Senču dzīvesziņa – cik tā ir pieņemama mūsdienu cilvēkam?  (1)

Uz šo jautājumu nevar būt viennozīmīgas atbildes, jo... mēs par to laiku nezinām (gandrīz) neko. Salīdzināšanai – laika periods, kuru vismaz daļa no mums vēl atceras, – padomju laiki. Vai viss tajos bija tik labi, kā apgalvo vieni, un vai viss tajos bija tik slikti, kā stāsta otri? Vai, kā teica senie romieši, – "meklējiet, kam tas ir izdevīgi".

Piemēram, sieviešu un vīriešu līdztiesība. Padomju laikā tā vienkārši bija, un nebija par to jācīnās. Jo Padomju Savienībā seksa nebija! Mūsu senčiem, savukārt, bija strikti nodalīti sieviešu darbi un vīriešu darbi. Visi lopi, izņemot zirgus, piederēja tikai sievietēm, savukārt visi nekustāmie īpašumi – vīriešiem. Savulaik hercogs Marlboro, kuru mēs vairāk pazīstam kā Vinstonu Čērčilu, izteicās: "Demokrātija ir mēsli, bet nekas labāks pagaidām nav izdomāts!" Latvieši kā zemnieku tauta katros mēslos kaut ko pratīs iestādīt un pat izaudzēt.

Ja turpinām par politiku, tad mūsu senčiem cilvēki dalījās ļaudīs – visi brīvie un pilntiesīgie sabiedrības locekļi, uz kuriem attiecās visi likumi, pienākumi un tiesības, kā teiktu mūsdienās, un neļaudīs, kuriem nebija noteikts tiesību spektrs pieejams, kamēr viņi ar savu darbu un garīgo attīstību nespēja izsisties ļaudīs. Pieliekot zināmu piepūli, pat drellis (t.i., karagūsteknis–vergs) varēja kļūt par pilntiesīgu sabiedrības locekli, ja viņš to vēlējās.

Ar sievietēm bija sarežģītāk – oficiāli viņām balss tiesību nebija, bet... balsstiesības bija viņu vīriem, un sievas kā kakla svēts pienākums ir grozīt ģimenes galvu vajadzīgā virzienā! Turklāt sievas bija arī saimniekiem, kungiem un ķēniņiem, un katra no tām ieklausījās, ko runā citas sievas. Tādējādi, no oficiālās puses, sievietei balsstiesību nebija, bet no reālās puses... sanāca, ka katrai sievai ir divas balsis.

Patiesībā – nē, divas balsis bija tikai tām sievietēm, kuras bija sevi realizējušas: kurām bija vīrs un vismaz viens bērns (tātad – precētām sievām). Neprecēta sieviete pieskaitāma pie bērniem, bet pusmeita – tāda, kurai bērns ir, bet vīra nav, – netika uzskatīta par pilnvērtīgu sabiedrības locekli, jo nav spējusi sevi realizēt kā sievu. Sieviete, kurai ir vīrs, bet nav bērnu, savukārt, varēja mūžu nodzīvot kā līgava (jā – šim vārdam senāk bija mazliet cita nozīme: burtiski līgava un līgavainis ir... divas līgumslēdzēju puses). Atliek tikai piebilst ka vīrietis bez sievas nevarēja būt vīrs, bet tikai puisis, atbilstoši – kaut arī viņš drīkstēja nēsāt ieroci kā brīvs cilvēks, taču balsstiesību nebija arī viņam!

Savulaik Krīvu Krīvs deva likumu: "Jums nebūs turēt citus dievus, kā tikai tos, kas ļauj dzīvot jūsu tautai!" Kas ir tikums? No vienas puses, spēja sevi nodrošināt ar pārtiku, pārticība, bet, no otras puses, – tikums var rasties tikai, trim un vairāk paaaudzēm dzīvojot zem viena jumta.

Tā mēs nonākam pie jēdziena "saime" – ļaužu kopums, kas dzīvo zem viena jumta. Saimes galva ir saimnieks, bet viņa padotie ir saime. Saimi veido saimnieka dēli un viņu ģimenes. Vienā saimē tātad parasti nevarētu būt vairāk par 10–12 ģimenēm.

