Kā mēs kaitējam savai emocionālajai labklājībai?

Īslaicīgā perspektīvā daudzi mehānismi var būt adaptīvi. Mēs nepadodamies. Mēs nesakām un nedarām to, kas varētu vēl vairāk pasliktināt mūsu stāvokli.

Tomēr ilglaicīgā perspektīvā efekts būs tieši pretējs, jo regulāra aizsardzības mehānismu izmantošana var samazināt nepatīkamo emociju apspiešanas efektivitāti. Tieši tāpēc ir tik svarīgi iemācīties apzināt savus personīgos paradumus. Kad notiek kaut kas slikts, tu sāc dzīvot noraidījuma stāvoklī? Tu pastāvīgi rod attaisnojumu savai uzvedībai?

Iespējams, tu nekad neatbrīvosies no saviem aizsardzības mehānismiem. Tie ir it kā iebūvēti mūsu sistēmā. Taču pacenties kļūt nedaudz apzinātāks, un tu sapratīsi, kā tie tev palīdz un kā ieriebj, kā tie ietekmē tavu emocionālo labklājību.

Aplūkosim visizplatītākos aizsardzības mehānismus!

Kad tu netiec galā ar kaut kādu situāciju vai faktu, tu gluži vienkārši sāc atteikties tos pārdzīvot. Noliedzot realitāti, tu būtībā sargā sevi, nevēloties iesaistīties nekādās darīšanās ar nepatīkamajām sekām un sāpēm, kas ies roku rokā ar pieņemšanu. Ja tu sev saki: "Es dzeru tikai kompānijā" vai: "Ikvienā pārī agri vai vēlu zūd romantika", tad tu tajā brīdī izmanto nolieguma aizsardzības mehānismu. Un, kaut arī tas īslaicīgi var palīdzēt pret sāpēm, ilglaicīgā skatījumā noliegums traucē tev veikt pozitīvas pārmaiņas, un tam var būt graujošas sekas.

Starp noliegumu un nomākšanu ir starpība. Noliegums ietver tiešu atteikšanos pieņemt doto situāciju, savukārt nomākšana ir pilnīga pieredzes aizmiršana. Ar nomākšanas palīdzību tavas smadzenes pieņem lēmumu apglabāt atmiņas zemapziņā, neļaujot sāpīgām, satraucošām vai draudīgām domām iekļūt apziņā. Tā bieži notiek ar bērnības traumām vai citām sāpīgām atmiņām, kas radušās agrīnā attīstības stadijā. Un, kaut arī nomākšana, tāpat kā noliegums, var kalpot tūlītējiem mērķiem (īpaši, ja esi piedzīvojis sāpīgu pieredzi), tas, ka neesi to izdzīvojis un pieņēmis, var atsaukties nākotnē.

Vai tev ir gadījies pēc smagas darba dienas izgāzt neapmierinātību uz ģimenes locekļiem? Vai varbūt pēc strīda ar mīļoto tu sēdies mašīnā un nervozi pīpini katram, kurš gadās ceļā?

Ar aizvietošanu tu pārnes emociju no cilvēka, kurš kļuvis par tava satraukuma iemeslu, uz kādu vai kaut ko pilnīgi citu. Zemapziņas līmenī tu tici, ka atklāti konfrontēt savu sajūtu avotu var būt pārāk bīstami vai riskanti, tāpēc tu pārvieto fokusu uz mērķi vai situāciju, kas šķiet mazāk bīstama. Un, kaut arī aizvietošana var palīdzēt nepazaudēt darbu, nenodedzināt tiltus vai pateikt vai izdarīt kaut ko, kas rada neatgriezenisku kaitējumu, tā tomēr nepalīdz tikt galā ar emocijām. Vēl vairāk – tu nodari pāri kādam pilnīgi nevainīgam.

Iztēlojies sevi situācijā, kur tu jūties ne savā šķīvītī. Tu jūties neveikli un trauksmaini.Tu sāc manīt, kā citi uz tevi skatās (kā tev šķiet) kritiski un nosodoši. Viņi nesaka un nedara kaut ko objektīvi negatīvu, bet tava nedrošība pašam par sevi liek tev projicēt savas jūtas uz citiem. Un jūtas var kļūt tik spēcīgas, ka tu indīgi pajautā: "Nu, ko blenžat?..."

Lielais vairums no mums reiz ir bijuši situācijā, kad projicējam savas jūtas, trūkumus vai nepieņemamos impulsus uz citiem cilvēkiem. Kāda iemesla pēc mēs tā darām? Mēs apzināmies, ka kaut kāda konkrēta īpašība mūsos pašos var mūs sāpināt vai izraisīt ciešanas.

Projekcija var iet labumā, kad mēs projicējam uz citiem mīlestības, pārliecības vai maigu rūpju jūtas. Taču, kad tā ietekmē mūs negatīvi, tad tikai vairo stresu un satraukumu, neļaujot tikt galā ar nepatīkamo emociju cēloni.

Ar reakcijas formēšanu tu ej tālāk par noliegumu un sāc uzvesties pretēji tam, kā jūties. Kā likums, šāda formēta reakcija mēdz būt samākslota un pārspīlēta. Piemēram, cilvēks, kurš skaļi vēsta par savu netīksmi pret homoseksualitāti, šādā veidā aizsargājas no paša vilkmes pie sava dzimuma cilvēkiem.

Stresa situācijās tu vari pamanīt, ka tava uzvedība kļūst infantilāka. Šī parādība saucas regresija. Tā ļauj tev atgriezties senākā attīstības līmenī, pie senākas – mazprasīgākas uzvedības. Šis ir veids, kā aizsargāties no nepieciešamības risināt kādu aktuālu situāciju.

Iztēlojies, ka esi sastrīdējies ar savu mīļoto cilvēku. Tā vietā, lai atrisinātu konfliktu, tu piepūties, aizcērt durvis un nesarunājies ar partneri. Regresijas problēma ir tajā, ka infantilā uzvedība var novest pie pašsagrāves. Un tā var kļūt par daudz nopietnāku problēmu cēloni, nekā sākotnējā situācija.

Vienkāršāk sakot, racionalizēšana ir mēģinājums izskaidrot savu nejauko uzvedību.
Piemēram, iedomājies, ka tu iracionāli agresīvi reaģē uz kaut kādu situāciju tāda cilvēka klātbūtnē, kurš tev patīk un kura viedoklis tev ir svarīgs. Pēc tam tu pūlies attaisnot savu uzvedību un vaino citus, ka viņi tevi izprovocējuši. Pat tad, ja tā var būt patiesība, tas nav tavas uzsprāgšanas patiesais iemesls, tas nav pamatojums agresīvai rīcībai. Racionalizēšana ir izplatīts aizsardzības mehānisms cilvēkiem ar jūtīgu ego.

Sublimēšana ir nomācošu emociju, neapmierinātu vajadzību vai nepieņemamu impulsu transformācija produktīvos rezultātos.

Piemēram, pēc smagas darba dienas tu dodies izskrieties, lai izgaisinātu spriedzi. Vai pēc strīda ar mīļoto uzraksti dziesmu. Situācijās, kuras tu nekā nespēj ietekmēt, sublimēšana var būt patiesi pozitīvs aizsardzības veids. Taču tā nesīs nepatīkamas sekas, ja tu risinājumu prasošas situācijas vienmēr tikai sublimēsi.

Ja vēlies uzzināt, kā ar šiem pašaizsardzības mehānismiem strādā Teta dziedināšana (ThetaHealing), atnāc uz šīs pašattīstības metodes bezmaksas prezentāciju Rīgā 20. septembrī pulksten 18.15.