Zviedrijā ir tā. 'Delfi' viesojas bērnudārzā, kur audzēkņus nedala kategorijās 'Viņš' un 'Viņa'  (81)

Viņasprāt, nākotne ir dzimumneitrālas pirmsskolas izglītības iestādes, kurās labi jūtas gan bērns no četru tētu ģimenes, gan mazulis, kura mamma valkā čadru un ir aizbēgusi no sagrauta ciema Eritrejā. "Delfi" bija iespēja viesoties neparastā bērnudārzā, uz kuru ir bezgala garas rindas. Šobrīd Stokholmā ir jau seši tādi bērnudārzi.

"Hei hei!" starp rozā un zilo, starp koka zirdziņiem kā no zila gaisa parādās... labā burve. Šķiet, tieši tā arī izskatās pasaku fejas no mūsu bērnības. Sīciņa, gaiša, smaidīga, ar labsirdīgu krunciņu tīklu ap acīm – Lotta Raijalina ir 13. bīstamākā Zviedrijas sieviete sarakstā, ko sastādījusi valsts ultralabējā partija.

Lotta ir idejas autore un izpildītāja koncepcijai par bērnudārziem, kuru audzēkņiem ir "pieejams viss dzīves spektrs" un kuri paši var "spēlēt dažādas lomas un dažādos laikos būt dažādi". Tā Lotta raksturo projektu, kurš startēja 1998. gadā un nu izaudzis līdz sešām pirmsskolas izglītības iestādēm, ko apstiprinājusi Zviedrijas Izglītības ministrija un sertificējusi LGBT biedrība. Viens no bērnudārziem darbojas pēc Marijas Montesori metodikas, bet cits specializējas darbā ar bēgļiem. Tuvākajā desmitgadē šādi bērnudārzi Zviedrijā tiks uzskatīti par parastiem, pārliecināta Lotta.

Bērnudārzs Skomakargatanas ielā vecajā centrā izveidojās apmēram pirms simts gadiem. Koncepcija bija cita, tomēr arī itin neparasta. Tajā laikā vecpilsētā galvenokārt dzīvoja trūcīgi cilvēki, daudzām sievietēm nācās pelnīt iztiku, naktīs pārdodot sevi. Svētā Nikolaja baznīcas, kur "naktstauriņi" devās sūdzēt grēkus, kalpotāji, uzzinot par viņu bažām par bērniem, apņēmās pieskatīt mazuļus pa naktīm, kamēr mātes strādā – pabarot, padzirdīt, nomazgāt, nolikt gulēt. Tā negaidot izveidojās nakts bērnudārzs.

Pašvaldības paspārnē pirmsskolas iestāde nonāca vairāk nekā pirms 40 gadiem. Vispirms kā parastais bērnudārzs: meitenes – "vāverītes", zēni – "zaķēni". Lelles, mašīnītes. Rozā, gaiši zils. Princeses, vikingi... Tiesa, jau toreiz ne viss bija tā. Jāatceras, ka uzreiz pēc Otrā pasaules kara kādā Stokholmas dzīvoklī ar skatu uz Vasa parku "pasaulē nāca" pati neparastākā meitene pasaulē – visu bērnu iemīļotā Astrīdas Lindgrēnes pasakas varone Pepija Garzeķe. Nav pārsteigums, ka nepārspējamā stipriniece, neapturamā fantazētāja, vulkānu iekarotāja un taisnības cīnītāja Pepija (zviedru valodā – Pippi) tagad kļuvusi par visu Zviedrijas feministisko un tiesību aizstāvju kustību simbolu.

Ja atceramies pasaku, tad Pepijas pilnais vārds ir Pepilota Viktualija Rulgardīna Krisminta Efraima meita Garzeķe. Un vairs nav nekāda pārsteiguma, ka sistēmu, kas sagrauj visus bērnu audzināšanas šablonus bērnudārzos, dibinājusi sieviete, kuru sauc Lotta. Lai gan pati Lotta Raijalina apgalvo, ka viņas vecāki par to nav domājuši. "Piedzimu visparastākajā ģimenē, kuru būtu pieņemts saukt par tradicionālu – tētis, mamma un trīs meitas – māsiņas."

