Lai gan vardarbībai nekādās tās izpausmēs nav attaisnojuma, taču tas, kas nodarīts Laurai, prātam nav aptverams. Ar kājās uzvilktu ziemas zābaku spēriens pa vēderu, žņaugšana, sitieni, draudi un mazā brāļa kūdīšana iemācīties dažādus vardarbīgus paņēmienus – to visu Laura "izbaudīja" uz savas ādas grūtniecības pirmajos mēnešos.
Laura (vārds mainīts) sarunai piekrita, daudz nedomājot, cerot, ka viņas stāsts varētu kalpot kā iedrošinājums citām sievietēm, kuras nonākušas līdzīgā situācijā. Pieņemt pareizo lēmumu, meklēt palīdzību un gribēt savu, bet, galvenais, sava bērna nākotni padarīt labāku, gaišāku.
Laura un viņas ģimene dzīvo mazā miestā, Kurzemes pusē. Ģimenē ir abi vecāki un aug seši bērni, divi no viņiem jau sasnieguši pilngadību, bet četri, ieskaitot Lauru, – nepilngadīgi. Pieaugušie brāļi dzīvo atsevišķi, Laura – misijas "Pakāpieni" paspārnē, 12 un 15 gadus vecie bērni dzīvo ģimenē, bet mazais brālis – piecus gadus vecs – ievietots audžuģimenē.
Patiesībā šī nebūt nav ierastā klasika, kādu mēdzam dzirdēt, ja tiek runāts par sociāla riska ģimenēm. Tētis visiem bērniem ir viens un ir ļoti strādīgs. Tik strādīgs, ka mājās gandrīz vai nav, tikai pāris stundas nakts melnumā. Laura stāsta, ka tagad, kad tētim no vēža nomiris darba kolēģis, viņš strādājot divās maiņās – mājās ir ap pusnakti, pat pulksten 1, tad divas stundas paguļ, lai pulksten 4 celtos augšā un atkal dotos uz darbu. Viņš strādā gaļas pārstrādes cehā. Mamma strādājot "simtlatniekos", bet visas brīvdienas viņa lietojot alkoholiskos dzērienus. "Neatceros nevienu brīvdienu, kad mamma būtu bijusi skaidrā," stāsta Laura.
Laura ar kādu puisi draudzējās divus gadus, kad 16 gadu vecumā saprata – iestājusies grūtniecība. Gaidāmā bērna tēvs aizbraucis uz ārzemēm, lai, pēc Lauras teiktā, "nopelnītu un mums būtu labāka dzīve". Tomēr Laura šo labāku dzīvi nesagaidīja, gluži pretēji – viņas puisis sarunās "Skype" pat izrādījis un lielījies ar savu jauno draudzeni. Sākumā Laura mammai neko neteica, nelielās veselības problēmas māte norakstīja uz saaukstēšanos. "Viņa gribēja mani piespiest izdzert kaut kādu tēju, lai grūtniecība pati pārtrauktos," stāsta Laura, bet tad jau ritēja viņas trešais grūtniecības mēnesis. Saprotot, ka neko vairs nevar mainīt, māte steidza meitai meklēt līgavaini un to arī atrada. Toreiz viņam bija 18 gadi, tagad – 19. Atveda mājās un nolika Lauru fakta priekšā.
'Tu mirsi!' – draudi no jaunā līgavaiņa
Jaunais līgavainis izrādījās ļoti vardarbīgs. "Viņš mani regulāri sita, žņaudza, nāca ar nazi virsū, draudot: "Tu mirsi!"" Demolēja māju, dedzināja manas drēbes. Vienreiz man ar ziemas zābaku, kuram bija tādi dzelkšņi, iespēra pa vēderu. Neļāva man tikties ne ar vienu draudzeni," stāsta Laura. Vaicāju, vai viņai ir nojausma, kādēļ jaunais vīrietis tā rīkojās. Vai tas bija kādu apreibinošu vielu ietekmē? Izrādās, ka puisim ir garīga rakstura traucējumi, pirms tam viņš jau trīs gadus ir ārstējies psihiatriskajā slimnīcā. "Mazajam brālim viņš mācīja visādus vardarbīgus paņēmienus, kā rīkoties ar nazi. Vispār bija ļoti nervozs, dzīvoju vienās bailēs pašas mājās," stāsta Laura.
