Darbs ir būtiska cilvēka dzīves sastāvdaļa, bet gadās, ka tas ir ne tikai iespēja nopelnīt un līdz ar to – dzīvot, bet arī dzīvesstils un misija, kad darbā pavadītās stundas netiek skaitītas, kad alga nav tikai bankas konta papildinājums reizi mēnesī, bet tu pretī saņem daudz vairāk – neskaitāmi daudz paldies vārdu, mirdzošu acu skatienu un atklātu smaidu. Tās ir viņas – Ilze Skuja, Elīna Meinarte un Laura Šteina no labdarības organizācijas "Palīdzēsim.lv".
Ne tikai pašas, bet arī visu trīs dāmu ģimenes aktīvi līdzdarbojas palīdzības sniegšanā gan bērniem ar veselības problēmām, gan audžuģimenēm, gan daudzbērnu, gan trūcīgām ģimenēm un jauniešiem, kuriem ģimenes apstākļu dēļ ir maz iespēju sevi parādīt un mēģināt dzīvē sasniegt ko vairāk par pašu vecākiem.
Ciemos devos uz organizācijas mītnes vietu, kas atrodas lielā biroju ēkā K. Valdemāra ielā, Rīgā. Un tas ar nolūku, kā pirms tam sacīja Ilze, lai redzu darba procesu. Telpās patiešām ir omulīgi – vienā telpā neskaitāmi daudz sēžammaisu, uz kuriem dibenus stutē jaunieši, apmeklējot izglītojošas nodarbības, kastes ar dāvanām, bet visas trīs stāsta varones katra pie sava datora čakli klikšķina. Darba daudz, jo palēnām tuvojas ikgadējā, nu jau devītā, Labo darbu nedēļa, un arī Ziemassvētki nav aiz kalniem, kas ir visaktīvākais laiks, kad cilvēki viens otram grib dāvāt kādu daļiņu no savas sirds – cits naudu, cits mantas, cits kādu pakalpojumu, kādu izklaidi grūtdieņiem. Un viss ir jāsaplāno iepriekš. To visu dara trīs smaidīgas dāmas, kurām, šķiet, darbs vedas no rokas un īpašu piespiešanos neprasa. No sirds, un to nevar nepamanīt.
Sākums ar izraudātām acīm Ziemassvētkos
Labdarības iedīgļi meklējami aptuveni pirms deviņiem gadiem. "Piedzima otrā meita, un mēs ar māsu izdomājām Ziemassvētkos palīdzēt kādai trūcīgai ģimenei. Visiem parasti šajos svētkos ir klāti galdi, dāvanas… Bet aizbraucām pie tās ģimenes, kur nekā tamlīdzīga, bērni pusplikām kājiņām skraidīja. Aizvedām viņiem dāvanas, un pēc tam ar māsu bijām tik ļoti saviļņotas, ka teju visu vakaru raudājām. Nākamajā gadā jau izdomājām palūgt sociālajam dienestam vairāku ģimeņu kontaktus un, piesaistot draugus, jau vairākām ģimenēm Ziemassvētkos aizvedām našķus, saldumus," par sākumu stāsta Ilze.
Un tā tas kādu laiku arī turpinājies – tikai tik, cik pašu radi un draugi varējuši atlicināt labdarībai, tik arī palīdzēts. Šādu draugu vidū bija arī fotogrāfs Ēriks Meinarts, kuram radās ideja, ka ar fotostāstiem cilvēkus varētu spēcīgāk uzrunāt, un turpmāk, braucot pie ģimenēm, veidota fotogrāfiju sērija. Kad šis palīdzēšanas mehānisms bija jau pietiekami labi ieeļļots, nākamais un gluži loģiskais solis bija dibināt organizāciju.
