'Es tikai truli eksistēju, un notikušā cena bija pārāk augsta'– Agnetas sajūtas pēc meitiņas zaudēšanas  (5)

Tad, kad tas notiek ar tevi, var šķist, ka esi vienīgā, taču tā nav. Daudzas mammas, kas zaudējušas mazuļus, atzinušas, ka tikt pāri šai nelaimei palīdzējis citu atbalsts, iedrošinājuma stāsti, ka iespējama arī dzīve "pēc", tikai viss jāizsēro.

Tieši tādēļ, lai citām ģimenēm sniegtu atbalstu, pamudinājumu atkal celties un elpot, un dzīvot un smieties, portāla "Cālis" lasītāja Agneta Grudule bija gatava dalīties ar savu pieredzi. Viņa atzīst, ka tikai tagad, kad pagājuši pieci gadi pēc meitas zaudējuma, spēj skaļi par to runāt, un cer, ka daudzām viņas stāsts varētu kaut nedaudz palīdzēt. Tālāk lai runā pati Agneta:

"Esam pavisam vienkārša ģimene. Bez slaveniem radiniekiem, bez lieliem īpašumiem un bez lielām prasībām pret dzīvi. Iepazināmies pavisam jauni un traki kādā no Rīgas naktsklubiem. Pēc diviem gadiem jau bijām precējušies. Jau kāzās daļa no viesiem domāja, ka mūsu kopā būšanas iemesls ir jauna dzīvība. Taču tas, kas mūs vieno, bija un ir mīlestība. Varbūt bijām pārāk jauni, bet nekad neesam sapņojuši par konkrētu ģimenes modeli – labs darbs, māja, noteikts skaits bērnu utt. Viss it kā notika pats no sevis.

Iespējams, tieši tādēļ bērni pie mums nāca tad, kad paši to vēlējās. Vecākā meita pieteicās trīs gadus pēc kāzām tieši tad, kad vīrs bija devies militārā misijā uz Irāku. Vēl pēc diviem gadiem pieteicās otra meita. Arī tas notika mirklī, kad it kā šķita, ka vēl nav laiks otram bērniņam, neplānoti un negaidīti, taču uzstājīgi.

Par trešo bērniņu ģimenē bijām runājuši, bet visu laiku pa vidu šīm domām bija šaubas – varbūt vēl ne tagad, varbūt vēl nogaidīt. Taču bērniņš pieteicās, nejautājot mūsu plānus.

Ap 20. nedēļu uzzinājām, ka mazulim ir iespējama problēma ar gremošanas sistēmu, kas konkrēti apstiprinājās ap 30. nedēļu. Meitiņai bija sašaurinājums zarnās, kas neļāva izvadīt kuņģa saturu. Uzzinot šo, es ļoti sašļuku, bet ārstiem bija konkrēts rīcības plāns – mani nomierināja, ka nepieciešama operācija neilgi pēc mazuļa dzimšanas, tiku nosūtīta uz papildu pārbaudēm, lai laicīgi sagatavotos šai operācijai, kas pēc būtības nebija sarežģīta.

Sākoties dekrētam, biju nolēmusi pievērsties mazuļa lietu iegādei, taču biju ļoti nogurusi. Centos būt pozitīva, taču ik pa laikam bija jādomā, jāuztraucas par gaidāmo. Visu vēl grūtāku darīja tas, ka placenta bija ļoti zemu, man bija noteikts miera režīms.

Kādu rītu pamodos ar tekošiem ūdeņiem. Aizskrējām uz slimnīcu, uzkavējos tur gandrīz nedēļu, bet tā arī netika gūts apstiprinājums, ka tiešām tek augļa ūdeņi. Vēl pēc pāris dienām naktī pamodos ar asiņošanu. Atkal slimnīca. Šoreiz saņēmu potes mazuļa plaušu attīstībai un biju izmisusi un nobijusies.

Meitenes neizrādīja vājumu, jo laikam jau neapzināti saprata, ka tad salūzīšu es. Neatceros, ka viņas kaut ko būtu prasījušas, uzstājušas uz savām vēlmēm, viņas sēroja, bija klusas un skumjas. Par bērnu pamata vajadzībām parūpējās mana mamma, arī viņa bija neatsverams atbalsts.

Uztraucos, ka vecākajai meitai būs salauzta sirds. Atbraucu no slimnīcas, un viņa, astoņgadīga meitene, ierausās man klēpī, turpat priekšnamā un mēs abas sēdējām tur sakņupušas un ilgi raudājām. Otra meita bija sešgadniece, maza jau vēl, lai īsti saprastu. Viņa man bija sazīmējusi tik skaistus zīmējumus – es pastaigā ar ratiņiem, mazulis guļ ratos, mēs visi pieci rudens lapās… Es nezināju, kā ar bērniem jārunā par šīm lietām, bet es teicu visu kā ir, kā jutos, ka sāp sirds, ka mazulis ir kļuvis par mūsu eņģeli un pats izvēlējies aiziet, nekautrējos raudāt un sērot.

Tagad, kad ir pagājuši vairāki gadi kopš notikušā, varu teikt, ka mazā māsiņa viņu pasaulē ir tāds gaišais tēls, ko mēs visi ļoti mīlam, un kapu apmeklējumi bez grūtsirdības ir kļuvuši par mūsu normālu ikdienu. Joprojām meitas labprāt izvēlas sveces un ziedus, ko nest uz kapiem. Atceros, ka visi uz valsts svētkiem nesājām karoga piespraudītes un meitas uzstāja, ka arī mazajai māsiņai taču vajag – pielikām karoga lentīti pie vainadziņa un braucām uz kapiņiem. Viņa ir viena no mums, neskatoties uz to, ka nav ar mums kopā.