Bērnībā nācies iztikt ar maizes šķēli dienā, tagad – palīdz citiem. Stāsts par Ediju Piparu un viņa komandu  (21)

Simtiem vēstuļu ar palīgā saucieniem saņem Edijs Pipars un viņa komandas biedri – labdarības organizācija "Palīdzēsim viens otram". Dīvainis? Krāpnieks? Pašlabuma meklētājs? Kas viņam aiz ādas? Šādus dīvainus jautājumus un replikas Edijs ir dzirdējis par sevi un nu jau iemācījies to visu neņemt galvā, bet argumentētu kritiku gan viņš uzklausot un labprāt ieklausoties vērtīgos padomos.

Kas ir šis izskatīgais, gados jaunais puisis, kurš steidz palīdzēt tik daudz cilvēku Latvijā? Ar Ediju un vienu no viņa komandas – Dainu – tiekamies omulīgā itāļu kafejnīcā Rīgas centrā. Sākoties sarunai, aiz loga parādās šogad pirmās sniegpārslas. Iepriekš neesam pazīstami, bet kādu laiku sekoju Edija veidotajai "Facebook" lapai, tādēļ esmu jau nedaudz pavērojusi organizācijas aktivitātes.

Edijs ir 28 gadus vecs vīrietis, kurš pēdējos četrus dzīves gadus veltījis labdarībai. Sācis viens pats, un tagad viņa komandā ir vairāk nekā desmit palīgu, kas koordinē atbalsta sniegšanu grūtībās nonākušajiem dažādos Latvijas reģionos. Jā, Edijs atzīst, ka viņam privātās dzīves gandrīz vai neesot, bet tā ir viņa izvēle, misija, ko viņš patlaban veic. Daina ir trīs meitu mamma, šķīrusies, Edija komandā iesaistījusies šovasar, lai gan abi pazīstami jau sen, sen, jo nāk no vienas puses.

Arī es neesmu izņēmums, uzdodot visai nodriskātu jautājumu – kāpēc? Kas Ediju pamudinājis uz šādu darbošanos? "Es pats nāku no tādas vides. Mēs ģimenē bijām pieci bērni, kurus mamma audzināja viena. Bijām ļoti nabadzīgi. Dzīvojām mazā ciematā Cēsu pusē. Visi cilvēki viens otru pazina. Mums brīžam, varētu teikt, visai bieži, nebija, ko ēst. Dažreiz bija tā, ka viena maizes šķēle bija no rīta, otra – vakarā, bet gadījās, ka dienā tika viens rieciens maizes. Es tagad tikai domāju – visi apkārtējie taču zināja mūsu situāciju un gandrīz neviens, izņemot vienu tanti pa kādai reizei, neatnesa nedz maizes kukuli, neko. Arī naudu mammai neviens neaizdeva," bērnību atminas Edijs.

Kaut ko vairāk par maizes šķēli Edijs un viņa brāļi un māsas dabūja svētdienas skolā. "Jā, gājām tur, jo tur vismaz iedeva arī kaut ko paēst. Elektrība mums ilgu laiku bija atslēgta, un mācījāmies sveču gaismā," stāsta Edijs, bet Daina piebilst: "Jābrīnās, ka tev redze nav sabojāta." "Neraugoties uz to, ka mums nekā nebija, man vienmēr paticis dalīties, un to mums mācīja mamma. Citreiz bija viens maizes kukulītis, un tas, protams, bija jāsadala vairākās daļās, tas šķita pašsaprotami. Tāpēc ir visai loģisks mans pašreizējais dzīvesveids, es uzskatu to par normu," tā Edijs.