"Sākām visu no nulles, mēs pat nezinājām, ko vispār dara nevalstiskās organizācijas. Tagad šādu organizāciju ir tik daudz un dažādu, bet toreiz bija citādi. Un mēs gribējām glābt visus pasaules bērnus. Tev šķiet, ka viss ir vienkārši, vēlies palīdzēt, bet tad, kad tu saskaries ar visu to birokrātiju, lūgtā ziedojuma atteikumu, tad brīžam šķiet – nu kāpēc? Bet, ja runājam par to, kas mēs esam tagad, tad tā ir stabila, sevi pierādījusi labdarības organizācija, kas palīdz bērniem un jauniešiem ar veselības un sadzīviska rakstura problēmām. Pamatā palīdzam sociāli mazāk aizsargātām grupām," skaidro Ilze.
Cauru maisu aizlāpīt ir teju neiespējami
Palīdzību organizācija sniedz daudz un dažādās dzīves situācijās nonākušiem cilvēkiem. Daudz ir slimo bērnu, viņiem arī ziedotāji visaktīvāk atsaucas, bet katru gadījumu organizācijas pārstāves izvērtē, jo tā ir liela atbildība – lūgt sabiedrības palīdzību, tādēļ bērniem, kuru vecāki lūdz palīdzību veselības uzlabošanā, papildus jāiesniedz visi nepieciešamie apliecinājumi no ārstiem, lai gan, kā saka Ilze, ir jau nācies uzkāpt arī uz grābekļa, bet šie atsevišķie gadījumi bijuši darbošanās sākumposmā, kad pats vēl neesi tik labi norūdījies.
Tā, piemēram, šāds gadījums bijis ar medmāsu, kura patlaban atrodas ieslodzījumā par vairāku savu bērnu sakropļošanu, kā rezultātā iestājusies viņu nāve. Šī persona savulaik arī lūgusi organizācijas atbalstu, lai iegādātos savam bērnam brilles, lai gan vēlāk atklājusies patiesība, kas šokējusi visu Latvijas sabiedrību.
Tāpat par "Palīdzēsim.lv" sarūpēto naudu šai ģimenei apmaksātas ģenētiskās analīzes ārvalstīs. "Bet kā mēs to varējām zināt? Viņa bija viena no apzinīgākajām mammām, vienmēr gatava ar mums sazināties, iesniegt prasīto," atminas Ilze. Bet bijuši arī vēl daži citi grābekļi…
"Pēc pāris šādu gadījumu mēs nolēmām veikt nopietnu informācijas patiesuma pārbaudi. Atnāk žēlsirdīga vēstule, bet visu informāciju mēs pārbaudām sociālajā dienestā, vēršamies pie ģimenes ārstiem. Un diemžēl ir mātes, kuras nemaz negrib, lai bērns atveseļotos, lai tikai visu laiku nāktu pabalsts un šī palīdzība no malas," stāsta Ilze.
Līdzīgas situācijas mēdz būt ar trūcīgajām ģimenēm. "Bieži vien mūsu palīdzība šādām ģimenēm nav risinājums, tas ir kā tukšā maisā kaut ko bērt iekšā. Vedam mantas, pamperus, pārtiku, bet izrādās, ka ģimenei cigaretēm un alkoholam naudas pietiek," arī šāda pieredze bijusi. Elīna atstāsta, ka nereti "atnācis atpakaļ" šāds vēstījums – ģimenē mamma pat necenšas aizšūt caurumu kādā apģērba gabalā, ar vieglu roku izmet ārā, pat bērni saka – sociālais dienests atvedīs jaunus. "Man ir bijis tā, ka no rīta piezvana un tā arī pasaka: "Ilze, atved maizi!" Viņiem jau šķiet pašsaprotami, ka kāds visu laiku kaut ko atvedīs. Protams, var būt kāda krīze, bet, ja redzi, ka ģimene dzīvo laukos un neko nedara… Ja šādas ģimenes veģetē uz mūsu pleciem...," par tumšajām pusēm stāsta Ilze.
"Skumji," atzīst "Palīdzēsim.lv" dāmas, kuras nolēma turpināt sniegt palīdzību arī šādām ģimenēm, bet tikai tad, ja patiešām bijusi kāda krīze, bet nu plašāka palīdzība vērsta uz šādu ģimeņu jauniešu izglītošanu. Lai jauniešiem, kuri dzīvo sociāli neaizsargātās riska ģimenēs, bērnunamos, audžuģimenēs, būtu iespēja ieraudzīt un saprast, ka šāda dzīve nav tā labākā, ka pats var mēģināt sasniegt kaut ko vairāk.
