāla mājaslapā.