Jānis Vītols: ir līmenis, kurā karma nepastāv  (1)

Nereti cilvēkam problēmas rada tas, ka viņš sevi nepieņem. Daba mums gan ir iedevusi tādu fizisko ķermeni, kāds mums ir vajadzīgs mūsu mērķu sasniegšanai, uzskata Jānis Vītols, tomēr mēs ik brīdi darbojamies šā ķermeņa pārradīšanā. Mūsu ķermenī un fizioloģiskajās reakcijās iesēžas jebkura disonanse, kas mums dzīvē bijusi, arī senču un ģimenes locekļu disonanses, kas apkārt mājo. Par to "parūpējas" spoguļneironi. Bet, ja runājam energoinformatīvi, tad jāpēta dzimtas programmas, kas agrāk vai vēlāk "piesakās".

Karma nosaka daudz ko – zimumu, dzimšanas vietu, sākotnējos apstākļus, to mēs nevaram izmainīt. "Tajā pašā laikā mana darbības joma ir saistīta ar to, ko es dēvēju par aktualizēto karmu," skaidro Jānis. "Ir noteikti uzdevumi, kas cilvēkam konkrētā dzīves posmā parādās, un tad ir jautājums, cik veiksmīgi viņš spēj tos risināt – jauki un priecīgi vai kā smagu nastu."

Attieksmē pret sevi un citām tēmām prātu īsti nemaz nevar vainot, jo vispirms noreaģē ķermenis, un prāts – tikai pēc tam. "Tāpēc nepietiek ar to, ka prātā izmainīsim attieksmi – tām izmaiņām ir jābūt daudz dziļākām."

Holodinamikas pasniedzējs uzskata, ka apkārtējās vides un sabiedrības uzspiestās dogmas par to, kā cilvēkam jāizskatās vai jāizturas, nevajag pārspīlēt, jo vienos un tajos pašos apstākļos dažādi cilvēki pamanīs lietas un sevi sajutīs dažādi. Īstenībā šeit darbojas iekšējās struktūras. Bet, jo labāk veidojas mijiedarbība ar ārējo vidi, jo dziļāku izpratni par savu iekšpasauli cilvēks var sasniegt. Tātad – tas viens otram palīdz un no ārējās informatīvās telpas nav jābēg. Katram savi "āķīši", kam jāpievērš uzmanība!

Slimība ir brīdinājums, viens no pēdējiem, – bet ne pēdējais! Pati pirmā "sarkanā lampiņa" ir pretenzija pret sevi, kādu citu vai kaut kādu dzīves situāciju. Ja mūs kaut kas kaitina, tātad mūsos nav atvērta attiecīgā mīlestības izpausme, norāda Jānis.

Par to, kā mēs sevi realizējam partnerībā, kā topam par pasaules jaunradītājiem un par citām tēmām – skaties video!