Laura Vanaga-Mickeviča lekcijā nule notikušajā Personālvadības konferencē izvēlējās stāstīt par dzīvi kā triatlonu. Un patiesībā jau tā nav tikai peldēšana, riteņbraukšanas un skriešana. Vārds "triatlons" vienkārši raksturo izturību, kāda mums šobrīd nepieciešama ikdienas straujajā skrējienā. Taču vēl vairāk par izturību mums ir nepieciešama prasme apstāties. Laura to atradusi jogā, un savu pieredzi aprakstījusi grāmatā "Joga un pārdošana".
– Dzīve kā triatlons – kā tas ir?
Triatlons ir tikai metafora. Patiesais stāsts ir par mūsu dzīves ātro tempu, kas pats neapstāsies, ja mēs to nespēsim apstādināt. Un stāsts jau patiesībā arī nav par tempu. Jautājums drīzāk ir par to, kā un ar kādu attieksmi mēs plānojam savu dzīvi. Stāsts ir par prioritātēm, kas mums bieži vien sajūk. Liekas, ka viss ir svarīgs, un veidojas liels mūsdienīgs haoss. Un neviens pie tā nav vainīgs. Tā vienkārši ir laikmeta iezīme, jo pasaule un arī mūsu ikdiena digitalizējas, kļūst ātrāka un dinamiskāka. Un mums tāds nieks vien atliek kā tikt visam līdzi.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
