Šķiršanās rezultātā, kad bērns paliek dzīvot pie mātes, tēvam kā nerezidējošajam vecākam būtiski sarūk iespējas līdzvērtīgi iesaistīties bērna aprūpē. Arī lēmumus, kas būtiski ietekmē bērna attīstību, primāri pieņem tas vecāks, kurš nodrošina bērna ikdienas aprūpi, un parasti tā ir māte.
Civillikumā noteiktais, ka abiem vecākiem ir vienādas tiesības un pienākumi attiecībā uz bērna aprūpi, realitātē parasti netiek īstenots. Pēc šķiršanās tēviem pastāv augsta iespēja kļūt par "otrās šķiras vecākiem", kas izriet galvenokārt no iepriekš aprakstītās noklusējuma situācijas, kad bērni paliek pārsvarā pie mātes, secināts pētījumā "Tētis uz 13 procentiem: Latvijas tēvi pēc šķiršanās", kuru pēc nodibinājums "Tēvi" pasūtījuma veica pētnieki Klāvs Sedlenieks, Andris Saulītis un Kristīne Rolle.
Šeit būtiski esot norādīt, ka tas vecāks, pie kura dzīvo bērns, atrodas privileģētā situācijā, jo kamēr vien nav iejaukusies tiesa, viņš faktiski nosaka saskarsmi ar nerezidējošo vecāku. Teorētiski šis "ikdienas aprūpētājs" varētu būt gan māte, gan tēvs, bet pēdējā situācija ir reta un bieži vien izriet no kādiem īpašiem apstākļiem (piemēram, māte kā noklusējuma vecāks ir mirusi vai apdraud bērna labbūtību), tāpēc parasti ikdienas aprūpētājs ir māte.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
