Nosaukt bērnu radinieka vārdā – laba vai slikta doma?

Bet vispirms – pati vēstule (personu vārdi mainīti).

"Manu prātu nodarbina kāds jautājums, domāju, ka ne man vienīgajai ir tādas domas. Sekoju līdzi jūsu rakstiem, tie patiesi aizrauj. Bet ne reizi neesmu atradusi informāciju par tēmu "jaundzimušā bērna vārds un kāda ietekme tam var tikt nodota no senčiem, ja rados ir bijis tāds pats vārds". Piemēram, man pirms sešiem gadiem nomira brālēns ar limfu audzēju, viņš ir mana gada, kopā deviņas klases mācījāmies, laukos kopā pavadījām lielāko daļu savas bērnības, pašķīrāmies vien augstskolas laikā un tad jau vairs nesatikāmies, kad viņš nomira, es viņu neredzēju. Tad nu, lūk, viņa vārds bija Rihards. Un par šādu bērna vārdu jūsmo mans dzīvesbiedrs. Starp citu, mans krusttēvs (mammas brālis) arī ir Rihards. Manas iekšējās sajūtas par abām personām ir tikai pozitīvas. Ko jūs, lūdzu, varat bilst šajā sakarā?

Ar cieņu, Ilze"

Bioenerģēts Pēteris Lejiņš (Daugavietis) ir pārliecināts – tas vien, ka parādījies šāds jautājums, nozīmē, ka iekšā dzīvo kaut kādas šaubas, neizskaidrojamas bažas, un savai intuīcijai ir jātic! Arī tad, ja apziņa vēsta, ka jūtas pret radiniekiem ir siltas, jāatceras, ka lielākā "aisberga daļa" ir zemapziņā, un mēs tai vāji tiekam klāt. "Kopumā jāteic – nēsājot senča vai radinieka vārdu, ietekme no likteņa var gan būt, īpaši tas sakāms par asinsradinieku vārdiem. Skaidrs, ka mēdz būt populāri vārdi, kurus nesis ne viens vien dzimtas loceklis un viņu likteņi var būt nemaz nelīdzinās. Šādā gadījumā svarīgi ir tas, kuram no viņiem par godu bērns nosaukts, – tas arī būs savā ziņā likteņa "ietonētājs".

Šajā konkrētajā gadījumā bērnu nav plānots saukt kāda konkrēta radinieka vārdā – vārdu ir izvēlējies tēvs, kuram ar mātes minētajiem radiniekiem vispār nekāda īpaša sakara nav, tāpēc arī nav pamata uztraukties par vārda piesaistītām veselības problēmām – ar nosacījumu, ka māte ar savām bažām kaut ko "nepiemagnetizē", jo nav spēcīgāka magnēta par bailēm."

Arī astromediķis un numerologs Edijs Spāre uzskata, ka konkrētajā un līdzīgos gadījumos nav pamata satraukumam: pirmkārt jau Ilzes vēstulē minētajā gadījumā ir bijuši divi cilvēki, vienam labs, otram – grūts dzīves iznākums... "Ja es domāšu, ka bērnam iedošu to slikto – tad tā arī notiks, viss atkarīgs no tā, ko mēs paši domājam. Bet tikai bērna dzimšanas karte parādīs, vai viņam ir nosliece uz šo slimību, šo grūtāko likteni vai nē. Tajā pašā laikā dzimšanas karte parāda, kas būtu darāms, lai bērns nesaslimtu." Edijs arī uzsver, ka nav gluži tā, ka ar audzējiem slimo tikai tie, kuriem dzimšanas kartē Plutons (vai cita planēta) atrodas kādā noteiktā punktā, – slimo visi, tikai katram kā "palaidējmehānisms" nostrādā cita situācija. "Tāpēc jau mums ir jāzina sava karte, lai to apietu! Bet radinieka vārds vien nepiesauks slimību, nē. Tad jau visiem Rihardiem būtu ar vēzi jānomirst! Tā taču nenotiek. Katram no viņiem likteni nosaka dzimšanas karte – dzimšanas gads ir cits, laiks ir cits, numeroloģiski arī veidojas cita vibrācija. Pārējais ir mūsu māņticība."

Numeroloģe Aija Stabiņa paskaidro, ka numeroloģijā katram vārdam ir sava enerģija, bet ka nedrīkst skatīt vārdu atsevišķi no pārējiem numeroloģiskajiem rādītājiem. "Lai izveidotu cilvēka psiholoģisko portretu, numerologs apskata dzimšanas datus – datumu, mēnesi un gadu, tad vārdu un uzvārdu.

Dzimšanas dati ir galvenie spēlētāji šajā aprēķinu labirintā. Vadoties pēc dzimšanas datiem un no tiem matemātiskā ceļā iegūtiem svarīgiem papildu rādītājiem, kā arī no dzimtas uzvārda, tiek noteikts, vai konkrētais vārds cilvēkam ir atbilstošs – vai tas nesīs veiksmi un veselību."

Pirms kristietības bērni tika saukti divos vārdos: viens bija dvēseles vārds – to zināja tikai bērna vecāki un pats bērns, un otrs vārds bija pasaulīgais, ko lietoja ikdienā, stāsta ekstrasense Aija Trofimova. Tas ticis darīts tāpēc, lai pasargātu cilvēku no melnās maģijas iedarbības. Nezinot īsto dvēseles vārdu, nevar tik lielu kaitējumu nodarīt pat ar rituālu palīdzību.

"Runājot par dzimtas vārdiem – jā, gadas, ka liek tēvu, vectēvu, labu un tuvu paziņu vārdus. Tikai jāatceras: ja tiek ielikts šāds vārds – tad klāt nāk arī tā cilvēka karma, par kuru domājot, tiek likts vārds. Tas ir – būs paša bērna liktenis, plus vēl papildus, piemēram, Riharda neizpildītie uzdevumi.

Vislabāk ir likt tādu vārdu, kurš rezonē ar personīgajām sajūtām, bet dzīvē nav tuvu zināma tāda persona. Tad būs sajūta, ka bērns to vārdu ir izvēlējies pats, un tas būs īstais vārdiņš tieši viņam!"
Uzklausot speciālistus, top skaidrs, ka ar vārdu vien vārdabrāļa likteni nepārņemsi, tomēr māmiņas domai ir ļoti liela nozīme, tāpēc, ja par spīti visam augstāk minētajam, Ilzei ir vēl kādas šaubas, tad labāk tomēr vienoties par citu vārdu.