Lai kāda nebūtu bijusi Edija bērnība, viņš savu mammu sarunas laikā vairākkārt nosauc par "superīgāko mammu pasaulē", jo, tieši pateicoties viņai, Edijam esot izdevies tapt par to, kas viņš ir šodien. Nabadzība, trūkums, izpalīdzēšana – tas viss lika atrast sevī milzu spēku, motivāciju – iet, meklēt, atrast, darīt, sapņot un izsapņoto piepildīt. Ja nebūtu šīs bērnības pieredzes, Edijs, ļoti iespējams, nebūtu tieši šajā vietā, tieši tagad – palīdzot citiem grūtdieņiem. To viņš apzinās un smejoties atzīstas, ko pircis, saņemot savu pirmo un dažas nākamās algas. "Kurpes, es pirku kurpes. Un tad es tās katru vakaru ar zobu birstīti rūpīgi notīrīju, pat dusmojos, ja kāds no brāļiem tām pieskārās. Protams, laikam ejot, tu saproti, ka lietām jau nav vērtības. Un tagad es tās nevis krāju, bet apzinīgi lietoju," skaidro Edijs.

Foto: Daina ar savām trejmeitiņām.

Viņš par sevi arī esot dzirdējis baumas no nelabvēļu puses, ka pats braukājot ar smalkas markas BMW auto, dzīvojot lielā mājā. "Man pat tiesību nav un, loģiski, arī auto nav. Nav man nedz mājas, nedz kā cita ekskluzīva, dzīvoju tepat, tālajā Rīgas centrā," smej Edijs, kurš jau pieradis pie "neveselīgiem" komentētājiem, kuri ik pa laikam vēlas savu žulti izgāzt uz tiem, kuri nevis neko nedara, bet dara, un daudz dara. Sabiedrībai redzama tikai neliela aisberga daļiņa no organizācijas darba ritējuma. Vēstuļu pārskatīšana, to izlasīšana, ģimenes apsekošana, palīdzības meklēšana, tās nogādāšana grūtdieņiem – virkne darbu, ko neviens pat nepamana.

Lūk, arī atbilde uz "kāpēc" – spars, kas dzinis Ediju sasniegt vairāk, mammas pieredze, no kuras viņš izvilcis galveno sakni!

"Labdarība jau nav tikai naudas vai mantu ziedošana. Katrs, kurš vien no sirds vēlas palīdzēt citiem, var atrast sev piemērotāko veidu, kā to izdarīt. Tas var būt tavs laiks vai transporta pakalpojumi, piemēram, brauc uz Auci, kas ir netipiskāks maršruts, vari mums pavaicāt, vai tajā pusē kāda ģimene negaida palīdzību, un aizvest kādas mantas," skaidro Edijs.

Edija komandā strādā ap 15 koordinatoriem, kuri plāno darbu Rīgā, Cēsīs, Valmierā, Madonā, Liepājā. Visi strādā algotu darbu, un labdarība viņiem ir kā misija, ar kuru nodarboties brīvajā laikā, tostarp nakts stundās. Piemēram, Edijs teju katru dienu gulēt iet tikai pulksten 3 vai 4. Nakts esot vislabākais laiks, kad atbildēt uz vēstulēm. "Kad vienreiz nedēļu nebiju bijis e-pastā, bija ienākušas ap 500. Un katra ir jāizlasa, katrai jāatbild. Tā es rindas kārtībā to visu arī daru," stāsta Edijs, kurš šovasar nolēmis pamest darbu bankā, lai vairāk laika veltītu savai misijai. Patlaban Edijs ir bezdarbnieks, bet sācis domāt par laba darba meklējumiem.

Labs darbs, labs dzīvoklis, stabilitātes sajūta – šīs arī ir tās lietas, kas Edijam esot svarīgas, lai pats domātu par ģimenes veidošanu. Pagaidām viņam nav draudzenes, tādēļ arī pats savu laiku var tērēt, kā vēlas. Pielūdzēju jau netrūkst. Sākumā es vēl ar smaidu to uztvēru, bet patiesībā – pieklājīgi norādīt, ka viņam nav vēlēšanās iepazīties, esot visai grūti. "Ja jutīšu, ka tā ir viņa, kas nāk man pretim pa ielu, paņemšu pār plecu un aiznesīšu sev līdzi," smejot saka Edijs, uzreiz gan piebilstot, ka negrasās nevienu nolaupīt. Ar to viņš vēlējās pateikt, ka pagaidām tā īstā, vienīgā viņa ceļā neesot pagadījusies.

