Sūtot skolā sešgadniekus, mēs vēlamies ātrāk sagatavot sēņu lasītājus Anglijas laukiem?  (5)

Dzirdot par šo IZM reformu, vispirms būtu loģiski atrast vairāk informācijas par to, un, protams, pirmā vieta, kur to meklēt, ir ministrijas mājaslapa. Kā parasts lietotājs neatradu nekādu informāciju nedz pie pamatizglītības sadaļas, nedz pie vispārējās izglītības vai pirmsskolas izglītības sadaļām IZM mājaslapā. Arī speciālas sadaļas šai reformai nav. Attiecīgi, biju spiesta aprobežoties ar medijos pieejamo ministrijas viedokli par šādas reformas nepieciešamību. Toties ir viegli atrodami daudzi viedokļi par to, kāpēc reformu nevajag. Ja ministrija uzskata, ka bērniem jāiet skolā no sešiem gadiem, tad vispirms vajadzētu arī skaidri paust argumentus – kāpēc to vajag?

Tāpat ir jautājums, cik daudzi sešgadnieki ir gatavi uzsākt skolas gaitas? Lielākoties viņi nav tam gatavi, faktiski, arī septiņos gados bērni nav īsti gatavi tādai skolai un sēdēšanai solā, kāda tā ir šodien. Šis jautājums jāskata kopā ar kompetenču izglītības modeli, ko IZM gatavojas ieviest. Pirms gada izglītības un zinātnes ministrs stāstīja, ka 2017. gada 1. septembrī visiem būs skaidrs, kas ir kompetenču izglītības modelis. Ir apritējis gads, un lielākā daļa Latvijas pedagogu un skolu vadītāju to joprojām nezina. Skaidrības nav pat tajās skolās, kurās izmēģinājuma versijā kompetenču modelis skaitās ieviests jau šobrīd.

Foto: Inga Bite ar bērniem.

Kā jau minēju, ministrijas mājaslapā grūti atrast informāciju par reformu, bet cītīgāk pameklējot medijos, dažus rakstus var atrast. Vienā no tiem ministrijas pārstāvji apgalvo, ka sešgadniekiem skolā nebūs jāapgūst tas pats, ko šobrīd mācās septiņus gadus vecie pirmklasnieki. Citā vietā ministrija min, ka šobrīd piecgadnieki, sešgadnieki un septiņgadnieki mācās vienu un to pašu un izglītība dublējās, un šajā jomā kaut kas būtu jāmaina. Šie apgalvojumi ir savstarpēji pretrunīgi un rada iespaidu, ka ministrija pati nezina, ko un kāpēc vēlas mainīt.

Kāpēc ministrija visus piecus un sešus gadus vecos bērnus liek vienā kastītē? Bērni neattīstās taisna virziena grafikā – arī viena vecuma bērniem ir atšķirīgas intereses. Katrs bērns attīstās savā tempā, un katram ir savas specifiskās intereses. Un ir ļoti svarīgi ievērot šīs intereses un ļaut bērnam iedziļināties tajā, kas viņam ir būtiski, un, kas viņu aizrauj konkrētajā brīdī. Šobrīd sākumskolas sistēma mazina bērnu vēlmi mācīties. Skola ieliek rāmī ne tikai bērnu, bet arī skolotāju. 40-45 minūšu mācību stundas laikā skolotājs nevar aizvest bērnus uz Dabas muzeju, vai pat izvest pastaigāties un apskatīt dabu tuvējā parkā, ja tā ir dabas zinību stunda. Mācību procesam ir jābūt pilnīgi citādākam, vērstam uz to, lai bērnu interese par mācīšanos tikai augtu. Kompetenču izglītības modelis izskatās skaisti video rullītī un aprakstā, bet nav pārliecības, ka tik skaisti būs arī realitātē, turklāt ir pilnīgi skaidrs, ka tas nenotiks jau nākamajā mācību gadā.

Šaubas par IZM reformu rada arī līdz šim īstenotās pārmaiņas, piemēram, pedagogu algu reforma. Ministrija noteica, ka samaksa par vienu slodzi ir 680 eiro, bet ziņās lasām, ka vidējā alga valstī ir aptuveni 900 eiro. Tātad, skolotājiem alga ir krietni zem vidējās. Cik motivēts ir šāds skolotājs? Ministrija vēlas, lai pedagogi iznes uz saviem pleciem kompetenču izglītības modeli, taču ar šādu atalgojumu, skolotājiem drīzāk jādomā, kā izdzīvot. Tā pati atalgojuma reforma paredz, ka skolotājam ir 21 kontaktstunda ar bērniem un 9 stundas, kas paredzētas, lai sagatavotos. Pilnīgi aplami! Šajā laikā nav iespējams pagūt sagatavot uzdevumus, kur nu vēl savstarpēji konsultēties par to, kā bērni vienā priekšmetā iegūtās zināšanas un kompetences izmantos citos priekšmetos, kā ministrija to ir paredzējusi. Patiesībā jābūt pilnīgi otrādi – ja skolotājam ir 21 kontaktstundas, gatavošanās laikam jābūt divas reizes ilgākam, nevis uz pusi mazākam. Jau pedagogu algu reforma tika rakstīta ar "kazas kāju", neatkārtosim to pašu ar sešgadniekiem.

No vienas puses ministrija atkal un atkal uzsver kompetenču pieejas nozīmi, no otras puses vēlas skolu tīkla optimizāciju, skaidrojot, ka klasē minimāli jābūt 18 skolēniem (republikas pilsētās līdz 22 skolēniem). Ministrija pasaka, ka klasē jābūt vismaz 22 bērniem, un skolotājam jāīsteno individuāla, kompetencēs balstīta pieeja. Kāda gan individuālā pieeja ir iespējama 45 minūšu laikā, ja klasē ir 22 bērni? To iespējams īstenot ar 10 – 12 bērniem, un tas nozīmē, ka kompetencēs balstītas izglītības nodrošināšanai jāiet pilnīgi pretējā virzienā, samazinot skolēnu skaitu klasē, nevis palielinot caur skolu apvienošanu un slēgšanu.

Šī nav pirmā reize, kad IZM mēģina sūtīt uz skolu sešgadniekus. Personīgi man rodas sajūta, ka ministrs ļoti vēlas ieiet vēsturē. Taču tam, ka tā dēvētā sešgadnieku reforma nav atbalstīta arī iepriekš un pret to iebilst arī šodien, ir vairāki būtiski iemesli. Tas nav tikai jautājums par izglītību, bet arī par to, kur šie mazie bērni paliks pēc stundām, kuras beidzas, piemēram, pulksten 13. Ko vēlas ministrs Šadurskis (Kārlis Šadurskis - red.), lai sešgadnieki klīst vieni pa ielām? Arī likumā ir teikts, ka bērns var atrasties viens pats, tikai sākot no septiņu gadu vecuma. Ja sešgadnieks no pulkstem 8 līdz 18 ir bērnudārzā, vecāki var plānot normālu darba dienu.

Tiek minēts, ka skolas pielāgos sešgadniekiem. Nebūsim naivi, skolu telpas nevar pielāgot sešgadniekiem bez nopietniem ieguldījumiem! Nepieciešamas gan gultas, gan labierīcību pārveidošana. Ministrija nekur nav paredzējusi šos līdzekļus, tāpēc runas par skolu pielāgošanu ir pilnīgas muļķības.

Tiek minēts arī, ka pirmās klases izglītību sešgadnieki varēs iegūt jau šobrīd pastāvošajā režīmā bērnudārzos. Arī tas izklausās labi, taču iedziļinoties saprotam, ka jautājums par finansējumu un šobrīd pastāvošo līdzfinansējumu privātajiem bērnudārziem netiek risināts nekādā veidā, kas kārtējo reizi norāda uz reformas sasteigtību un nesagatavotību.

IZM minētais iemesls, ka nav pieļaujams, ka skolas solos sēž 19 gadus veci jaunieši, kuriem jau vajadzētu būt darba tirgū, nav pamatots ar argumentiem. Vai jaunieši ir gatavi šajā vecumā jau būt darba tirgū? Vai darba tirgus ir gatavs ņemt pretī šos jauniešus? Vai pēc vidusskolas, kurā iegūst vispārējo, nevis profesionālo izglītību, jaunietis var būt konkurētspējīgs darba tirgū? Vai tiešām mēs saviem jauniešiem novēlam strādāt mazkvalificētos darbos?! Cik daudzi jaunieši 18 un 19 gados ir gatavi pieņemt tik būtiskus lēmumus par savu dzīvi? Daļa šajā vecumā vēl nav izvēlējušies savu nākotnes profesiju.

Tas jau skan skaisti – jaunieši ātrāk būs darba tirgū, taču, ja mums trūkst darbinieku, varbūt padomāsim, kā atgriezt tos strādājošos, kuri ir ārzemēs? Šobrīd liela daļa jauniešu aptaujās uzsver, ka pēc vidusskolas vēlas pamest Latviju. Vai, sūtot bērnus skolā no sešiem gadiem, mēs tiešām vēlamies ātrāk sagatavot sēņu lasītājus Anglijas laukiem?