Kas gan tas būtu par rudeni, kurā ne reizes neiegadās padoties uzklupējvīrusam un puņķiem? Varbūt kādam tā gadās, bet man ne, un tas viss – par spīti profilaksei. Taču nav nemaz tik ļauni, kā pirmajā pietuvinājumā šķiet, un es tūlīt pastāstīšu, kāpēc.
Proti, tāda nedēļa "nost no trases" izrādās ārkārtīgi vērtīga, ja uz to palūkojas citām (kaut arī iesnu pieasarotām) acīm.
Kur tad slēpjas šis vērtīgums?
Pirmām kārtām, tu, cilvēk, saproti, ka ikdienišķais vāveres ritenis ir tevis paša sadomāts. Pasaule nesagrūst, ja tu uz pāris dienām "izkrīti no orbītas". Patiešām nesagrūst, un šī atziņa, kaut arī ne īpaši glaimo pašapziņai, tomēr noņem krietnu daļu atbildības sloga no taviem pašlaik segā ievīstītajiem, salstošajiem vai svīstošajiem pleciem.
Otrkārt, sapuņķošanās un sāpīgs kakls komplektā ar aizsmakušu balsi tev iedāvina bezmaksas klusēšanas retrītu, nekur nebraucot un par sadzīves apstākļiem nepukojoties. Tagad tev ir tiesības nesarunāties ar citiem, nemocīt pār lūpām pieklājības frāzes, nesadomāt sarunas tēmas, ja runāt vispār negribas. Balssaites tevi ir atpestījušas – tu esi brīvs klusēt un sarunāties tikai ar sevi, savu Dievu un/vai augstāko Es. Mans Ājurvēdas ārsts min, ka sievietes milzu daļu savas enerģijas zaudē caur muti – pļāpājot par niekiem. Lūk, arī iespēja enerģiju pietaupīt!
Treškārt, kolīdz saniķojas veselība, sirdsapziņa rātni aizver muti un beidz moralizēt par diētām, vingrojumiem utt. Nu, kā tu tādam, kurš te guļ, zaļš un plakans, skaidrosi, ka akurāt pāris tasīšu karstas šokolādes sabojās iepriekšējo piecu nedēļu dārzeņu diētu?... Skaidrs, ka tu drīksti panašķoties. Bet, zini, kas vēl labāk? Tas, ka ēst nemaz īpaši negribas, toties dzert siltu (un veselīgu!) dzērienu – litriem, un galu galā vīrusošanās izvēršas par atslodzes nedēļu.
Ceturtkārt, tev (un, protams, arī man) rodas iespēja pārliecināties, vai tu tiešām zini, ko iesākt ar laiku, kas pēkšņi parādījies. Skaidrs, ka te nav runa par laiku, kas nepieciešams puķu pārstādīšanai dārzā vai durvju nokrāsošanai. Te domāts laiks, kuru mēs, negaidīti nonākuši divatā ar sevi, atļaujamies paprātot, kāpēc gan mūs tā uz pauzes dzīve nolikusi. Jo, nē, ar apšķaudīšanu tramvajā vien ir par maz, lai tāda liga piemestos (ne visiem taču pielīp!), ir vajadzīgs kaut kas, kas mūsu biolaukā atsaucas uz šo šķavu.
Ezotēriķi min, ka vīrusa infekcija liecina par prieka trūkumu dzīvē, bet iesnas ir apslāpētas iekšējās asaras un sauciens pēc palīdzības. Tātad – vai tev ir laiks un entuziasms sadzirdēt, kas tad dziļi iekšā raud un par ko tieši? Un ja nu tiešām mēs esam piemirsuši priecāties? Vai pat to, par ko vispār mēdzam priecāties?
Lūk, mans pirmais – ļoti vienkāršais, bet, domāju, efektīvais līdzeklis vieglas saslimšanas gadījumam: saraksti uz lapas vai datorā, ja tā labāk tīk, vismaz 40 lietas / parādības / norises, par kurām tev mēdz būt prieks. Nevis tāpēc, ka par to piedien priecāties, bet tāpēc, ka tas sagādā prieku tieši tev. Gan jau, ka starp pierakstītajiem punktiem ir vismaz viens, ko var īstenot arī ne gluži vesels cilvēks (labi, varbūt ne šodien, bet – kolīdz temperatūra nokritīsies). Īsteno to! Lai tavam iekšējam bērnam prieks!
