Foto: Shutterstock
Es ar viņu satikos ziemā pirms diviem gadiem. Jā, mēs bijām redzējušies jau iepriekš, sen. Es viņu zināju jau kopš bērnības, bet tikai tā nenoteikti, garām ejot. Tajā februāra dienā bija citādi. Saulainā, aukstā ziemas dienā mežā, caur apsnigušiem zariem es pamanīju sarkanas ogas. Tas bija viņš – pīlādzis.

Sasalušās un sārtās ogas vēl braši turējās ķekaros un aicināja – nāc, pagaršo! Vai tu zini, kā garšo sasalusi pīlādžoga? Kad pārkož tās sasalušo apvalku, kas ir kraukšķīgs kā ledus konfekte, iekšā ir saldi sīvs pildījums. Vairāk salds, ne sīvs, bet zini – pārsteidz tas, ka tāda vitamīnu oga ir tepat visu laiku bijusi! Nāc un ņem, un esi vesels! Todien pīlādzis mani sacienāja arī ar saviem pumpuriem. Jā maziem, mazītiņiem. Bet garša! Pīlādžu pumpuriem ziemā ir mandeļu garša, spēcīga, salda un tik pazīstama!

Šodien mēs esam draugi, un, rudenim iekrāsojot koku lapas, mēs ar viņu ejam pirtī! Mežā satieku pīlādzi un salasu tā ogas, kuras pirms lietošanas rūpīgi pāršķiroju. Daļu ogu pārleju ar vārošu ūdeni, no tām man taps pīlādžu ievārījums. Ja pīlādžogas pirms vārīšanas sasaldē vai pārlej ar vārošu ūdeni, tām mazinās sīvums, un ievārījums ir ļoti gards!

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!