Bet, atgriežoties pie labdarības, Edijs uzsver, ka tā neietver tikai mantu izdalīšanu. Ģimenēm, kuras nonākušas grūtībās, organizācijas speciālisti sniedz arī juridisko un cita veida palīdzību – palīdz sagatavot CV, prasības iesniegšanai tiesā par uzturlīdzekļu piedziņu, māca plānot ģimenes budžetu, glābj sievietes no varmākām vīriem… Kā uzsver Daina, kura organizācijā pilda gan juristes, gan grāmatvedes pienākumus, neviens sociālais dienests neko tādu nedara. "Viņi tikai aiziet pie ģimenes, apseko, norāda, kas tai mammai jāizdara, bet, kā to izdarīt, neviens jau neizskaidro." Edijs min, ka viņam pieteikušās arī piecas ģimenes, kuras piedāvājušas nepieciešamības gadījumā pie sevis uzņemt sievietes ar maziem bērniem, kuras savās mājās kaut kādu apstākļu dēļ jūtas apdraudētas.

Situācijas ir tik dažādas, un, kā uzsver Edijs, ne visi cilvēki spēj atrast spēku, lai paši atrisinātu savas problēmas. Tas var būt gan izglītības trūkums, gan dzīves pieredzes neesamība, gan apstākļi, ko nevar mainīt. Piemēram, sieviete palikusi viena ar diviem bērniem, jo vīrs pēkšņi miris un bijis vienīgais apgādnieks ģimenē. Jā, ģimenei ir dzīvoklis, vasarnīca un māja, bet bērni grib ēst šodien, nevis kaut kad, kad izdosies kādu no īpašumiem pārdot. Un Edija komanda ir kā glābējzvans šādās situācijās.

Ģimenēs, kurās bērnus audzina mazizglītoti vecāki, organizācijas pārstāvji cenšas skaidrot, kur rodas mantas, kas atvestas kā ziedojums. Ka tās kādam ir jānopelna. "Apsekojam ikvienu ģimeni, un ne tikai apsekojam, bet vienmēr parunājamies, paspēlējamies ar bērniem, kas daudziem vispār ir brīnums – ka bērniem var veltīt uzmanību. Ir mums ar ģimenēm noruna, ka viņi, piemēram, visu mēnesi krās čekus un tad mēs kopā izanalizēsim, no kādiem pirkumiem var atteikties, tādējādi ieekonomējot. Citiem vārdiem sakot, mācām plānot ģimenes budžetu," stāsta Edijs.

Edijs atzīst, ka viņam ļoti patīk šis kontakts ar ģimenēm – viņš var pastāstīt savu pieredzi, sniegt kādus padomus, kā tālāk ķepuroties. Taujāju, vai pašiem nešķiet, ka daļa palīdzības lūdzēju varētu izmantot viņu labo sirdi, paši nemaz nemēģinot risināt savas problēmas, Daina uzreiz uzsver: "Es nezinu nevienu turīgu ģimeni, kura izmantotu labdarības organizācijas." Tam piekrīt arī Edijs, kurš pastāsta, ka bieži vien šis lūgums pēc palīdzības cilvēkiem ir ļoti smags lēmums. Tā bijis kādai mamma, pie kuras Edijs atbraucis un kura nespēja pat parunāt no uztraukuma – rokas trīcējušas, kaklā kamols…
Tā arī strādā Edijs un viņa labie rūķi. Saņem lūgumu, tālāk izziņo, kāda veida palīdzība nepieciešama, un cilvēki iespēju robežās palīdz. Tā kā to, kuri gatavi sniegt palīdzību, kļūst arvien vairāk, labi cilvēki Edija vadītajai organizācijai piešķīruši noliktavas telpas Maskavas ielā, kur konkrētos laikos atrodas kāds no koordinatoriem, lai pieņemtu saziedotās mantas. Un to ir daudz, taču nu noliktavas telpu labiekārtošanai ļoti nepieciešami plaukti, lai mantas nestāvētu kaudzēs. Ja gadījumā tev ir iespēja sarūpēt kādu plauktu, sazinies ar Ediju!