"Gribējām tieši jauniešiem parādīt, ka nav forši dzīvot tā, kā to dara viņu vecāki. Un nav tikai jāčīkst, bet jāiet un jādara," stāsta Elīna.
Mūsu jaunieši – arī Anna no bērnunama
"Mūsu jaunieši," tā visas trīs stāsta par pusaudžu vecuma bērniem, kuri ierodas gan "Palīdzēsim.lv" birojā uz īpašām nodarbībām, gan visi kopā brauc uz nometnēm, iet izdzīvošanas pārgājienos. Tie ir jaunieši, kuri nāk no ģimenēm, kur silta pavarda, apskāvienu, mīļu vārdu, karstas tējas vietā bieži vien ir pa grīdu izmētātas alkohola pudeles, tukšs ledusskapis un vecāki, kuriem nav nekādas intereses par savām atvasēm. Arī Anna no bērnunama – jauniete ar garīgās attīstības traucējumiem – ir savējā. "Nu kam viņa jums vajadzīga?!" tā Ilzei ik gadu jautā bērnunamā, kad tiek lūgts atkal atļaut Annai braukt uz nometni. "Viņa ar savu pasaules uztveri, ar savu pozitīvismu, vieglumu visus pavelk līdzi. Un nometnē vairs neviens īpaši nešķiro – kurš te normālais, kuram varbūt galvā citāda pasaule," ar labestību stāsta Ilze. "Mēs nometnēs bērnus miksējam – tajās piedalās gan veselie, gan bērni ar īpašām vajadzībām. Un tad ir tā, ka viens dod, viens ņem, un vairs pat nav saprotams, kurš no viņiem lielākais ieguvējs, jo tādi ir visi," uzsver Ilze.
Organizācijas birojā jauniešiem tiek organizētas nodarbības par publisko uzstāšanos, par pašapziņas celšanu, psihologa, improvizācijas teātra un citas nodarbības. Visas nodarbības vērstas uz jauniešu attīstību, viņu redzesloka paplašināšanu un motivēšanu. Tas ir kontakts aci pret aci, skaidro Ilze. "Diemžēl šādas motivēšanas programmas ziedotāji nevēlas atbalstīt. Daudzi ziedotāji grib nopirkt televizoru kādai trūcīgai ģimenei, jo tas ir acīmredzams ieguldījums. Viņi redz, ka palīdzējuši, bet jauniešu motivēšanas programmā šis rezultāts nav tūlītējs. Vieglāk ir nopirkt saldumu paciņu vai televizoru," secina Elīna.
Visām trim dāmām burtiski acis dzirkst, kad viņas stāsta par saviem jauniešiem. Ilze min, ka sākotnēji arī bija doma mammām piedāvāt psihologu palīdzību, lai, iespējams, liktu apzināties – jācīnās par labāku dzīvi, bet viņas atteikušās – sak, neļaušot, ka smadzenes skalo. Toties jaunieši kā sūkļi uzsūc visas iespējas gūt plašāku pasaules skatu.
"Tie jaunieši, kuriem esam palīdzējuši, pēc tam nāk pie mums kā brīvprātīgie darboties, palīdz kā asistenti vai piesaista ziedotājus. Tā ir tāda atgriezeniskā saite, un tie ir mūsu jaunieši," stāsta Ilze.
Ir arī tādi savulaik organizācijas palīdzību saņēmuši vecāki, kuri vaicā: "Jūs mums palīdzējāt, ko es varu palīdzēt?" Piemēram, viens tētis nodrošinājis vizināšanos ar gaisa balonu, cits ziedo savu brīvo laiku, veidojot reklāmas klipus, mammas ada zeķes, un ir ļoti daudz šādu piemēru. Būtisku atbalstu un palīdzību organizācijai sniedz tie brīvprātīgie, kas paveic šķietami mazu darbiņu, taču dāmām tas ir ļoti svarīgs un nozīmīgs un atvieglo ikdienu vai kāda pasākuma/nometnes norisi.
