9 gadus veca meitene, muzicējot uz ielas, nopelna sev jaunu akordeonu; par un pret viedokļi  (15)

Nolēmām palūkot šo tematu nedaudz plašāk – gan aptaujājot vecākus, gan lūdzot likuma burtu izskaidrot policijai. Bet galvenais – mums ir jauks pieredzes stāsts par meiteni Dārtu, kas šovasar pati sev nopelnīja jaunu mūzikas instrumentu.

Dārtai no Ikšķiles tagad ir deviņi gadi, un pēdējos trīs gadus meitene cītīgi apgūst akordeona spēli. Kad pirmais instruments bija kļuvis par mazu, ģimene sāka domāt par jauna iegādi. Jauns akordeons neapšaubāmi maksā daudz un ir nopietns ieguldījums. Lai arī bērnu pašu iesaistītu ceļā pie jauna instrumenta, radās doma – Dārta pamēģinās paspēlēt uz ielas, kā to dara daudzi bērni. Mammai un pašai sev par pārsteigumu, tā lieta aizgājusi itin labi. Šovasar, aptuveni 10 reižu pamuzicējot Vecrīgas ielās, meitene nopelnījusi sev jaunu instrumentu.

Kā stāsta Dārtas mamma Katrīna Vastlāve, to, ka meitene ir muzikāla, ģimene pamanījusi, kad Dārta bijusi pavisam maza. Meitenei bija seši gadi, kad ģimenē pieņemts lēmums, ka Dārta varētu mācīties mūzikas skolā, taču pieteikšanās bija beigusies. Augustā mamma tomēr aizgājusi uz mūzikas skolu, taujājot, vai nav kāda iespēja. Visas klases jau bija nokomplektētas, tomēr bija vēl viens piedāvājums – Dārta varot mēģināt mācīties akordeonu. Pārsteidzoši, jo tieši to arī Dārta pie sevis bija gribējusi. Reiz ar tēti nākot no bērnudārza, redzējusi kādu uz ielas spēlējam šo instrumentu, un tas viņai ļoti iepaticies. Mūzikas skolā gan teikuši – jāskatās, kāds esot bērns, ar to domājot, vai šo gana nopietno instrumentu neplāno sākt apgūt kāda pavisam sīciņa būtne. Valsts programma paredz, ka akordeonistu klasē uzņem bērnus, sākot no deviņu gadu vecuma. "Šis būs spēlētājs," tā, iepazīstoties ar Dārtu, sacījuši mūzikas skolā.

Un tā Dārta sāka mācīties spēlēt akordeonu. Pirmais ģimenes iegādātais instruments Dārtai jau kādu laiku kļuvis par mazu, skolotāja aizdevusi savu, taču tas, protams, bija pagaidu risinājums.

"Mums bija svarīgi iesaistīt pašu Dārtu akordeona iegādē. Arī pirmajam instrumentam sešu gadu vecumā Dārta pati krāja naudu krājkasītē. Toreiz beigās arī mazais brālis piebēra klāt savas naudiņas. Šoreiz nepieciešamā summa bija daudz lielāka. Mums bija arī svarīgi, lai Dārta apzinās instrumenta vērtību. Doma par spēlēšanu uz ielas radās pavisam nejauši. Vienu vakaru, kad gāju pa Vecrīgu, redzēju, kā viens puika spēlē vijoli. Vakarā it kā pa jokam ģimenē par to pastāstīju, bet meita uzreiz atsaucās idejai, ka arī viņa varētu pamēģināt," stāsta Katrīna.

Tā kā ģimene dzīvo Ikšķilē, pārāk bieži izbraukāt nesanāca, bet visas vasaras garumā Dārta kopā ar mammu vai tēti aptuveni 10 reižu bija Vecrīgā, lai tūristiem un pilsētas iedzīvotājiem dāvātu prieku. Katrīna atzīst, ka tas bijis liels piedzīvojums – iepazīti tik daudz cilvēku – suvenīru tirgotāji, rikšu vadītāji, viņi visi taču darīja savu – priecēja tūristus un vienlaikus arī paši nopelnīja. Sākumā taustījušās, bet tad jau sapratušas, kuros dienas laikos labāk spēlēt, kādus mūzikas skaņdarbus atskaņot. Dārtai bijusi pašas izveidota programma. Katrīna atzīmē, ka tūristi visatsaucīgākie bijuši dienas laikā – gan klausījušies, gan iemetuši pa kādai monētai, bet vakaros cilvēki esot vairāk tendēti uz citām izklaidēm. "Mums jau katra reize tāda emocionāla bija," atzīst Katrīna, skaidrojot, ka visu laiku bijusi netālu no Dārtas – vai nu iepretim uz soliņa sēdējusi, vai pastaigājusies turpat blakus.

Vecākiem izdevies pārdot Dārtas pirmo instrumentu, tomēr atrast jaunu Latvijā bija ļoti grūti. Instrumenti bija vai nu pārlieku dārgi vai arī neatbilstoši. Kā Dieva dāvana bijis kāds cilvēks, kurš bija gatavs pārdot instrumentu no savas kolekcijas zem tirgus vērtības. Šādu akordeonu Latvijā nemaz nevarēja nopirkt, bet tas bija tieši tāds, par kādu Dārtas ģimene bija sapņojusi. Jauns šāda veida instruments maksā ap 3000 eiro, lietots – virs 2000 eiro. Vēl Dārta piedalījusies izdevniecības "Zvaigzne ABC" konkursā bērniem "Lasīšanas stafete", kurā nopelnījusi balvu 100 eiro. Tā nu – visu naudiņu saliekot kopā, izdevies tikt pie jauna instrumenta, kas gan meitenei vēl esot nedaudz par lielu – pati nevarot to panest, bet spēlēšana esot lieliska. Mamma domā, ka ar šo instrumentu arī pietiks visu mūzikas skolas laiku.

Tāpat nav liegts uz ielām muzicēt nepilngadīgajiem. Tomēr, pirms nepilngadīgais dodas ielu muzikanta gaitās, ir jāņem vērā vairāki apstākļi. Pirmkārt jābūt sasniegušam tādu vecumu, lai drīkstētu viens atrasties uz ielas (līdz septiņu gadu vecumam viens uz ielas atrasties nedrīkst nemaz, bet līdz 16 gadu vecumam drīkst no pulksten 7 līdz 22).

Otrkārt, ņemot vērā, ka bērnu tiesību aizsardzība ir viena no Rīgas pašvaldības policijas prioritātēm, ir jārēķinās ar to, ka policisti šādu ielu muzikantu noteikti pārbaudīs. Tādēļ par muzicēšanu uz ielām ir jābūt informētiem vecākiem, kā arī vecākiem ir jābūt sasniedzamiem, lai policija ar viņiem varētu sazināties.

Jābūt gataviem arī tam, ka šādā gadījumā policijai ir arī tiesības pārliecināties, vai bērna dzīvesvietā ir atbilstoši apstākļi, sacīja Sadovskis.

"Ja ignorē drošības apsvērumus, tad man tā liekas ļoti ok nodarbe. Arī, ja spēle vēl nav diez ko kvalitatīva, tas tik un tā man kā garāmgājējam raisa pozitīvas emocijas , aizkustinājumu."

"Ja bērns vēlas, tas viņam nekaitē un nav krimināls, tātad – atbalstāms. Ja kādam tas šķiet nepieņemami, tad problēmas ir viņam, nevis bērnam. Un redzēju to Vecrīgas puisīti. Smuki saģērbts, ļoti smuki dauza to savu dauzāmo. Skaidrs taču, ka bērns mācās mūzikas skolā. Gan jau, ka tā ir viņa izvēle un mūzika viņam ir mīļa. Viss gaumīgi un nekādu žēlumu neizraisa. Tādus bērnus ir vēlme atbalstīt."

"Pats vidusskolā dabūju haltūru Rīgas pilsētas svētkos leijerkasti spēlēt. Par sešām stundām samaksāja 15 latus + cepurē sanāca krietni vairāk klāt vēl. Nopirku kedas, šo to skolai, šo to, ko nevajag. Toties tā nopelnīta nauda lika aizdomāties, kā tā naudiņa nāk. Tāpat, kā tērēt labāk.

Runājot par drošības aspektu - gana daudz ir spēlējuši un nekas nav noticis. Manuprāt, paralēles var vilkt ar stopētāju ņemšanu mašīnā - pāris gadījumu dēļ visus uzskata par potenciāliem slepkavām un laupītājiem. Ja to bērns dara gaišā laikā un publiskā vietā, nekas viņam nenotiks."

"Manuprāt, ja bērnam patīk/padodas muzicēt, tad, netraucējot mācībām, lai izkopj talantu/hobiju. Ja vēl sev kaut ko nopelna – lai jau. Būs nopietnāka attieksme pret naudu, iemācīsies mazliet vairāk patstāvības. Galvenais ir pasekot tam visam līdzi, palīdzēt ar padomu, bet respektēt arī viņa viedokli un tad jau varēs gan "uzmanīt," gan izrunāties."

"Uzskatu, ka viss ir atkarīgs no tā, vai bērnam - ielas muzikantam – patīk uz ielas spēlēt. Reti, bet ir gadījies redzēt bērnu muzicējam, un šķitis, ka viņš to dara labprāt un ar entuziasmu. Man kā vecākam svarīgi ir redzēt, ka bērns ir apģērbies laikapstākļiem atbilstoši, ka tā nav vēla vakara stunda, kad tiek spēlēts, un ka tuvumā atrodas atbalsta komanda – bērna vecāki, kas uzmundrina un pārvērš visu kopīgā notikumā. Viss atkarīgs arī no paša bērna, kā jau iepriekš minēju – vai viņš izskatās nošņurcis un sabijies, vai viņš bauda spēlēšanu.

Latvija diemžēl joprojām atrodas sociālo risku ģimeņu topā – tādēļ bērnu, kas muzicētu vakarā viens, kaut kur autoostas apkaimē vai gājēju tuneļos, pārāk pozitīvi neuztvertu gan."

"Bērns mācās skolā un apgūst arodu, ar to viņš vēlāk cer pelnīt algu. No šāda viedokļa neredzu iemeslu, kāpēc lai viņš pa vasaru nepiepelnītos – sapelna naudiņu, vingrina pirkstus un uzlabo savu spēli, iemācās arī koncentrēties. No drošības viedokļa gan būtu labi, ja tam bērnam kāds būtu tuvumā. Ja vairāki vienaudži var kooperēties un spēlēt relatīvi netālu (kas gan no skaņas viedokļa laikam nav pareizi) vai apvienoties muzicējošā ansamblī, tad būtu drošāk. Es noteikti labāk iemetu naudiņu šādam bērnam, lai cik viņam reizēm greizi nospēlējas, nekā šnabdegunim."

"Ja mans bērns būtu izteicis šādu vēlmi, pats to noorganizējis, aizbraucis, spēlējis, naudu pelnījis – neliegtu un atbalstītu. Pati nevestu un bērnam, kurš vēl nav patstāvīgs, uz ielas spēlēt neļautu."
"Kā reiz šodien ksilifona puisītim iemetu naudiņu un pateicu atzinīgu vārdu. Bērniem iemetu gandrīz vienmēr, ja var redzēt pūles, kas ir ieliktas, lai iemācītos spēlēt. Neko sliktu šajā neredzu un ne tuvu neceļas mute salīdzināt ar ubagošanu (kādā sakarā?!?). Ja mans bērns izteiktu tādu vēlmi, tad es stāvētu tuvumā un apsargātu."

"Redzēju vienu stāstu feisbukā, kur meitene, uz ielas spēlējot, krāja jaunam – labākam mūzikas instrumentam. Malā vecāki stāvēja un pasākumu kontrolēja. Man tas šķiet ļoti drosmīgi gan no vecāku, gan bērna puses. Un ideāls piemērs bērnam parādīt, kā ir pelnīt un sakrāt, un iet uz mērķi." (šis komentārs, šķiet, ir tieši par mūsu stāsta varoni Dārtu – red.).

"Esmu pozitīvi noskaņota, ja ir kāda drošības persona, kas uzmana. Darbs ir darbs, ideāli, ka bērns var ar savu talantu nopelnīt naudu lielākiem mērķiem. Arī pati naudu iemetu tikai mūziķiem (jo cilvēks nevis tupa sēž un bičo, bet strādā un rada man patīkamas emocijas), un tikai tiem, kas to dara ausij tīkami. Tā vijolniece, puiši bungotāji (šie ļoti patīk, ļoti uzlabo garastāvokli), tad pirms gadiem bija autoostas tunelī vecītis ar pūšamo. Varēja just, ka profesionālis. Citi nav dabūjuši."

"Personīgi es neatbalstu un naudu nekad nedodu. Ļoti bieži bērni slikti spēlē, bet ne tāpēc nedodu. Nezinu, argumentu īsti nav, bet man kaut kā tas liekas apkaunojoši, nepareizi. Tā teikt, mamma plēšas uz pusēm, lai tev, bērniņ, būtu muzikālā izglītība (nez kāpēc un vēl lepojas, bet mans bērns iet mūzikas skolā, še jums!), vadā uz to skolu, maksā, bet tu uz ielas flautu pūt.

Vispār, kā jau teicu, ielu muzikantiem naudu nedodu, jo man liekas, ka nenormālākā haltūra. Ir daži dziedoņi, kuriem garām ejot, aizlieku ausis – tik traki tās skaņas griež. Izņemot vienu puišu grupu Vecrīgā, kas spēlē uz sitamajiem/pūšamajiem, viņi vēl nesen tantiņu brunčos spēlēja. Tur kaut kā humors klāt, tas vismaz pievelk."

"Mani, ja godīgi, mulsina (tas no ētiskā viedokļa). Bet savu bērnu nelaistu pirmkārt, drošības apsvērumu dēļ."

Ar visu diskusiju "Cālis" forumā vari iepazīties un izteikt arī savu viedokli šeit.