Puisis ne tikai Lauras mājās parādījis savus vardarbību – viņš vēl kādai sievietei izdemolējis un aizdedzinājis māju, par ko patlaban noritot tiesas darbi. Arī Laura bija lūgusi noteikt viņam tuvošanās aizliegumu, kas izdarīts tikai vēlāk, bet viņš likumsargu liegumu izbraukt no savas dzīvesvietas regulāri pārkāpjot, lai, piemēram, pārtvertu Lauru viņas tagadējā uzturēšanās vietā.
Lai gan jaunajā mītnes vietā – "Pakāpienos" – Laura jūtas pasargāta, tomēr draudi no šī "līgavaiņa" ik pa laikam turpinoties. "Es pa nakti slēdzu ārā telefonu, jo viņš naktīs man zvana, draud."
Laura – mammas vietā mazajam brālim
Laurai vistuvākais ir viņas mazais brālītis, un ne velti. "Tagad, kad pašai ir dēliņš, man nav problēmu, es protu viņu aprūpēt, jo savu mazo brāli no četru mēnešu vecuma auklēju. Atceros, ka mamma visu laiku dzēra un baroja ar krūti brāli. Es viņai teicu, ka tas piens ir ar alkoholu, un sāku brālim taisīt pudeles. Arī bērnudārzā – kad gāju viņam pakaļ, viņš vienmēr sauca: "Man mamma atnāca pakaļ!" Tā bija – viņš mani par mammu sauca. Mēs dzīvojām vienā istabā, un viņš nekad nevarēja bez manis iemigt, lasīju viņam pasakas priekšā, dziedāju dziesmiņas," atminas Laura, kura tagad visu to pašu dara ar savu mazo dēlēnu.
Bēbīšu mājā Laura nonāca, kad bija 4. grūtniecības mēnesī, pirms tam trīs dienas padzīvojot krīzes centrā. "Atceros kā šodien. Tā bija piektdiena. Sociālais dienests atbrauca uz mūsu mājām pārbaudīt situāciju. Tas bija pa dienu. Mamma sēdēja pie galda, uz kura stāvēja divas alus pudeles. Sociālie darbinieki paskatījās, atnāca pie manis un teica, lai kravāju savas mantas, brālis bija bērnudārzā, viņu aizveda no tā. Tā mēs nonācām krīzes centrā. Un tad sociālie darbinieki man piedāvāja pārcelties uz Bēbīšu māju, kam arī piekritu. Bet mazais brālis tika ievietots audžuģimenē," savu stāstījumu turpina Laura.
Kā tikai Laurai neesot gājis! "Mamma, kad dzēra, bieži mūs meta ārā no mājas, vienreiz mētājās ar ķieģeļiem. Tad es naktī paņēmu mazo brāli un ar stopiem braucām pie omas. Bieži bija arī pārtikas trūkums, jo īpaši tad, kad tētis kādu laiku bija bez darba. Tad pārtikām no makaroniem un griķiem, kas bija izsniegtajās pārtikas pakās. Jā, var teikt, ka mana bērnība nav bijusi īpaši skaista. Zaudējām divas mājas – nodega vienreiz mūsu māja, tad omas, mātes problēmas ar alkoholu," atzīst jaunā māmiņa. "Es jau ļoti centos. Mēģināju vasarā kaut ko piestrādāt. Tad cēlos agri no rīta, uzcepu kartupeļus, lai mazais vismaz kaut ko paēd."
