Dināra Ozola kultūršoks, no biznesa vides iejūtoties matemātikas skolotāja ādā  (4)

Kultūršoks – tā Ozols vērtē pirmo skolā nostrādāto mēnesi, ar to domājot bērnu disciplīnas trūkumu, kas biznesa vidē nebūtu iedomājams. Bet viņam patīkot izaicinājumi, un šis varētu būt viens no tādiem, kas prasīs pietiekami daudz enerģijas un radošuma.

Ozols patlaban ir 7.–8. klases skolēnu matemātikas skolotājs, bet vidusskolēniem māca komerczinības un ekonomiku. Pats izglītību ieguvis Rīgas Tehniskajā universitātē, viņam ir maģistra grāds uzņēmējdarbības vadībā un bakalaura grāds elektrozinībās.

Kas Dināru pamudināja spert šādu soli, kādi ir viņa secinājumi par pašreizējo izglītības sistēmu, kāds ir labs skolotājs un kāds – skolēns, kāpēc vispār matemātika jāmācās, par to sarunā stāsta Ozols, ar kuru tiekamies viņa mācību kabinetā.

Dinārs pasmaida, kad vaicāju, šķiet, daudzus interesējošu jautājumu – kas viņu pamudināja šķirties no labi apmaksāta darba un izvēlēties darbu skolā? "Laikam jau pusmūža krīze, tas varētu būt viens no galvenajiem iemesliem. Katram jau tā izpaužas citādi. Esmu vadījis uzņēmumus, bet pienāca tāds brīdis, kad saproti – kaut kāds posms ir noiets. Tad tu domā, kāds varētu būt tas nākamais posms. Un tu sāc izvērtēt dzīves vērtības, tās jēgu un saproti, ka vari sniegt ko vērtīgu tiem, kas paliks aiz tevis," atzīst Ozols.

Pirms darba skolā viņš ir bijis rīkotājdirektors mērniecības un teritorijas attīstības plānošanas uzņēmumā "Metrum", kur sadarbībā ar kolēģiem veidojis stratēģiju, noteicis uzņēmuma mērķus, izstrādājis budžetu, kā arī apmācījis darbiniekus. Pirms tam bijis tirdzniecības un personāla direktors pārtikas uzņēmumā "Fazer Latvija", kur vadījis uzņēmuma vadības grupu.

Bieži vien cilvēki, meklējot jaunus izaicinājumus, raugās arī uz vēl labāk atalgotu darbu, taču nevienam nav noslēpums, ka skolotāja atalgojums nebūt nelīdzinās lielu uzņēmumu vadītāju algām. Jā, Dinārs piekrīt, ka šajā ziņā krasā dzīves maiņa ir nedaudz sāpīga, jo atalgojuma atšķirības ir mērāmas "vairāku reižu" amplitūdā. Tas nozīmē – kā skolotājs Dinārs saņem vairākas reizes mazāku algu nekā laikā, kad bija biznesa cilvēks. "Bet cilvēkiem jau vajadzības ir bezgalīgas, taču resursi – ierobežoti. Lai kāds būtu finanšu kapitāls, nav neierobežotu resursu," uzsver skolotājs.

Par to, kā strādāt ar cilvēkiem, Ozols jau daudz ko zinājis. "Esmu ar pietiekami labu izglītību, turklāt apguvis vairākus desmitus dažādu kursu, kas ir veidojuši manu pieredzi un dzīves redzējumu. Un šajā vasaras skolā jau visi skolotāji bija ar kādu savu pieredzi, bija ļoti interesanti, un apmācības bija intensīvas. Ieklausoties kolēģos, tevī pamostas kas tāds, kas patiesībā jau pašā ir iekšā, – tā ir fantastiska sajūta. Bez teorētiskās sagatavošanās būtu ļoti grūti, bet arī ar to nav viegli, vismaz sākumā. Ja runā par pamatskolu, man ir ļoti grūti strādāt, ja nāc no vides, kur viens otru saprot no pusvārda, uzticas, kur visu var sarunāt un pat tad, ja kaut kas samisējas, izlabo un ej tālāk, bet skolā tā nav – sadarbība ir ļoti minimāla. Un tas ir kultūršoks," atzīst Dinārs, ar to domājot tieši skolēnu uzvedību.

"Protams, ja esi vadošā amatā, darba lietas aizņem ja ne 24 stundas diennaktī un septiņas dienas nedēļā, tad pietiekami daudz laika. Bet tur, biznesā, ir citādi. Ja tu izveido rutīnu, un es ceru, ka tas nav mūžīgi, arī skolotājs spēj izveidot savu sistēmu, kas ir vai nu rutinēta, vai citāda, tad arī viņš patiesībā spēj to ritmu uzturēt un viss notiek. Biznesā arī būtiskākais – ja tu izveido savu ritmu, tad viss ir kārtībā. Protams, vienmēr biznesā var rasties kādi pārsitieni – vienalga, vai no konkurentu puses, vai klientu, darbinieku aktivitātēm, bet nenotiek katru dienu kaut kas tāds, par ko tu ekstra domā. Skolā man šobrīd nepārtraukti notiek ekstra lietas, kas vienkārši nokrīt no gaisa, un tu nezini, kā ar to tikt galā. Biznesā, ja esi pieredzējis, tu apzinies, kā to risināt. Skolēnu uzvedības jautājums mani patlaban šokē visvairāk," atzīst skolotājs.