No 20 gadu vecuma Lotta ir pedagogs – bērnudārzos un skolās. "Esmu pieredzējusi visas izglītības sistēmas problēmas: tajā ir pārāk daudz agresijas, vardarbības un necieņas pret skolotāju. Vairums konfliktu izceļas tieši dēļ sabiedrības nevienlīdzības un stereotipiskas izpratnes par dzimumu lomām..."

Uz dažiem gadiem izkrītot no sistēmas, lai "strādātu par vecmāmiņu", 1998. gadā Lotta atgriezās ar ciešu apņemšanos visu izveidot citādāk. "Man bija skaidrs, ka jāsāk ar mazuļiem. Tas, ko mums māca bērnudārzā un skolā, pēc tam nāk līdzi visu dzīvi."

Kāds ir tipisks sabiedrības redzējums par zēniem un meitenēm? To nav grūti saprast, ieejot jebkurā bērnu apģērbu veikalā. Tipiska meiteņu nodaļa: gaišs, cakots, mežģīnes, lentītes, plānas zeķbikses, svārciņi. Tādā apģērbā kokā neuzrāpties un futbola bumbu nepadzenāt. Zēnu apģērbu nodaļā – tumšs, nedaudz maisveidīgs, kustības neierobežojošs apģērbs.

Kā novērojusi Lotta, parastajos bērnudārzos meitenes jau no pieciem gadiem zina, ka viņām jābūt slaidām, bet zēniem jāattīsta muskulatūra. Galu galā meitenes atsakās no ēdiena, bet zēni provocē kautiņus. Meitenei ir tiesības būt kautrīgai un biklai, zēns drīkst būt ļauns, aizkaitināts, pat mežonīgs, bet viņam nav paredzēts pakalpot, viņam jāattīsta spēja pastāvēt par sevi. Viņai jābūt jaukumiņam un saldumiņam, viņam – spēcīgam un spicam. Viņa – pasīva, viņš – aktīvs...

"Dzīvē ne vienmēr tā tas ir! Mēs lieliski zinām, ka Zviedrijā sievietes mēdz būt trakas un aktīvas – Pepija Garzeķe ir piemērs. Tradicionālās audzināšanas piekritēji šādām meitenēm mēģina iedot kaut ko nomierinošu. Bet "pārāk raudulīgam" puisēnam teiks: "Nu ko tu kā meitene!"," Lotta turpina. "Redzu, ka ne visiem zēniem patīk futbols. Bet ja zēns 5-7 gados ies uz dejām, tad apkārtējie viņam liks saprast, ka šī nav īstu puišu nodarbe. Un viņš pametīs to, kas viņam sagādā lielu prieku."

Dzimumu nevienlīdzība – tā ir tikai neliela stereotipu daļa, ko Lotta grauj. "Kad mēs sākām strādāt, pievērsām uzmanību, ka visās veidlapās, kas jāaizpilda vecākiem, rakstīts "Māte" un "Tēvs"," viņa atceras. "Tomēr ne jau visās ģimenēs ir divi dažāda dzimuma vecāki. Pirms 20 gadiem, kad mēs pirmie savās veidlapās iekļāvām apzīmējumu "Vecāki", izcēlās pamatīgs tracis. Bet tagad Stokholmā tā ir ierasta prakse."

Lotta uzskata, ka vēsturiskais pagrieziens apziņā noticis, kad 1998. gadā valsts Mācību plāns apstiprināja: bērnudārzos zēniem un meitenēm jānodrošina vienādas attīstības iespējas. "Tāpat mums ir Eiropas Bērnu tiesību aizsardzības komvencija, Zviedrijas Likums par diskrimināciju, kā arī Skolas likums, kurā strikti uzskaitītas septiņas nevienlīdzības pazīmes: vecums, dzimums, seksualitāte, etniskā piederība, reliģija, invaliditāte... Tie ir mūsu pamati."

