Vai IZM reforma ir tikai Eiropas līdzekļu apgūšana?

Klausoties IZM skaidrojumus par reformu un ieguvumiem no tās, rodas iespaids, ka vienīgais reformas mērķis ir ES fondu naudas apgūšana. Vēl pavisam nesen raidījumā "Ģimenes studija" IZM pārstāvji uzsvēra – līdz ar reformas ieviešanu "nāks nauda". Vai tiešām ir svarīga tikai nauda, nevis bērni un viņu nākotne? IZM ir izstrādājusi infografiku par struktūrfondu līdzekļiem, ko ir plānots apgūt. Palūkojoties tajā, var redzēt, ka 13,9 miljoni eiro tiks izlietoti, lai apstiprinātu jaunu valsts pamatizglītības un valsts vispārējās izglītības standartu un pirmskolas izglītības standartu vadlīnijas. Vēl minēts, ka 167,7 miljoni eiro tiks virzīti 100 līdz 115 skolu modernizācijai, taču šajā sakarā māc bažas, vai šie līdzekļi netiks tikai lielajām skolām atkal veicinot segregāciju?

Ministrija uzsver, ka vidusskolas solā nevar sēdēt 19 gadus veci jaunieši, taču šis arguments ir ļoti diskutabls – ko mēs iesāksim ar šiem jauniešiem, kuri 18 gados beigs skolu? Vai darba tirgus viņus uzņems? Vai viņi būs pietiekami kompetenti, lai atrastu labu darbu? Saprotams, ka valstij vajag nodokļu maksātājus, taču, vai bērnu attīstība un plašas nākotnes iespējas nav svarīgākas? Bērni ir mūsu nākotne. Kādā no diskusijām IZM darba grupas pārstāve Zane Oliņa ir uzsvērusi, ka 19 gadus veci jaunieši ir gatavi un varoši uzsākt darba gaitas, taču neviens neatbild uz pamatotām vecāku bažām par to, kur tad ir tās darba vietas, kas gaida 18 un 19 gadus vecus jauniešus?

Manuprāt, nevar domāt tik primitīvās kategorijās: jauniešiem ātrāk jābūt darba tirgū, darbu jāmeklē pašiem u.tml. Tā mēs nepanāksim valsts attīstību, bet gan to, ka jaunieši pametīs Latviju. Statistika liecina, ka jau šobrīd liela daļa jauniešu paralēli mācībām iesaistās darba tirgū, strādājot vasarā vai nepilna laika darbu. Saskaņā ar Darbaspēka izlases veida apsekojuma datiem vairāk nekā 90 procenti nodarbināto jauniešu Latvijā ir algoti darbinieki – lielākā daļa jauniešu (66,7 procenti) bija nodarbināti pakalpojumu sniegšanas sektorā (no tiem lielākā daļa jeb 70,2 procenti tirdzniecības pakalpojumu sektorā), ceturtā daļa (25,1 procents) – ražošanas sektorā, bet 8,2 procenti – lauksaimniecības sektorā. Nepilnu laiku strādājošo jauniešu īpatsvars ir gandrīz uz pusi augstāks nekā darbspējas vecumā, jo daļa jauniešu mācības apvieno ar darbu. Tā ir dabiska jauniešu iekļaušanās darba tirgū, turklāt tas palīdz jauniešiem saprast, ar kādu nozari viņi vēlas saistīt savu nākotni.

Viennozīmīgi ir jābūt gan vispārējai vidējai izglītībai, gan profesionālajai izglītībai – mūsu valstij vajadzīgi gan amatnieki, gan inženieri un citu profesiju pārstāvji. Taču, neraugoties uz izglītības virziena izvēli, galvenais, lai jaunietis ir motivēts mācīties. Lai jaunietis mācās to, kas viņu patiešām interesē, tad arī būs vēlme apgūt nozari padziļināti, mācīties papildus, un arī veidosies t.s. kompetencēs balstītā izglītība. Tai ir jānāk no pašiem skolēniem un studentiem, nevis jābūt tikai skaistai frāzei no izglītības politikas veidotājiem.

Svarīgāk ir izprast un atpazīt bērnu dotības un stiprās puses, nevis mehāniski panākt ātrāku nonākšanu darba tirgū. Ja 5. un 6. klasē jau sāktu mudināt domāt par karjeras izvēli, piesaistot karjeras konsultantus, rezultātā daudz vairāk jauniešu izvēlētos sev piemērotu profesiju un darba tirgū nonāktu mērķtiecīgi, zinoši jaunieši, kuri būtu tendēti uz attīstību un kvalificētu darbu.