Jau nopietnākā līmenī lasām, ka elpošanas sistēmas orgānos sakrājas aizvainojums un komunikācijas problēmas (proti, tas, ka mēs nereti pārprastā tolerancē nepasakām skaļi to, kas mūs nomāc, kas mums sāp, ko mēs vēlamies, no kā baiļojamies). Piezemējot to visu – jo vairāk punķu, jo biežāk tu apspied un noklusē savas patiesās sajūtas. Es tiešām piekrītu, ka tā arī ir, mana pieredze to apliecina simtprocentīgi.
Še ir vieta otrajam padomam. Iesnu padarīšanu var pārvērst garīgā praksē: ik reizi, šņaucot degunu, iedomājies, ka tu izšņauc kādu konkrētu bēdiņu vai aizvainojumu pret kādu konkrētu cilvēku (un es ceru, ka esi izmantojis laiku, lai apjaustu, uz ko un par ko aizvainojumi pašlaik sakrājušies). Tie visi cits pēc cita kopā ar papīra kabatlakatiem ielido miskastē – nost un prom no tavas dzīves, burtiski miskastē, kur tiem īstā vieta. Ne jau tevī!
Piektkārt, tā kā laika nupat gana, vari paraudzīties uz sevi kā uz Visuma modeli, kurā darbojas visas zodiaka zīmes. Jā, kāpēc gan ne? Tas palīdzēs sajusties kā daļai no kaut kā lielāka, no kaut kā bezgalīga. Tas palīdzēs izjust vienotību ar visu pasauli un iedos plašāku perspektīvu nākotnei, jo pēc iesnām dzīve eksistē, es to zinu, un tu arī.
Re, Auna un Vērša zīmes ir tās, kas pašlaik tevī buntojas. Sāpošā galva un tekošais deguns ir Auna kompetence, bet skrāpis kaklā un aizsmakusī balss ir Vērša atbildība. Tie ir nepārprotami organisma signāli, ka līdzsvara trūkums novērojams šo zīmju izpausmēs. Auna enerģija atbild par līderību un sekošanu saviem patiesajiem mērķiem (un pie viena Auna pārziņā ir dusmas, drosme un pašapziņa). Savukārt Vērša vērtības ir pastāvīgums, stabilitāte, materiālā un emocionālā drošība. Ja šie abi dumpojas, tātad kaut ko viņu pārraudzītajās jomās tu esi salaidis grīstē – viļus vai neviļus. Padomā par to!
Tālāk – tie, kas kustina prātu, meklējot labākās izdziedināšnās metodes, un aktīvi uztur dialogu ar sevi, ir Dvīņi. Vēzis "apdāvina" ar smagumu krūtīs (un viņam teikšana arī pie minētās kakao tasītes). Lauva atbild par sirdi un muguras augšdaļu, ko patlaban gribas turēt horizontāli, Jaunava regulē ēstgribu (vai ēstgribas trūkumu) un pirmā paziņos, kad organisms atkal būs gatavs normāli funkcionēt (lasi – ēst). Savukārt Svari kūrē nieru darbību, un tiem ir stipri daudz darba organisma skalošanā.
Nabaga Skorpions laikā, kad pretējā – Vērša – zīme trako, ir pabērna lomā, jo, loģiski, šādā stāvoklī prāts uz mīlēšanos nenesas nemaz. Nu, vairumā gadījumu. Strēlnieka aizgādībā esošā akna šajā laikā atpūšas, ja vien netiek noslogota ar sarežģītu medikamentu apstrādi. Mežāzis dažkārt mēdz ņemt dalību – ja kauli sāp (kaut gan mēs taču zinām, ka tā nav gluži kaulu vaina). Toties nervu sistēmas patrons Ūdensvīrs gan dabū noņemties ne pa jokam!
Jā, un tad vēl ir Zivis – ar šīs zīmes svētību mēs turam kājas karstā sinepju vannā un ieziežam starp kāju pirkstiem veco, labo Vjetnamas "zvaigznīti".
Nu re, un tā esam apgājuši visu zodiaka apli. Ikviena zodiaka zīme pārvalda noteiktus procesus un apvidus tavā ķermenī, noteiktas vajadzības, īpašības emocionālās reakcijas. Tas ir plašāks stāsts, tāpēc par to – nākamreiz, kad iesnas būs pāri un prieks atgriezies.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
