Es bieži saku cilvēkiem – kad jūs nomirāt savā iepriekšējā dzīvē, tad tas, ko jūs pārdzīvojāt un pārstrādājāt, tika atņemts un tas, ko jūs tajā paveicāt – ieskaitīts kā kredīts nākamajos iemiesojumos. Paliek bilance – tas, kas jārealizē šajā dzīvē. Prāts migrē līdzi no iepriekšējās dzīves līdzīgi tam, kā, mostoties no miega, cilvēks atceras par saviem šīs dzīves pienākumiem.
Pēc būtības reāls ir vienīgi pašreizējais mirklis, ko mēs pārdzīvojam šajā sekundē, kad mēs iemīlamies, precamies, lasām šīs rindas – un tu esi šeit. Mūsu prāts nepārtraukti ir ar kaut ko aizņemts.
Pat tad, kad cilvēks atpūšas, prāts turpina darboties. To ir grūti notvert, nomierināt un piespiest atgriezties pašreizējā momentā. Austrumos prātu uzskata par sesto maņu orgānu – dēļ līdzības ar pārējiem pieciem. Tas ir mūsu padomnieks, tas dod rīkojumus mūsu jūtām, ved mūs pa dzīvi.
Kad redzu, ka mans prāts kaut kur aizlidojis, es cenšos to atgriezt, sajūtot savu elpu. Kad pastaigājos, cenšos izjust savus soļus, klausos lapu čaboņā, vēroju skaisto ainavu, ko uzgleznojusi daba, iespējams, nekas tāds vairs neatkārtosies. Lielāko daļu sava laika mēs pavadām aci pret aci ar savu prātu, un tajā norisinās komēdijas, traģēdijas, drāmas, piedzīvojumi, šausmas un melodrāmas.
Cik bieži mēs vēršam savu uzmanību uz savu iekšpasauli? Piekrīti, ka ļoti reti, jo mūs aprijusi ikdiena un sadzīviska jezga. Mēs identificējam sevi ar šīm domām, kas skraida mums pa galvu.
Bet liktenis, kā zināms, mainās šajā mirklī! Mēs domājam: lūk, kur tas – Brīnumputns! Vēl tikai drusciņ, un es to notveršu. Amerikāņu sapnis. Galvenais – nekrist izmisumā, ja neesi to notvēris. Esi vieds laimē vai bēdās, godā vai negodā.
Ir jādzīvo tagadnē un jāsajūt visi tie notikumi, kas norisinās acu priekšā. Šeit un tagad var notikt jebkas. Nevajag pagātni nedz aizmirst, nedz arī ieciklēties uz to, taču nav vērts arī pārāk bieži nodarboties ar psihoanalīzi, tā taču ir mūsu pozitīvā pieredze, un ja mēs to izanalizējam, tad kļūst iespējams uzbūvēt savu nākotni. Tomēr dzīvot vajadzētu te un tagad.
Ja mani draugi nebūtu tik cītīgi mācījušies, tad tagad viņi nebūtu, piemēram, auditori un viņiem nepiederētu tas, kas pieder.
No Latvijas un Lietuvas aizbraukusi teju trešdaļa iedzīvotāju, kuri nevēlējās palikt te un tagad, bez darba un nelaimīgi. Viņi gribēja pelnīt, audzināt savus bērnus, dzīvot tur, kur ir sociālā aizsardzība. Cilvēki plāno savu dzīvi. Ja tavs darbs tiek apmaksāts pienācīgi kā citās valstīs, piemēram, Vācijā vai Lielbritānijā, tad tu plāno savu nākotni un iegūsti rezultātu. Tie, kuri nevēlējās dzīvot slikti te un tagad, aizbrauca "aiz kordona", lai dzīvotu tur un ķertu tagadnes mirkli tajā – labākajā – nākotnē.
Vientulībā, mierā un meditācijā ir iespējams remdēt un bagātināt savu prātu, apzinoties patieso realitāti!
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