Laura būs konditore un sapņo par mazā brāļa atgūšanu
Laura mācās internātvidusskolā par konditori, šis ir pēdējais mācību gads. Tagad vēl notiek mācības, bet nākamā gada februārī būšot prakse – un tad jau diploms kabatā. Kamēr Laura ir skolā, viņas mazo dēliņu Bēbīšu skolā pieskatot kāda sešu bērnu mamma, kura "Pakāpienu" misijā nonākusi vīra vardarbības pret bērniem dēļ. Brīvlaika nedēļā Laura priecājas, ka ar savu mazo var būt kopā visu laiku, bet ikdienā, tiklīdz skola beigusies, skrienot ātrāk pie mazā. Pusdienlaikā arī "pieskrienot" mazo pabarot. Cīnās, un var just – viņai viss izdosies.
Jaunietei 18 gadi paliks nākamā gada vasaras sākumā, un līdz tam laikam viņa arī dzīvošot Bēbīšu mājā, bet pēc tam cer, ka pašvaldība piešķirs solīto dzīvoklīti. Mājās atgriezties Laura nevar un negrib. Viņai būšot citāda dzīve. "Ceru, ka man būs labs dzīvoklītis, dabūšu darbu, mazo iekārtošu dārziņā, un tad lūgšu bāriņtiesu, lai piešķir man iespēju audzināt arī mazo brāli," nākotnes vīzijas ieskicē Laura. Tagad viņai pašai un viņas dēliņam ir aizbildne no "Pakāpienu" misijas.
"Nezinu, domāju, ka mana dzīve būtu izvērtusies pavisam citāda, ja ne… Kad man bija četri gadi, mātes brālis, kuram pašam ir uzņēmums, gribēja mani paņemt pie sevis dzīvot, bet toreiz kaut ko nevarēja nokārtot ar dokumentiem. Viņam laikam tad arī nebija dzīvesbiedres, es īsti nezinu, bet domāju, ka viss būtu bijis pavisam citādi," spriež Laura.
Kādas ir viņas attiecības ar pārējiem ģimenes locekļiem? "Ar mammu, kad ir skaidrā, runājos, bet telefonu neceļu, ja viņa zvana brīvdienās, jo zinu – māte ir dzērusi. Ar vecākajiem brāļiem dažreiz satiekamies, parunājamies. Mazo brāli reti redzu, jo uz pilsētu viņš atbrauc reti. Viņa man pietrūkst," atzīst Laura.
"Es savu dzīvi bez dēliņa nevaru iedomāties, gribu ar viņu pavadīt iespējami vairāk laika un darīšu visu, lai viņa bērnība būtu labāka, nekā tā bija man," nopietni saka Laura. Un tā noteikti būs!
Studentes iedarbina projektu Bēbīšu mājas atbalstam
Biznesa augstskolas "Turība" studentes nolēmušas sabiedrībai plašāk pastāstīt par Bēbīšu māju, mudinot arī iespēju robežās palīdzēt tur dzīvojošām sievietēm.
Bērns ir dāvana. Taču sabiedrībā ir sievietes, no kurām tuvinieki novēršas brīdī, kad uzzina, ka viņas ir bērniņa gaidībās. Mūsdienu pasaulē pastāv daudzi stereotipi par pusaudžu grūtniecību, kuru dēļ šīs meitenes tiek nosodītas. Bet neviens nav pajautājis, kā meitenes jūtas, kāda ir bijusi viņu dzīve un apstākļi, kādēļ viņas nonākušas šādā situācijā. Daudzas no šīm meitenēm nav izjutušas, kas ir īsta, laimīga un mīloša ģimene, un viņām ir nācies pa dzīvi soļot vienām pašām. Lielākā daļa šādu meiteņu ir pelnījušas cieņu par savu izvēli – dzemdēt un radīt savam bērniņam labāku dzīvi, nekā pašas ir piedzīvojušas. Šīs māmiņas ir jāiedrošina, jo, mīlot savu bērniņu, neviena mamma nevar būt slikta, uzsver studentes.
