Šķiršanās rezultātā, kad bērns paliek dzīvot pie mātes, tēvam kā nerezidējošajam vecākam būtiski sarūk iespējas līdzvērtīgi iesaistīties bērna aprūpē. Arī lēmumus, kas būtiski ietekmē bērna attīstību, primāri pieņem tas vecāks, kurš nodrošina bērna ikdienas aprūpi, un parasti tā ir māte.
Civillikumā noteiktais, ka abiem vecākiem ir vienādas tiesības un pienākumi attiecībā uz bērna aprūpi, realitātē parasti netiek īstenots. Pēc šķiršanās tēviem pastāv augsta iespēja kļūt par "otrās šķiras vecākiem", kas izriet galvenokārt no iepriekš aprakstītās noklusējuma situācijas, kad bērni paliek pārsvarā pie mātes, secināts pētījumā "Tētis uz 13 procentiem: Latvijas tēvi pēc šķiršanās", kuru pēc nodibinājums "Tēvi" pasūtījuma veica pētnieki Klāvs Sedlenieks, Andris Saulītis un Kristīne Rolle.
Šeit būtiski esot norādīt, ka tas vecāks, pie kura dzīvo bērns, atrodas privileģētā situācijā, jo kamēr vien nav iejaukusies tiesa, viņš faktiski nosaka saskarsmi ar nerezidējošo vecāku. Teorētiski šis "ikdienas aprūpētājs" varētu būt gan māte, gan tēvs, bet pēdējā situācija ir reta un bieži vien izriet no kādiem īpašiem apstākļiem (piemēram, māte kā noklusējuma vecāks ir mirusi vai apdraud bērna labbūtību), tāpēc parasti ikdienas aprūpētājs ir māte.
Turklāt valdošais uzskats, ka tēva loma un iesaistes intensitāte bērna aprūpē nereti tiek saistīta ar bērna vecumu – jo jaunāks bērns, jo mazāka ir tēva un lielāka mātes loma bērna dzīvē un attiecīgi otrādi, šķirtajās ģimenēs, īpaši ar maziem bērniem, var būtiski ietekmēt tēva un bērna attiecības, uzsver pētnieki.
Ja tēva "palīga" loma ir izteikta jau tad, kad tēvs un māte dzīvo kopā, tad šķiršanās gadījumā tā kļūst vēl izteiktāka. Līdz ar šķiršanos būtiski sarūk tēva iespējas līdzvērtīgi piedalīties lēmumu pieņemšanā attiecībā uz bērna dzīvi – izglītību, veselību un citiem jautājumiem, pretēji Civillikumā noteiktajam, ka vecākiem ir kopīgi jāpieņem lēmumi, kas var būtiski ietekmēt bērna attīstību.
Kāda ir realitāte
Kā liecina Jāzepa pieredze (pētījuma rezultāti balstīti uz 14 intervijām (no tām deviņas – ar šķirtajiem tēviem), kā arī kvantitatīvi un kvalitatīvi izanalizējot pēdējo piecu gadu (2012-2016) tiesu spriedumus saskarsmes tiesību lietās – red.), viņa iesaiste bērna veselības problēmu risināšanā tiek ignorēta:
Intervētājs: Vai tu kādreiz ved meitu arī pie ārstiem?
Jāzeps:[..] tos jautājumus kārto nevis [meitas] Luīzes mamma, bet Luīzes oma. Tas man uzreiz ir tabu. Kad es iesaistos, tad man saka, ka esmu pilnīgs muļķis un neko no tā nesaprotu. Reiz es sarunāju vienu profesori, ko man ieteica mana friziere, kas viņai bērnu izglāba no nomiršanas. Bet viņām neder.
Līdzīgi arī Kristaps, kura bērns ar māti pastāvīgi dzīvo Lielbritānijā, norāda uz savu ļoti ierobežoto iespēju būt līdzdalīgam bērnam svarīgu lēmumu pieņemšanā:
Mārcis [dēls] vēl joprojām Anglijā iet uz skolu tikai ar mammas klātbūtni, jo [viņam] ir hiperaktivitāte. Es uzskatu, ka viņam vajadzēja palikt šeit, pat ja viņa brauca prom, jo mēs bijām tikuši līdz ļoti labai skolai Āgenskalnā, līdz ļoti labiem terapeitiem, kas strādā tieši ar šīm lietām.
Šķirto tēvu kontaktiem ar viņu bērniem ir tendence laika gaitā samazināties. Tomēr tas ne vienmēr ir saistīts ar viņu pašu vēlmēm, bet arī ar to, cik lielas kontakta iespējas viņiem ir piešķirtas (piešķīrējs var būt gan māte, gan citi cilvēki varas pozīcijās vai institūcijas, piemēram, tiesas). Pētnieki norāda, ka nav datu par saskarsmes dinamiku Latvijā, tie ir trūcīgi ne vien Latvijas, bet arī Eiropas mērogā. Anglijā, Vācijā, Nīderlandē un Zviedrijā veiktā skolēnu aptaujā 2010./2011. gadā noskaidrots, ka reizi nedēļā nerezidējošo tēvu šķirtajās ģimenēs redz vidēji 32 procenti bērnu, reizi mēnesī – ceturtā daļa, savukārt 16 procenti redz vēl retāk, kamēr vispār nekad 18 procenti bērnu.