Mēs cenšamies izbēgt no vērtējošiem stereotipiem. Mūsu pedagogi nekad neteiks meitenei: ak, kādi tev svārciņi, īsta lellīte! Drīzāk viņi sacīs: redzu, ka tev patīk tavi jaunie svārki, tu izskaties tik laimīga! Mēs aktīvi izmantojam jaunas uzrunas formas, kas ir daudz inkluzīvākās par tradicionālajām. Bērni var runāt, kā viņiem pierastāks – "viņš", "viņa", "zēns", "meitene" – mēs nelabojam. Savukārt pedagogi visbiežāk uzrunā bērnus: "Draugi!!" vai sauc vārdā, savukārt stereotipisko "viņš" un "viņa" vietā izmanto dzimumneitrālu "hen"...

Allaž esam noskaņojušies uz pozitīvo un neizceļam audzēkņu vājās vietas. Jo bērni taču bieži vēlas būt tie, ko no viņiem sagaida pieaugušie. Tādējādi mēs viņiem atņemam visas dzīves dotās iespējas un neļaujam būt pašiem sev."

Līdztekus darbam ar dzimumu līdztiesību "Nicolaigarden" daudz uzmanības velta emocijām – palīdz bērnam tikt galā ar sliktu noskaņojumu, satraukumu un aizkaitinājumu, lai izvairītos no iespējamās vardarbības un konfliktiem, kuros parasti transformējas neizliktās negatīvās emocijas. Lotta izrāda savu iemīļoto pedagoģisko metodi – darbu ar lellēm. Mīkstās lupatlelles "pauž" dažādas emocijas ar bēdīgiem, jautriem, nikniem smaidiņiem. "Leļļu teātrī" ar dažādām ainiņām no dzīves pedagogs rāda, kā var atrisināt konfliktu.

Video: Lotta demonstrē darbu ar negatīvajām emocijām.

"Mēs redzam, kā mūsu ikdienas darbs palīdz bērniem sarunāties vienam ar otru konflikta gadījumā, nenonākot līdz kautiņam vai kliegšanai. Tas ir tas, kā tik ļoti pietrūkst mums, pieaugušajiem," stāsta Lotta.

Šogad februārī viņai nācis jauns pārbaudījums: "Mans boss pateica: "Atbraukušas 85 bēgļu ģimenes no Sīrijas, Eritrejas, Afganistānas, Somālijas. Pieaugušajiem jāmācās zviedru valoda. Bet kādam tajā laikā jānodarbojas ar bērniem,"" stāsta Lotta. "Es pieņēmu jaunus darbiniekus. Tikos ar ģimenēm un godīgi viņiem pastāstīju, kā mēs strādājam, izmantojot atslēgvārdu "demokrātija". Ikviens saprata, par ko es runāju, jo viņi ir izbaudījuši, ko nozīmē dzīvot bez demokrātijas. Nevaru teikt, ka visi it visam piekrita. Tomēr man savā ziņā ir lielāka vara, es varu viņiem teikt: "Zviedrijā ir tā. Ja no dejošanas tērpu piedāvājuma zēns izvēlēsies spilgtus svārkus, mēs neiebildīsim."

Jaunajā bērnudārzā ir sešas grupas bērniem, viena – vecākiem. Viņiem ir atsevišķi apartamenti, kuros mūsu darbinieki ar bēgļiem sarunājas viņu valodā, tur ir dators, kafija, ēdiens, bibliotēka, tur vienmēr palīdzēs ar dokumentiem un formalitātēm, tur var veikt grūtniecības testu, sazināties ar valsts iestādēm, aptvert, kā dzīvo Zviedrijā. Vecāki tur var uzturēties, cik vien nepieciešams, un jebkurā brīdī redzēt, kā jūtas viņu bērni."

Protams, tūlīt rodas jautājums, kā Lottas Raijalinas jaunais redzējums korelē ar musulmaņu, katoļu vai pareizticīgo ieražām un tradīcijām, kas stiprinātas simtiem, pat tūkstošiem gadu. "Zviedrijā reliģija mācību iestādēs ir aizliegta ar likumu," Lotta skaidro. "Tomēr tā kā mūsu uzdevumos ietilpst arī iepazīstināšana ar Zviedrijas un citu valstu kultūrām, tad, rādot baznīcu ēkas, mums ir tiesības skaidrot, kas tas ir un kādu reliģiju pārstāv. Mēs drīkstam stāstīt, ka pastāv dažādas reliģijas, neizceļot nevienu no tām. Pie mums nav aizliegts valkāt krustiņu vai citu reliģiskās piederības apliecinājumu. Skolā pasniedzējiem ir atsevišķa telpa, kurā viņi pēc vēlēšanās var iet lūgties pārtraukumā, kas ir neapmaksāts privātais laiks. Tas nevienam netraucē."

