Mēs ticam un zinām, ka no mūsu priekšteču puses tiekam atbalstīti, ka viņi mums palīdz un dod spēku un gudrību, kuras mums pašiem citādi varbūt pietrūktu. Veļu laikā par to īpaši pasakāmies – ar saviem piemiņas un mīlestības vārdiem, ar sarūpēto cienastu, ziedu un gaismas veltēm. Un mīļot, mīlēt un mielot ir vārdi, kas tik līdzīgi skan. Vienas saknes vārdi. Mūsu brāļu tautai lietuviešiem ir viens vārds – mylėti – mīlēt un mielot.
Rudens vēso miglu laiks sakrīt ar īpašo senču pieminēšanas laiku. Rēnie vakari pārņem mūsu zemi, garās ēnas izstiepjas pāri pagalmiem, miglas vāli ceļas un plūst, veļas, līdz saveļas kamolos. Senā un skaistā senču garu, veļu mielošanas tradīcija nākusi no tāliem aizlaikiem. Šis ir laiks, kas mūs atver apcerēt savu dzimtu un priekšgājēju, un savas dzīves pēcnākamo mūžīgo miju, laika nepārtraukto plūdumu... Dzīves notikšanas pieredzi smeļamies dzīvojot. Bet ne tikai – ir arī tā tikai nojaušamā, aizapzinīgā, noskāršamā atmiņa, kas plūst mūsu dzīslās un virmo mūsu šūnās. Mūsos ieliktā, atstātā, līdzi dotā, mums piedzimstot, saņemtā iepriekšējo paaudžu pieredze – dzīves un zināšanu pieredze. Pasaules tvēruma pieredze.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!