Vēl viens Krīvu Krīva likums: "Katram vīram var būt līdz trim sievām, bet, ja pie trim sievām viņš ņem vēl ceturto, tad ar suņiem tāds ir norīdāms!" Kāpēc šāds likums? Vīrieši gāja bojā karos, bet sieva nevar saglabāt savu statusu, ja tai nav vīra. Te pat runa nav tik daudz par statusu, kā par banālu iztikšanu. Jā, sieviete spēj apdarīt visus mājas darbus un vēl lopus apkopt, bet zemi ar un maizi gādā tieši vīrs!

Dažus jautājumus vīri varēja atrisināt tikai ar divkaujas palīdzību, un, ja divkāujā viens no pretiniekiem gāja bojā, otra pienākumos ietilpa... pieņemt kritušā sievu un bērnus savā ģimenē kā savējos. Lieki piebilst, ka divkaujas nebija īpaši populāras.

Viena saime kara gadījumā spēja apgādāt un apmācīt 10–12 profesionālu karavīru, bet visbiežāk to skaits bija mazāks, pārsvarā tie bija saimnieka dēli.

Ķēniņa valsts bija kaut kas vidējs starp kara demokrātiju un konstitucionālo monarhiju.

Visus svarīgos lēmumus saimnieciskajās lietās pieņem saimes sapulce. Saimnieks saimes lēmumu paziņoja savam kungam. Kungi sanāca pie ķēniņa un pieņēma lēmumu un ja šo lēmumu ķēniņš apstiprināja, tas ieguva likuma spēku. Strīdīgos gadījumos vai gadījumos, kad runa gāja par kara lietām, ķēniņs varēja sasaukt "māju", kurā piedalījās visi vīrieši, kas spēja nest ieroci.

Visus atlikušos jautājumus izlēma vecājo tiesa. Par vecājo tiesu sauca ne tikai "sirmgalvju padomi", bet arī nerakstītu likumu krājumu, līdzīgu kā Manu likumi Indijā vai Hamurapi likumi senaja Divupē.

Aristotelis savulaik teica, ka labākā valdīšanas forma ir tirānija (monarhija), ar piebildi – ja vien monarhs nav idiots. Sociums–kultūra–matrica–mentalitāte veido sabiedrībā pieņemtos rīcības šablonus – gan juridiskos, gan ētiskos. Katram sava uts, kas liedzas – tam divas, kā sacīt jāsaka...

Sabiedrība ir kolektīvās apziņas forma, kas reaģē uz ārējo kairinājumu līdzīgi amēbai ar piecgadīga bērna intelektu.

Tāpēc arī mūsu senči centās šo nivelēšanu maksimāli strukturēt pa iespējami sīkākām vienībām, lai saglabātu pēc iespējas augstāku saprāta līmeni galīgā lēmuma pieņemšanas brīdī.

Turpinot līdzību par amēbu – sabiedrība ir vienots organisms, kas sastāv no orgāniem. Katrs orgāns atsevišķi cenšas iekārtoties ar maksimālām ērtībām. Tā veidojas birokrātija un korupcija, tā ticība kļūst par reliģiju. No Dieva viedokļa, cilvēks ir instruments matērijas izzināšanai un strukturēšanai – progresam un attīstībai. Kad "orgāni" ir maksimāli pielāgojušies, sabiedrību satricina krīzes un kari – sava veida "drošības vārstuļi". Kad jauniešiem ir garlaicīgi, viņi sarīko ballīti, kad garlaicīgi kļūst dieviem, – cilvēci satricina kārtējais karš.

Citiem vārdiem – meklējiet piedzīvojumus sev paši, kāmēr dievi tos jums nav sagādājuši piespiedu kārtā!

Te būtu labi atcerēties Homēra "Iliādu": par dievu un politiķu kļūdām vienmēr maksā tauta. Loģiski, ja tautai ir jāmaksā – politiķi ir kļūdījušies. Kur ir izeja? Izeja ir tikai viena – nekad nepārkāpt brīvās gribas likumu! Mana griba un saprāts ir neaizskarami! Mana brīvība beidzas tur, kur tiek aizskarta otra cilvēka brīvība! Tiko notiek kādas sabiedrības slāņa lobēšana, sekas ir neizbēgamas.

Ja cilvēkus piespiež pārdot un pamest savu zemi un mājas, viņi to dara, bet ar kādiem lāstiem tiek apkrauti tie, kas šos īpašumus iegādājas? Tie, kas domā, ka veikli "prihvatizējuši" cita īpašumu, patiesībā ir nopirkuši sev zārku!