Oksfordas profesors Bens Kenvords un Upsalas Universitātes zinātnieki rūpīgi izpētījuši Lottas un viņas komandas darba metodes, par to uzrakstot zinātnisko darbu (ar secinājumiem var iepazīties šeit). "Profesors salīdzināja bērnu attīstību mūsu un parastajos bērnudārzos. Piemēram, viņš rādīja bērniem citu bērnu attēlus un jautāja, ar ko viņi vēlētos parotaļāties. Mūsu bērni izvēlējās draugus ar kopīgām interesēm un aktivitātēm, nevis tādēļ, ka bildē bija zēns vai meitene, tumšādainais vai baltais."

Aiz "Nicolaigarden" sienas atrodas skola, kurā nonāk bērni ne tikai no šī bērnudārza, bet arī no trīs privātajām pirmsskolas izglītības iestādēm vecpilsētā. "Šādi mēs varam vērot savus audzēkņus vēl vairākus gadus. Skolotāji apgalvo, ka atšķirība starp mūsu un pārējiem bērniem ir visnotaļ redzama. Mūsējie ir daudz pārliecinātāki par sevi, viņi prot konstruktīvi strīdēties un aizstāvēt savas tiesības, zina, ka viņu viedoklis tiek cienīts. Turklāt viņi spēlē futbolu un dejo neatkarīgi no dzimuma. Esmu pārliecināta, ka pieaugušo dzīvē mūsu bērni varēs par sevi pastāvēt un viņiem nav nepieciešami siltumnīcas apstākļi."

Lotta norāda, ka viņas idejai ir sekotāji ne tikai Stokholmā. Jau 10 gadus viņa sadarbojas ar domubiedriem Itālijā un Islandē. "Islandē ir daudz skolu un bērnudārzu, kuros valda dzimumu līdztiesība. Tomēr tur joprojām klases un grupas dala zēnos un meitenēs, ar katru strādā atšķirīgi. Mums – cits ceļš," piezīmē Lotta.

Izstāstām Lottai par neseno skandālu Latvijā – bērnudārza ieteikto, no dāņu valodas tulkoto grāmatu "Diena, kad Kārlis bija Karlīna..." pret kuru uzreiz iestājās 54 organizācijas un daudzi valdošo partiju deputāti. Revolucionārajai Lottas pieejai arī ir ne mazums kritiķu un pretinieku, daudzi no viņiem – itin kaismīgi. Daži bērnu psihologi šaubās par pieņēmuma "dzimums ir katra privātā izvēle" pareizību, uzskatot, ka šaubas par dzimumpiederību var samulsināt bērnu un atņemt stingru pamatu personības veidošanās procesā.

Uz jebkuru no argumentiem Lottai ir atbilde: "Visas meitenes zina, ka viņas ir meitenes, bet zēni – ka viņi ir zēni. Mēs strādājam nevis ar bioloģisko, bet sociālo dzimumu. Mēs nevienu neapdalām, nevienam neko neatņemam, bet tikai pievienojam. Mēs dodam iespējas, kas bērnu padara daudz pašpārliecinātāku un zinošāku par pasauli un sabiedrību visā tās mūsdienu pilnībā."

Lotta stāsta, ka visvairāk neapmierināto vēstuļu viņa saņem no Krievijas un Vācijas. Šajos pasta vai elektroniskajos sūtījumos netiek novērota vēlme diskutēt. "Viņi raksta – mēs zinām, kur jūs dzīvojat, kur jūsu bērni iet uz skolu... Nez kāpēc viņi ir pārliecināti, ka mēs ar audzēkņiem darām kaut ko seksuāli nepiedienīgu, pēc kā visi kļūst homoseksuāli. Taču tā ir muļķīga neizpratne!" Lotta ir sašutusi.

