Piecas kļūdas, ko pieļauj garīgā ceļa gājēji  (1)

...vai perfekcionisms garīgās attīstības jomā. Ja esi tendēts uz to, tad zini, ka dažkārt šī tieksme pēc ideāla var traucēt.

Var šķist – kas gan slikts vēlmē izdarīt visu uz 10 ballēm? Bet perfekcionisms dzemdina prokrastinēšanu, bailes sākt kaut ko jaunu un līdz ar to – atteikšanos iet uz priekšu, attīstīties.

Vai esi pamanījis, ka aizvien vairāk gribas attīrīt telpu no veciem un nevajadzīgiem uzskatiem, negatīvām programmām? Ja tev kaut reizi izdevās saskatīt starpību starp dzīvi upura pozīcijā un radītāja sajūtā, saprast, ka no tevis viss atkarīgs, tad gribas aizvākt visu, kas dzīvē neapmierina. Tu atceries visus savus kompleksus, skaties uz dzīvi un spried, kur vēl kaut kas jāuzlabo... un sāc rušināt. Tādi centieni ne tuvu nav slikti, tieši pretēji – tas runā par atbildīgumu pret savu rīcību un dzīvi kopumā.

Bet kas notiek ar tavu omu un veselību? Kam sāk līdzināties tava dzīve, ja tu pastāvīgi mētājies no viena treniņa uz otru?

Labi vēl, ja tu dod sev laiku informācijas apguvei. Bet, ja tu uzklūpi vairākām dažādu tēmu praksēm vienlaikus un nedod sev atelpu...

Kad tu veiksmīgi risini sen "uzkārušos" jautājumus, konfliktus, problēmas ar garīgu prakšu palīdzību un redzi rezultātu, tam līdzi nāk uzvaras sajūta.

Tu sāc lasīt garīgo literatūru, likt lietā dažādas prakses un meditācijas, iet uz transformācijas treniņiem. Palaikam tu uzlabo te vienu, te citu savas dzīves jomu, atbrīvojies no bailēm, ierobežojumiem, gūsti jaudīgas zināšanas, garīgi evolucionē.

Taču ir viegli iekrist atkarībā no transformācijām.

Precīzāk – ne no pašām transformācijām, bet no sajūtām, ko gūsti, kad dzīvē kaut ko izdodas izlabot.

Tev gribas arvien biežāk sajusties kā uzvarētājam, aizmirstot, ka jau tāds esi. Tev parādās pārliecība, ka viss ir pa spēkam, tu tagad vari atrisināt jebko. Tev gribas vairāk atklāsmju, vēl vairāk personisku panākumu, bet tu aizmirsti, ka ir pašreizējā dzīve – te un tagad. Visa šā procesa mērķis izplūst. Pastāvīgas transformācijas nomoka ķermeni un dvēseli. Par veiksmīgu rezultātu tad vairs nav runas.

Ja atpazīsti sevi šajā aprakstā, pajautā sev: kāds bija mans mērķis ceļa sākumā? Ko es gribēju panākt?

Līdzās transformācijas efektam garīgajām praksēm un meditācijām ir vēl kāda īpatnība – pacelt cilvēka pašreizējās vibrācijas. Pēc meditācijas tu vienmēr jūties labāk, nekā pirms tās.

Daži piemirst vai neapzinās, ka ikvienai meditācijai ir kāds noteikts mērķis un virzība, un praktizē vairākas meditācijas pēc kārtas. Un pēc tam brīnās, kāpēc dzīvē sākas jukas. Pēkšņi vairākās jomās vienlaikus atklājas neatrisināti uzdevumi, raisās situācijas, kas izgaismo dažādu veidu problēmas. Un tu vairs nezini, ko ar visu šo "labumu" iesākt... It kā gribēji sevi pacelt, uzlabot pašsajūtu, bet te – pilnīgs haoss...

Tāpēc, pirms likt lietā kaut kādu praksi, iepazīsties ar mērķi, kam tā domāta. Izdomā, ko gribi panākt gala rezultātā, un tikai tad dari vai nedari kaut ko.

Daudzi pūlas panākt cits citu, salīdzinot svešos panākumus ar savējiem. "Viņš jau tik daudz grāmatu izlasījis, bet es vēl ne." "Viņa jau arī šo kursu pabeigusi un citu treniņu sākusi, man jāpasteidzas. Lūk, kādi viņai rezultāti! Es arī gribu tā."

Katram ir savs unikālais ceļš, savas mācībstundas, potenciāls un resursu apjoms tās vai citas pieredzes iegūšanai. Tas, kas vienam padodas viegli, citam var radīt grūtības.

Nesalīdzini sevi ne ar vienu, tā tu padari nevērtīgākus savus rezultātus, tu tos vienkārši nepamani, dzenoties pakaļ citiem.

Nekur šīs grāmatas, kursi, treniņi neaizbēgs. Ja jutīsi, ka sirds sauc, tevi noteikti aizvedīs līdz vajadzīgajai informācijai un vēl degunā iebakstīs. Ej savu ceļu. Iemācies vienkārši līksmot par citu panākumiem, nepielaikojot tos sev.

Šeit nostrādā arvien tas pats perfekcionisms – ja reiz esmu izvēlējies dzīvot apzinātu dzīvi, tad vienmēr jāpriecājas, jābūt pateicīgam, ar visu mierā, jāatrodas līdzsvarā...

Ja nu pasaulē tiešām ir tādi cilvēki, kuri pastāvīgi, katrā mīļā laika sprīdī izjūt mieru un harmoniju, tad tādus uz rokas pirkstiem var saskaitīt. Mēs tāpēc arī dzīvojam sabiedrībā, starp cilvēkiem, lai iemācītos pieņemt sevi un apkārtējos dažādos griezumos.

Mums no bērnības mācīts, ka izrādīt negatīvas emocijas ir slikti. Bet tās aizturēt ir vēl sliktāk. Mācies iecietīgāk izturēties pret sevi "bedru" un destrukcijas pārdzīvošanas brīžos.

Laikposmos, kad planētu pārņem kosmiskās enerģijas viļni, cilvēki ir īpaši pakļauti negatīviem stāvokļiem – kāds vairāk, kāds mazāk. Ja nu kādam izdevies neiekrist matrices stresa stāvoklī, bet tev – ne, nesalīdzini sevi un nenosodi. Katram ir citi apstākļi, mācības, pagātnes bagāža. Negatīvās emocijas arī jāmācās pieņemt un izdzīvot. Dažkārt mūs vienkārši ieliek tādos apstākļos, kur tas jāizdara!

Vēlreiz jāuzsver, ka garīgās prakses nav pašmērķis. Neaizmirsti dzīvot savu ikdienas dzīvi. Vienīgā prasme, kas jāapgūst, – atrašanās šajā mirklī ar visu savu apziņu. Viss svarīgais ir tev līdzās un tevī. Tā arī ir tā dzīves gudrība un jēga. Vienkārši daži tam vēl aizvien netic.