Lai palīdzētu grūtībās nonākušām meitenēm bērniņa gaidībās, Tukumā darbojas misija "Pakāpieni", kas ir izveidojusi īpašu vietu – Bēbīšu māju. Misijas mērķis ir palīdzēt krīzes situācijā nonākušām jaunajām māmiņām no visas Latvijas, kuras palikušas bez patvēruma un atbalsta.
Palīdzēt ne vien ar pajumti, bet arī morālu atbalstu, lai jaunā māmiņa ļautu bērniņam nākt pasaulē, nevis lemtu par labu abortam.
Bēbīšu māja atrodas Tukumā un izveidota kā miera osta, kurā var patverties, sajust mīlestību, drošību un gādību, vienlaikus apgūstot dažādas saimniekošanas prasmes. Meitenes šajā mājā mitinās un saimnieko, līdz bērniņš sasniedzis pusgada vecumu, pēc tam viņām jāspēj nostāties uz savām kājām, lai sāktu savu jauno, laimīgo dzīvi. Lai tas izdotos, ir ļoti svarīgi apgūt dažādas prasmes, kā arī nezaudēt cerību par savu dzīves mērķu sasniegšanu un laimīgu dzīvi bērniņam. Šajā vietā, Bēbīšu mājā, viņas ne vien atbalsta, bet arī sagatavo jaunajai dzīvei.
"Pasaule ir radīta, lai cilvēki būtu viens otram, tāpēc arī mēs, biznesa augstskolas "Turība" Komunikācijas fakultātes studentes, sadarbībā ar atbalstītājiem vēlamies dalīties sirds siltumā un priekā ar Bēbīšu mājas iemītniecēm. Ir svarīgi ikdienas dzīvē ielaist kādu saules stariņu, kas sildīs meiteņu sirdis arī pēc pasākuma. Ne vien sildīs, bet arī iedvesmos jaunajai dzīvei. Kopīgas sarunas, radošas nodarbes un atbalsts no sabiedrības ļaus meitenēm apzināties, ka viņu izvēle – laist pasaulē bērniņu, neskatoties uz dzīves grūtībām, – ir bijusi pareiza un nebūt ne nosodāma," tā par savu mazo projektiņu stāsta studentes.
Mērķis:
- Lauzt stereotipus par nepilngadīgajām māmiņām, parādot, ka viņas ir daļa no mums un ir pelnījušas cieņu par to, ka izvēlējušās laist pasaulē savus mazuļus.
- Sarūpēt ikdienā nepieciešamās lietas misijas "Pakāpieni" aprūpē nonākušajām jaunajām māmiņām un viņu bērniņiem.
- Iedvesmot jaunās māmiņas savu dzīves mērķu sasniegšanā ar radošo darbnīcu un sarunu palīdzību.
Projekta laikā iecerētas radošās darbnīcas Bēbīšu mājā, sarunas par darba intervijām, pareizu komunikāciju, sevis pasniegšanu, fizioterapeita mācību stunda, biezenīšu gatavošana kopā ar jaunajām māmiņām, dabīgās kosmētikas un ziepju, vannas bumbu gatavošana – tas viss novembrī. Savukārt otru pasākumu iecerēts organizēt decembrī, kad Bēbīšu mājā plānota mākslas un skaistuma diena. Tās laikā notiks "make up" meistarklase, fotosesija ar profesionālu fotogrāfu, bēbīšu skola (bērniņu socializēšanās), sarunas pie tējas.
Decembrī arī iecerēti dažādi labdarības pasākumi Rīgā, vācot ziedojumus, kas lieti noderēs Bēbīšu mājas darbībai.
Ja arī tu vēlies sniegt savu artavu, plašāk par iespējām to izdarīt uzzini – info@pakapieni.lv vai pa mobilo tālruni 29651160.
Biedrība "Misija "Pakāpieni""
Rīgas iela 41, Tukums, LV 3101
Reģ. Nr. 40008034946
LV91 UNLA 0010 0007 0101 0
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