Līdzīgi arī ASV aptuveni ceturtā daļa šķirto tēvu ar bērniem tiekas ne retāk kā reizi nedēļā, bet trešdaļa redzas tikai dažas reizes gadā vai vispār nemaz. Saskarsmes biežumu ietekmē gan sociokulturāli aspekti (piemēram, Zviedrijā vairāk nekā puse bērnu tiekas ar tēvu vismaz reizi nedēļā vai biežāk), gan personiskās attiecības ar tēvu, kā arī bērna dzimums, dēliem biežāk tiekoties ar tēvu nekā meitām.
Taču tikšanās biežums ar bērnu gadu gaitā mēdz ievērojami samazināties, kaut gan dati nav viendabīgi. Tā, piemēram, Lielbritānijas pētnieki noskaidrojuši, ka piecu gadu laikā 40 procenti šķirto tēvu zaudē kontaktu ar bērniem. Savukārt cits pētījums šajā pašā valstī secina, ka trīs ceturtdaļa tēvu saglabā kontaktu ar bērniem arī pēc 10 gadiem. Tāpat tikšanās biežumu ietekmē arī nerezidējošā tēva attiecības ar bērna māti, ģeogrāfiskā distance, patēva esamība bērnam un atkārtotas laulības.
Ja tēva vēlme satikt bērnu nav īpaši intensīva, viņa iesaiste var kļūt arvien retāka un retāka. Ja tēva vēlme satikties saglabājas (kā šajā pētījumā iekļautajiem dalībniekiem), tad pēc strīda atrisināšanas nereti bērns jau vairs nepazīst tēvu un nepieciešams īpašs pārejas posms, lai bērns atkal tēvu atpazītu un pieņemtu, uzsver pētnieki.
Kā rāda Olafa pieredze, kuram bērna māte liedza iespēju satikt bērnu kopš viņam bija deviņi mēneši, bez regulāra kontakta tēva saskarsme ar bērnu kļūst problemātiska:
"Tiesas spriedumā ir ierakstīts par saskarsmes atjaunošanu, kas notiks trīs mēnešus bērnu speciālista klātbūtnē ārpus mūsu dzīvesvietām. Viņš [dēls] mani četrus gadus nav redzējis, loģiski, ka viņš mani ir aizmirsis. Pa priekšu iepazīstinās to bērnu ar mani, pastāstīs par mani [..]. Sākumā būs piecas minūtes, kas pēc tam izvērsīsies ilgāk. Tā trīs mēneši divreiz nedēļā pirms atjaunojas attiecības. Tas jau būtu traki, ja bērnu atvestu pie sveša onkuļa uz mājām."
Un kāda ir tiesu prakse šajā jautājumā
Tiesu spriedumi par saskarsmes tiesību lietām liecina, ka pārejas periods, kura laikā tiek atjaunota saskarsme starp bērnu un vecāku, nav retums. Proti, gandrīz katrā piektajā lietā tēva saskarsmi ar bērnu atjauno pakāpeniski, reizēm arī klātesot psihologam. No vienas puses, tas varētu būt saistīts ar lietu izskatīšanas ilgumu tiesā – gandrīz puse lietu tiek skatītas ilgāk nekā sešus mēnešus un tās laikā mātei ir iespējams saskarsmi faktiski pilnībā liegt.
Tomēr tā kā tiesām ir iespēja noteikt pagaidu saskarsmes tiesību īstenošanas kārtību, lai tā neizzustu, atbildība par psiholoģiskās saiknes izzušanu starp nerezidējošo tēvu un bērnu nevar būt vienīgi tiesu atbildība un acīmredzami noteiktā daļā gadījumu saskarsme starp tēvu un bērnu ir zudusi vēl pirms lieta nonākusi tiesā.
Tādējādi atbildība par zudušo saskarsmi daļēji gulstas uz valsts institūcijām, kuras strādā ar ģimenēm pirms lieta nonāk tiesā, un to nespēju rīkoties iespējamu likumpārkāpumu gadījumā. Piemēram, kādā lietā, ko analizējuši pētnieki, tēvs bija vērsies policijā par viņa skatījumā prettiesisko mātes rīcību saistībā ar bērniem, taču tas nav atrisinājis situāciju. Citā gadījumā tēvs vērsies gan bāriņtiesā, gan Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijā, taču ar to situācija nav mainījusies un regulāri liegta saskarsme ar dēlu, kas novedis līdz prasības iesniegšanai tiesā.
Par "brīvdienu tētiem" un to, ka bērnus nereti izmanto kā nomas preci apmaiņā pret uzturlīdzekļiem plašāk lasi šeit un šeit.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