Ziedot ne tikai Ziemassvētku laikā
Kā jau Elīna minēja, jauniešu atbalstam cilvēki ziedo kūtrāk. Pēc Ilzes sacītā, visaktīvākais ziedošanas laiks ir Ziemassvētki un visvairāk cilvēki ir gatavi palīdzēt slimiem bērniem, dzīvniekiem. "Bet, jā, Ziemassvētki ir tas laiks, kad visiem gribas būt labiem. Agrāk, kad mums nebija biroja, mūsu mājas, automašīnu bagāžnieki, garāžas bija piekrāmētas ar mantām. Mūsu mājas Ziemassvētku laikā bija kā šķirošanas cehs," atminas Ilze.
"Bet labdarība nav tikai noziedot savus vecos kreklus, varbūt būtu vērts apdomāt par regulāru ziedošanu. Kaut vai pieci eiro – mēs tos pat nejustu, bet regularitāte ļautu palīdzēt daudz vairāk cilvēku. Ne tikai pamosties Ziemassvētkos. Bet tagad arī uzņēmumi labprāt iesaistās palīdzības sniegšanā. Ne tikai ar naudu, bet, piemēram, rīkojot korporatīvos pasākumus, paņem līdzi arī kādu bariņu šo bērnu. Tāds mums bija akvaparka apmeklējums, savukārt viena banka paņēma mūs līdzi slēpošanas tūrē. Viena lielveikala administrācija piedāvāja mums sagatavot dāvaniņas saviem klientiem, sponsorējot to visu. Tad mēs ar jauniešiem cepām cepumus, saiņojām, un šīm dāvanām bija sava pievienotā vērtība, jo mūsu bērni arī daudz ko iemācījās," stāsta Ilze. Viņasprāt, šādos pasākumos ieguvēji ir visi.
Vaicāju, kā visas tiek galā ar emocionālo pusi, redzot tik daudz bēdīgu stāstu. Bet Ilze uzreiz atbild, ka spēj nodalīt – kur darbs, kur emocijas. "Ja tu pats būsi izsists no sliedēm, nekāds palīdzētājs nevarēsi būt. Jā, man arī ir bijis tā dēvētais izdegšanas sindroms, bet tad tu saņemies un atkal ej. Ja tu ar savu darbu vari izdarīt ko labu, tad tas arī dzen uz priekšu. Es nevarētu bankā strādāt. Vispār pēc izglītības esmu kultūras menedžere," atzīst Ilze, kura ir arī mamma 11 un 13 gadus vecām meitām un sieva vīram, kurš jau sen esot pieradis, ka vasarās sievu teju neredz, jo viņa darbojas nometnēs. Līdzīgi ir arī ar Elīnu, kurai ir izglītība politikas zinātnēs, savukārt Laura ir ekonomiste.
Vadīt labdarības organizāciju nemaz arī neesot tik viegli, sākums bijis pavisam grūts, jo šķēršļus radot mūsu likumdošana, kas brīžiem šķietot gaužām piņķerīga. Šad un tad nepatīkami pārsteidzot arī to cilvēku attieksme, kas vēlas no organizācijas gūt maksimālu labumu par minimālu samaksu. "Un nepareizs ir uzskats, ka mums būtu jāstrādā bez atalgojuma. Jā, mēs saņemam arī algu, mums taču arī jāēd, jāved bērni uz skolu," norāda Ilze, kura min vairākus piemērus, kad gana turīgas pašvaldības un uzņēmumi bija iedomājušies, ka "Palīdzēsim.lv" organizēs kampaņu un to visu teju par baltu velti. "Kā, bet jūs taču esat labdarības sniedzēji!?" sašutumu paudusi viena no Latvijas bagātākajām pašvaldībām, kura bija domājusi uz dāmu padarītā rēķina iegūt labu slavu.
Vēl Ilze min – ja kādā projektā iegūts finansējums, piemēram, nometnes organizēšanai, bet viens no punktiem paredz, ka viņas pašas nevar nodarbināt sevi kā bērnu audzinātājas, viņām jāalgo sveši cilvēki. Pēc Elīnas, Ilzes un Lauras domām, tas ir absurdi, bet viņas samierinās ar daudz ko un iet uz priekšu. Tas gan esot pat grūtākais – izlauzties cauri dažādiem likumdošanas līkločiem. Bet viņas nesūdzas, neraugoties uz to, ka dažreiz strādā pa 24 stundām septiņas dienas nedēļā. Biroja telpas arī nomaksā labvēļi, tāpat telefona sakarus, savukārt šķēršļi, kas rodas ceļā, pēc Ilzes sacītā, neļauj apstāties, liek būt radošām, inovatīvām, lai varētu izdzīvot.
Labo darbu nedēļa
2009. gadā "Palīdzēsim.lv" tika reģistrēta kā organizācija, un šogad devīto gadu pēc kārtas no 16. līdz 22. oktobrim norisināsies Labo darbu nedēļa. "Cilvēkiem jau patīk būt labiem, bet šajā nedēļā mēs varam vairāk piedomāt, ko varam paši labu padarīt, un pamudināt citus uz labiem darbiem. Varbūt, sākot darīt kādu labo darbu šajā nedēļā, neviļus turpināsim to arī pēc tam," saka Ilze. Ja pirmajos gados, kad tika rīkota šī īpašā nedēļa, darbiņi bija mazāki un arī dalībnieku skaits neliels, ar katru gadu akcijas popularitāte pieaug, un nu skolas jau pašas savlaicīgi interesējas, kur pieteikt savus labos darbus. Tā var būt palīdzība sirmai kaimiņienei, bet ar katru gadu arī cilvēki paliekot arvien radošāki, sasparojušās jauniešu nevalstiskās organizācijas, stāsta Elīna.
Piemēram, pērn kādā mazpilsētā jaunieši no rīta uz ielas ikvienu garāmgājēju cienājuši ar siltu tēju. Šajos akcijas gados paveikti ap 3000 labo darbu. Ja bērns ir aizrāvies, viņš pamudina arī savus vecākus ārpus ierastā ikdienas grafika paveikt kaut ko jauku.
Ja arī tevi aizrāvusi ideja par labajiem darbiem, plašāku informāciju atradīsi šeit.
Savukārt šeit vari palūkot, kā Labo darbu nedēļa aizritēja pērn.
Nākotnes plāni un labie vārdi
Ilze stāsta, ka tuvākajā nākotnē organizācija ir iecerējusi sākt saimniecisko darbību – paplašināt labdarības tirdziņu iespējas, kuros tiek pārdoti bērnu, jauniešu vai viņu vecāku darināti suvenīri, un atvērt savu labdarības veikalu, līdzīgu, kāds ir "Otrā elpa". Vēl organizācija, pateicoties saimnieku labvēlībai, ir ieguvusi nomas tiesības uz Skultes muižu, kur plānots ierīkot telpas konferencēm, apmācībām, nometnēm un citiem pasākumiem, un par telpu nomas maksu atkal varēs īstenot jaunus sociālos projektus, kā arī ar laiku telpas pielāgot cilvēkiem ar īpašām vajadzībām.
Vēlreiz atgriežoties par sarunas par atalgojumu, Ilze uzsver: "Jebkuram cilvēkam, pat ja tas skaļi netiek pateikts, ir nepieciešams paldies. Tās var būt mirdzošas acis, smaids. Bez šāda atalgojuma nevarētu. Tāpat vienmēr ir patīkami saņemt bērnu zīmētas kartītes vai vēstules. Tas ir iesakņojies mīts, ka labdarības organizācijas darbiniekiem nav jāsaņem alga. Tas ir tāds pats darbs kā jebkurš cits, tikai ar daudz lielākiem ieguvumiem, tas nav tikai konta papildinājums," apliecina Ilze, un viņai piekrīt gan Elīna, gan Laura, jo to, ko iespēj šīs trīs dāmas, bez plašas sirds nemaz nebūtu iespējams paveikt.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