"Biznesā, dzīvē kopumā ir tā, ka cilvēkiem ir pienākumi, tiesības, ir lietas, kas ir atrunātas, un, ja tu kaut ko nepildi, tad iestājas kādas sekas – vai nu tu kaut ko nesaņem, vai dabū sodu. Piemēram, pārkāpjot ceļu satiksmes noteikumus, tevi sagaida sods. Es nesaku, ka tas ir labi, bet visa Rietumeiropas sistēma balstās uz šo principu. Ja kāds mēģina apgalvot pretējo, tad esmu gatavs aprunāties. Ne velti viņiem šie sodi ir tik lieli. Kā viņi uzvedas, atrodoties ārpus savas valsts, piemēram, somi, kuri atbrauc šeit atpūsties? Viņi uzvedas pavisam citādi, apzinoties, ka sods šeit, ja tāds vispār būs, nebūs nozīmīgs.

Bet skolā ir tā, ka atsevišķi skolēni var nepildīt savus pienākumus un viņiem par to nekas nav. Un tas šokē. Dažkārt skolēni to pārprot, viņi ļoti labi pārzina savas tiesības, bet ļoti bieži nesavelk to kopā ar pienākumiem. Tas ir tas, kas man šobrīd ir nepieciešams, lai veiksmīgi novadītu stundu. Tā ir klases kontrole ikdienā un skolēnu radošums, kas ne vienmēr ir vienkārši un pašsaprotami sasniedzams realitātē," savos novērojumos dalās Dinārs.

Lai gan mūsu saruna notiek, kad Ozols jaunajā darbavietā aizvadījis tikai nedaudz ilgāk par vienu mēnesi, viņš atzīst, ka iepazīstot bērnus, kurus māca, saprot un tic, ka viņi visi var. "Lai arī visiem sekmes nav tās labākās, tomēr, aprunājoties un redzot, kā viņi pilda šos uzdevumus, var teikt – viņi visi ir potenciāli, spējīgi sekmīgi apgūt vielu. Tāpēc joprojām situāciju uztveru pozitīvi. Es saprotu – lai būtu disciplīna, stundai ir jābūt interesantai. Un tas ir atkarīgs no manis. Cik interesanta būs stunda, tik laba vai slikta būs disciplīna. Protams, ir arī ekstrēmi, kad cilvēku varbūt neinteresē absolūti nekas, bet jebkurā gadījumā tā ir mana atbildība – lai stunda būtu interesanta katram no šiem bērniem," uzsver Ozols.

"Bet, protams, ir gadījumi, kad tu brīnies un rausti plecus, kā gan skolēns var tik vienaldzīgi attiekties pret jebko. Bez mērķa. Es ļoti gribētu spēt viņus pārliecināt par mērķa nepieciešamību arī viņiem. Ja bērniem būs kaut vai tas mazais stundas mērķis vai, ideālā gadījumā, piemēram, gada mērķis, vai arī – pavisam labi, ja viņam jau 7. klasē ir mērķis, ko darīs pēc 9. klases pabeigšanas, ja viņam šis mērķis ir, tad ir vieglāk pašam dzīvot, bet, ja nav nekāda mērķa, tad arī rezultāta nav un nevar būt. Paralēli tiešā veidā var ieraudzīt ar biznesu. Ja nav izvirzīts mērķis, tad kāpēc mēs vispār eksistējam un kaut ko darām? Tieši tas pats ir ar bērniem, kā arī ar pieaugušiem cilvēkiem. Ja nav mērķa, tad ir tāda braukšana pa tuksnesi nekurienē," uzskata Dinārs.

Manā skatījumā, mums ir jāmāca domāt. Lai bērni mācētu domāt, viņi ir jāmāca diskutēt. Matemātikā nav tik vienkārši, jo ne visas tēmas ir ļoti diskutējamas, bet, lai vai kā, ja iemācies pamatu, tad tu vari redzēt matemātikas pielietojamību. Ja tu zini vienu sakarību, tu vari pierādīt un izdomāt pavisam kaut ko citu. Tāpēc jau ik pa brīdim ir tie jaunie atklājumi. Šī ir galvenā lieta, kas man jāiemāca bērniem. Tomēr ļoti bieži saskaros ar motivācijas, mērķu trūkumu vai to neskaidrību," uzskata Ozols.

Dinārs atzīst, ka viņa jaunais amats ir sava veida izaicinājums. "Es domāju, ka šajā laikmetā, kad bērni sajūt pietiekamu brīvību, ka viņi var kaut ko nedarīt un par to viņiem nekas nav, ļoti daudzi izvēlas vieglo ceļu. Un, ja viņam kādā veidā, piemēram, ģimenē, nav attīstīta loģiskā domāšana un diskusijas spējas, un prasme izdarīt secinājumus, bērns to visu nav spējīgs pielietot matemātikā. Te arī ir tas, ka zobrati neiet kopā. Te ir tā nobīde šajās asīs, kas zobratiem neļauj savilkties kopā. Iemesli varētu būt dažādi, bet šie ir mani secinājumi pēc pirmā darba mēneša skolā," saka Ozols.