Zviedru oponenti protestē pie pašvaldības un nāk pie bērnudārza. Reiz blakus bērnudārzam uz sienas parādījās pazemojošs uzraksts, citu reizi "Nicolaigarden" saņēma sūtījumu – kasti ar divām lellēm. "Viņi bija neuzmanīgi un atvēra kasti, tas bija bīstami," atceras Lotta. "Tur bija divas lelles ar uzrakstiem: "Šis ir baltais zēns. Šī ir baltā meitene. Šī ir īstā Zviedrija!""

Bērnu apģērbi salikti kastēs ar varavīksnes uzlīmēm. Varavīksne ir viens no galvenajiem dizaina elementiem šeit – tā ir uz galdiem, uz grīdas, pie sienas, pagalmā... Varavīksne simbolizē dzīves paletes pilnību, kuru redz bērnudārza audzēkņi. Mūs palūdz nefotografēt bērnus, ja vien paši neielec kadrā, bet tad tikai no aizmugures.

Visā visumā – bērni kā jau bērni, katrs ar kaut ko aizņemts – kurš meistaro instalāciju ar savvaļas zvēriem, kurš lasa, kurš ēd. Žurnālistus uztver kā kaut ko pašu par sevi saprotamu – dekorāciju maiņu. Pārsteidz, ka gadu veci mazuļi paši sevi apkalpo – ēd, dzer, iet pēc papildporcijas.

Pats bērnudārzs – nedaudz juceklīga dzīvokļu sistēma kādā no vecpilsētas daudzstāvu namiem – neticami daudz ieeju un izeju, kāpņu, visnegaidītākie interjera elementi un risinājumi – te štābiņš ar zirgiem, te aptumšots midzenis ar haotiski izmētātiem spilveniem, ģitārām un citiem instrumentiem, te kaut kas mākslinieku studijai līdzīgs... Rotaļlietas redzamas visdīvainākajās kombinācijās – lelles jāj uz dinozauriem, lāči audzina "babyborn" mazuļus, ziloņi vizinās zirgu mugurās... Vārdu sakot, fantāzijai te nav robežu, atsevišķus meiteņu vai zēnu stūrīšus neatrast.

Un tomēr pasakas par Pelnrušķīti vai Guļošo princesi vietā te priekšroku dod, piemēram, brīnišķīgi veidotai grāmatai par divām žirafēm, kas atradušas vecāku pamestu krokodila mazuli un adoptējušas to. Atceroties Latvijas batālijas par 8. martu, jautājam – bet kā ar Mātes dienu un Tēva dienu – vai tiešām bērniem šādu svētku nav?

"Protams, mūsu skolotāji nebūs šādu svētku iniciatori, tomēr ja bērni par tiem runā un vēlas kaut ko šai sakarā darīt, viņiem neviens netraucēs," skaidro Lotta. "Tomēr mēs visu laiku ar bērniem runājam par to, cik dažādas var būt ģimenes un ka mēs negaidām to, ka visi vecāki būs tradicionāli."

Mūsu ekskursijas finišs – uz jumta ar skatu uz baznīcu. Arī te viss bērnu ērtībām un priekam – siltumnīciņa, kurā mazos podiņos aug dažādi augi un dārzeņi, kalniņš. Vasarā šurp pārceļas lasītava, bet reizēm arī ēdamzāle.

"Nicolaigarden" ir 110 bērni, bet pavisam kopā Lottas Raijalinas audzināšanā – 450. Pedagogu skaits ir ar aprēķinu – viens uz pieciem bērniem līdz trīs gadus vecumam, bet vecumā no trīs līdz pieciem gadiem – viens pedagogs uz septiņiem bērniem. Bērnudārzs ir pašvaldības, tādēļ vecāku līdzmaksājums pēc zviedru mērauklas ir simbolisks – 1000 kronas (aptuveni 100 eiro). Lotta piebilst, ka trūcīgiem vecākiem, kuriem arī šī summa ir nepaceļama, viss ir bez maksas. Piemēram, par bēgļiem maksā valsts.

Atstājot "Nicolaigarden", interesējamies – ja sistēmai ir tik daudz agresīvu pretinieku, kādēļ pie vārdiem nav apsardzes? Ieiet un iziet var bez problēmām. Vai tiešām nebaidāties? "Tādēļ, ka šī ir Zviedrija!" ar mierīgu smaidu atbildi Lotta Raijalina. Daži viņu uzskata par bīstamāko sievieti valstī.