Jāsaka, ka IZM īstenotā reforma ir arī darba stila un attieksmes jautājums – ir skaidrs, ka ministrija strādā pēc plāna, taču rodas jautājums, vai šis plāns ir sastādīts sabiedrības interesēs? Šķiet, ka nē! Salīdzinot, piemēram, ar 2009. gadu, kad IZM vecāku organizācijām ļāva tikai izteikties, komunikācija ir ļoti uzlabojusies – šobrīd ministrija vairāk skaidro savas idejas, taču diemžēl ar to nepietiek.

Beidzot publiskai apspriešanai ir pieejams reformas saturs, ko mēs noteikti arī analizēsim un sniegsim savu redzējumu, taču, rodas sajūta, ka arī 100 pilotskolām, kas ir iesaistītas šajā projektā, nav īstas skaidrības par reformas saturu, nemaz nerunājot par citām skolām, lai gan tieši skolas būs praktiskie darītāji, kurām dzīvē nāksies īstenot IZM vīzijas. Jēdziens "skolu autonomija", ko tik bieži piesauc IZM, ir tikai skaista frāze, zem kuras patiesībā slēpjas līdz galam neizstrādāts pilotprojekts. Mēs nevaram cerēt, ka daži apmācītie pedagogi kā jaunlatvieši staigās pa skolām un viesīs apgaismību par jauno izglītības modeli.

Neatgriezīsimies pāris gadsimtus senā pagātnē! Pedagogu apmācībai jāvelta daudz lielāks finansējums, nekā šobrīd paredzēts. Mazliet mulsina arī reformas veidotāju ciešā sadarbība ar Britu padomi, kas pati par sevi jau nav slikta, tikai jautājums, kā paliek ar uzstādījumu sekot Somijas izglītības modelim?

Mūsu biedrība jau gandrīz desmit gadus paliek pie sava viedokļa – sešgadniekiem jāmācās sev piemērotā vidē, šajā vecumā bērnam jābūt aprūpētam visas dienas garumā, un vislabākā ir vide, ko nodrošina bērnudārzi. Vēlos atgādināt, ka no 2002. gada ir spēkā obligātā pirmsskolas izglītība piecus un sešus gadus veciem bērniem, un šī programma darbojas. IZM ir uzsvērusi, ka dublējas tas, ko bērniem māca šajā laikā un 1. klasē, bet tad taču var veikt izmaiņas saturā, nevis pilnībā mainīt formu. Vēl viens akmens no IZM piecgadnieku un sešgadnieku izglītības programmas dārziņā ir sekojošs: bērni uz skolu nāk nesagatavoti. Pirmkārt, nevajadzētu vispārināt, bet gan ņemt vērā, ka katrs bērns ir atšķirīgs. Visi bērni neapgūst vielu vienā līmenī, un arī visas pirmsskolas izglītības iestādes nav identiskas.

Kāpēc Izglītības kvalitātes dienests nevarētu veikt pirmsskolas izglītības iestāžu monitoringu, lai tām iestādēm, kurās vērojams lielāks skaits bērnu, kuri nav pietiekami sagatavoti, sniegtu individuālus ieteikumus izglītības kvalitātes uzlabošanai.

Piecgadnieku un sešgadnieku apmācība ir ļoti nopietns solis, ko nevajag sasteigt. Tie ir paši pamati – tos ieliekot pareizi, mēs veicināsim bērnos vēlmi mācīties, savukārt, sasteidzot un uzspiežot mācības, var radīt nepatiku pret skolu uz visiem laikiem. Reformas nevar veikt gada laikā, un šobrīd vērojamā haotiskā darbošanās, ko uz priekšu dzen līdzekļu apguve, ir bez rūpīgas sagatavošanās. Pieņemu, ka IZM darba grupa paši deg par šo ideju un mūsu bērniem vēl tikai labāko, taču visticamāk pēc reformas īstenošanas 2021. gadā IZM sapratīs savu sasteigtības kļūdu un visiem pateiks paldies par piedalīšanos, atceļot izmaiņas un atgriežot visu šobrīd esošajā kārtībā. Tikai jautājums, kas būs ar tiem bērniem, kuri šo trīs gadu laikā būs steigā sūtīti skolā, radot viņiem lieku stresu?

Izglītības reforma nav tikai par bērniem vai pedagogiem – tā skar visu sabiedrību, tāpēc aicinu nesteigties un nepieņemt pārsteidzīgus un nepārdomātus lēmumus. Bērni ir mūsu nākotne, nevis tikai potenciālie nodokļu maksātāji.