Kā jau ierasts, cilvēki grib būt labi, īpaši tas esot redzams ap Ziemassvētku laiku. Šogad arī izdomāta kāda īpaša akcija – "Lielais Ziemassvētku brīnums". Ģimenes ir pieteikušās (bet to var arī turpināt darīt) sarūpēt grūtdieņiem dāvanas. Ap 700–800 bērnu visā Latvijā saņems kurpju kastēs sasaiņotas dāvaniņas. "Es atceros no paša bērnības, cik svarīgi bija saņemt dāvanu. Tieši tas ir būtiski, nevis tās saturs," atminas Edijs, skaidrojot, ka šajās kastēs var būt vairāki mazi nieki – tieši dāvanas saņemšana rada pārsteiguma momentu un prieku, nevis viens dārgs telefons. Arī Daina no pašas pieredzes stāsta, ka pēdējos gadus meitām Ziemassvētkos dāvinājusi dāvanu kartes, bet pērn – skaisti iesaiņojusi mūzikas atskaņošanas austiņas, un meitas spiegdamas priecājušās par šo pārsteigumu, nevis kārtējo dāvanu karti, ar kuru iet un izvēlēties kādu pirkumu.

Edija komandai darba ir daudz, bet svētdienas gan viņš ņemot brīvas. Tad lasa un iet uz sporta zāli, savukārt Daina galvu izvēdina gleznojot. "Tad patiešām aizmirstu visu uz pasaules. Vai arī aizeju pa kādu purvu pabradāt," par saviem hobijiem stāsta Daina, piebilstot, ka visas viņas meitas atbalsta mammas darbošanos.

Edijs savukārt turpina palīdzēt savai mammai, kā arī brāļiem un māsām, kuri dzīvo Latvijā un savās ģimenēs audzina bērnus, arī viņiem nereti ir visai grūti ar iztikšanu. Savukārt Edija vecākā māsa jau ilgus gadus dzīvo Īrijā. "Es negribēju nonākt tur, kur biju, un par to es varu pateikt paldies savai mammai. Mani vairs tik viegli nevar nolīdzināt līdz ar zemi, esmu iemācījies uztvert kritiku, analizēt to, ja tā ir pamatota, un labdarība nav nekas dramatisks, tā ir laime," uzsver Edijs.

Uz šādas nots sarunu arī beidzam un vienojamies, ka Edijs mani no savas "Facebook" grupas neizdzēsīs, lai iespēju robežās varētu sekot līdzi viņu aktivitātēm. Un vēl pēdējais piemērs – izstāstu, ka pirms kāda laika biju ciemos krīzes centrā "Mīlgrāvis", kura vadītāja pastāstīja – sievietēm, kuras sāk jaunu dzīvi, ļoti pietrūkst sadzīvisku lietu – krūzīšu, pannu, dvieļu, jebkā, jo viņas, bēgdamas no vīra vardarbības, varbūt arī kādu citu iemeslu dēļ tur ieradušās vien ar dažām somām, un arī tas vēl labākajā gadījumā. Noklausoties manu stāstu (to atradīsi šeit – aut.), Daina un Edijs steidz visu pierakstīt, sakot, ka noteikti palīdzēs arī šim krīzes centram. Es dodos sniegā, bet viņi paliek – jāplāno darāmie darbi.

Kā liecina "Cālis" rīcībā esošā informācija, Edijs ir viens no šā gada Latvijas lepnuma balvas nominantiem, - vai viņš balvu saņems - raudzīsim.