<a rel="cc:attributionURL" href="https://unsplash.com/@adroman">Aditya Romansa</a> / <a rel="license" href="https://creativecommons.org/publicdomain/zero/1.0/">cc</a>
Ir mierīgs un mitri rudenīgs svētdienas rīts, kad dodos ceļā pie mazās Amēlijas, kura gaida savus pirmos godus – laipas likšanu laimīgam liktenim, sveicinot mazuli šajā pasaulē kā patstāvīgu cilvēku, piesaucot un godinot augstākos spēkus Dievu, Māru un Laimu. Šī mazā bērna dvēselīte ilgi bija meklējusi savus vecākus, un visbeidzot tie ir atrasti, nolaižoties māmuliņas klēpītī ar sudraba ķēdītēm.

Šī diena ir tikpat svarīga arī jaunajai mammai, lai tā atlabtu pēc deviņu mēnešu grūtniecības laika un dzemdībām, lai atkal sajustu sevi kā sievieti, pieņemtu savas izmaiņas ķermenī un apjaustu savu jauno māmiņas lomu.

Kad beidzot biju nokļuvusi līdz jaunās ģimenes sētai, mani sagaidīja meitenītes tētis ar prieka un laimes pilnām acīm. Viņš mani aizveda līdz savai ģimenes pirtiņai, pa ceļam atklājot, ka tieši šodien pirms 10 gadiem tā tika pirmo reizi iekurināta. Arī pirtiņai svētki. Parasti pirtīžu rituālus veicu savā pirtiņā, bet šī bija tā īpašā reize, kad nevarēju atteikt, lai to novadītu pašu saimnieku pirtiņā.

PirtsDzemdību pieredze

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!

Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit