Būt soli priekšā slimībai: profilakses nozīme sirds un asinsvadu veselībā

Līgas Kozlovskas praksē uz profilaktiskajām pārbaudēm regulāri nāk diezgan daudz pacientu, tomēr kopumā Latvijā tādu ir tikai nedaudz vairāk kā trešā daļa. Mēs jau, protams, varam pieņemt, ka ar mums viss ir kārtībā un nekas slikts nenotiks, tomēr dzīvē bieži vien tā nenotiek. Pat tad, ja nekādu sūdzību mums nav, ir vērts vismaz reizi gadā aiziet pie sava ģimenes ārsta, lai, labākajā gadījumā, gūtu apstiprinājumu, ka tik tiešām problēmu nav, vai ne tik labā – ka ir noteikti riska faktori, kuriem turpmāk vajadzētu pievērst lielāku uzmanību. Taču arī otrais scenārijs ir daudz labāks, nekā dzīvot pilnīgā neziņā līdz brīdim, kad atgadās kas nopietns.

Ja pacients pie sava ģimenes ārsta dodas regulāri, ārstam rodas iespēja labi iepazīt sava pacienta veselības rādītājus, gan paša pacienta, gan viņa ģimenes locekļu slimības vēsturi, dzīvesveida paradumus un tādējādi laikus reaģēt uz iespējamām problēmām. Profilaktiskā apskate ļauj konstatēt arī tos sirds un asinsvadu veselības rādītājus, kuri vēl neizpaužas kā simptomi – vai tas būtu paaugstināts asinsspiediens vai sirds ritma traucējumi. Kā norāda daktere Kozlovska, tādas lietas sākumā cilvēks nemaz nejūt. Ja ārsts konstatē šādas problēmas, tad tām sāk pievērst papildu uzmanību.

Īpaši piesardzīgiem ir jābūt pacientiem, kuri ir vecāki par 45 gadiem, jo tad risks saslimt ar kādu no sirds un asinsvadu slimībām ievērojami palielinās, tomēr tas nenozīmē, ka pārējie ir pasargāti. Diemžēl dažkārt problēmas tiek konstatētas pat ļoti agrā vecumā, arī pusaudžiem, stāsta L. Kozlovska. Kā papildu riskus var minēt paaugstinātu asinsspiedienu un holesterīna līmeni, diabētu, smēķēšanu, pārmērīgu alkohola lietošanu, palielinātu svaru, mazkustīgu dzīvesveidu, stresu. Nozīme ir arī ģenētikai – ja kādam asinsradiniekam salīdzinoši agrā vecumā (līdz 64 gadiem) ir bijušas sirds un asinsvadu slimības, tad arī pašam ir vērts pievērst papildu uzmanību.

"Dažkārt man liekas, nu cik es vēl varu runāt par diētu vai to, ka būtu jākustas vairāk? Bet galu galā ir kāds notikums, laimīgā kārtā, tāds, pēc kura pacients tomēr pieceļas, un tikai tad viņš pa īstu sajūt to motivāciju mainīt savus dzīves paradumus – vai nu atmet smēķēšanu, vai vismaz krietni samazina, sāk vingrot un iziet laukā pastaigāties," stāsta L. Kozlovska. Viņa pati tic pozitīvu vārdu spēkam – tam, cik svarīgi ir uzslavēt savu pacientu pat par vismazākajiem sasniegumiem, jo "ar rungas metodi jeb nosodījumu pacientu motivēt neizdosies".

Dakterei gribētos, lai pacienti būtu līdzatbildīgāki, un it sevišķi tas attiecas uz visām tām lietām, kas neprasa naudu: "Tās pašas kustības, normāls miegs, samazināts stress gan ģimenē, gan darbā, uzturs, neēst tik treknu un mazāk lietot sāli... Ir tādas lietas, kuras īstenībā nemaz nemaksā, bet prasa tikai līdzdarbību no pacienta puses. Ja viņi to darītu, tad viņu veselība pat bez zālēm būtu daudz labāka."

Raksts tapis informatīvās kampaņas "Soli priekšā" ietvaros. Vairāk informācijas: www.krka.lv