Palūkosimies uz parādību no piecu dimensiju pasaules viedokļa. Piecas dimensijas – tā ir tikai "astrālā pasaule" – mūsu emociju mājoklis.

Cilvēki piedzimst un nomirst – to sauc par "inkarnāciju" – katra inkarnācija var notikt laikā uz priekšu vai atpakaļ. Ja skatāmies uz cilvēci kā uz vienotu organismu, mēs iegūstam šo inkarnāciju kamolu, kas savā veidā atgādina smadzenes, bet katra atsevišķa inkarnācija – nervu sinapses. Atkarībā no mūsu dzīves laikā pieņemtajiem lēmumiem šīs sinapses var saslēgties vai pārslēgties, un atbilstoši izmainās mūsu iepriekšējās un nākamās dzīves. Piecu dimensiju pasaulē visas mūsu inkarnācijas ir "vienlaicīgas", jo emocijām neeksistē laiks mums pierastajā izpratnē (vēl vairāk – emocijas nešķiro reālus cilvēkus un rakstnieku vai kinematogrāfa izdomājumu).

Tātad reinkarnācijas centrs ir personība–ego un ar to saistītais fiziskais ķermenis. Tālāk, smalkākajās sfērās, seko ēteriskais, astrālais/emocionālais, mentālais vai domu ķermenis, karmiskais ķermenis, kas nosaka variantu skaitu un veidu, kādā mūsu inkarnācijas–sinapses var pārslēgties, un, visbeidzot, dievišķā monāde Ātma-Budhi-Manass, kura iemiesojas... vienlaikus divos fiziskajos ķermeņos – sievišķajā un vīrišķajā.

Tātad cilvēku ģimenes modelis ir sākotnēji noteikt Dievišķās dzirksts līmenī, un visas atkāpes no tās veidojas kļūdu (ja vēlies reliģisko terminoloģiju, – "grēku") rezultātā.

Piemēram, kā veidojas "transgenderisms"? Vienkāršojot, cilvēks zaudē samaņu, dvēsele pamet fizisko ķermeni, un tās vietā ienāk cita. Nelaimes gadījumā bojā gājuša cilvēka gars iemiesojas "bezsaimnieka" ķermenī. Ķermenis ir, bet dzimumi nesaskan... Ar visām no tā izrietošajām sekām.

Cik bieži tas var notikt? Nu, viena boksa mača laikā pat vairākas reizes. Tā kā dzīves laikā vienā ķermenī var pabūt ļoti daudz "vienreizlietojamo ego". Atbilstoši "ego-klaidoņi" par to maksā ar karmiskajām problēmām.

Homoseksuālisms... Reāli īstie homoseksuāļi ir tikai kādi 2–-3% sabiedrības; atlikušie, kaut arī uzskata sevi par homoseksuāļiem, patiesībā ir biseksuāli. Kāpēc tā gadās? Vai esi pavērojis, kādi ir šie "falšie" homoseksuāļi? Ļoti jauki, talantīgi un ļoti iejūtīgi cilvēki. Līdzjūtīgi cilvēki. Un caur šo līdzjūtību homoseksuālisms izplatās kā sociāla infekcija! Iztēlojies gripas slimnieku "praidu". Novērtēji analoģiju?

Gribi uzzināt cēloni? Seko, no kurienes nāk nauda... Ir viena liela naftas kompānija, kuru "Greenpace" nekad neaiztiek... kāpēc? Kas maksā – tas pasūta mūziku, kas nemaksā – to pasūta muzikanti...

Ateisms, liberālisms, tolerance – tie visi ir sinonīmi garīgajam analfabētismam! Kā attīstījās reliģija? Animisms (pirmatnējā kopienas iekārta/naturālā saimniecība) – politeisms (verdzības iekārta) – monoteisms (monarhija) – ateisms (demokrātija). Atgādina ķēdi Zelta laikmets–Sudraba laikmets–Vara laikmets–Dzelzs laimets. Kali juga – dzelzs laikmets, saskaņā ar dažiem avotiem, patlaban ir tikko kā beidzies. Mēs stāvam bezdibeņa malā un gatavojamies spert lielu soli uz priekšu. Tur, kur pirms mums jau aizgāja atlanti, lemūri un tie, kas bija pirms viņiem...

Buda Šakjamuni pirms nāves teica: "Viss, kas sastāv no daļām, lemts iznīcībai!"